Savickis iekāpj Lipmana kurpēs 4
Martins Dukurs, Armands Puče, buņģieris, Jurčiks Ragana – kas vieno šos cilvēkus? Tas, ka pret viņiem vērsies hokeja kluba Rīgas “Dinamo” šefs Juris Savickis, kura lēmumi un izteicieni sāk atgādināt Kirova Lipmana pēdējos gadus Latvijas Hokeja federācijas prezidenta krēslā, proti, tie sāk kļūt neadekvāti.
Ieelpojot Alpu gaisu
Labi – Dukurs un Puče bija politika. Martina noriešana nāca kā nodeva Maskavas draugiem pēc sportistu paziņojuma par Sočos gaidāmā pasaules čempionāta boikotu, bet Armands ir bargākais Savicka kritiķis. Tiesa, tikai drukātajos medijos, nevis hokeja studijā televīzijā, no kurienes tika aizvākts. Šajās situācijās Rīgas “Dinamo” šefs nodemonstrēja savu ietekmi vai drīzāk – prastumu.
Bet vēršanās pret faniem ir traģikomiska. Iepriekšējā sezonā “Dinamo” vadītāji neveiksmju cēloņu analizēšanai nolīga psihologu, uz paklāja izsauca fanu grupu un izklāstīja savus secinājumus, proti, buņģiera radītā enerģija vairāk palīdzot pretiniekiem, nevis savai komandai, turklāt noelšanās pēc neiemestiem “bullīšiem” spēlētājus dzenot vēl lielākā psiholoģiskajā bedrē.
Speciālista ieteikumi komandu uz pareizā ceļa neuzveda, un šī sezona ir vēl briesmīgāka. Decembra nogalē, ieradušies uz Špenglera kausa izcīņas turnīru Šveicē un saelpojušies svaigo Alpu gaisu, lielie kungi sprieda atkal un saprata – Jurčiks Ragana ir vainīgais! Tik negatīvs un nesmuks tēls arēnā savu kāju nedrīkst spert. Tas nekas, ka vēl oktobrī “Arēnā Rīga” ilggadējais fans slavenākajā maskā tika publiski apsveikts dzimšanas dienā, viņam teica sirsnīgu paldies un novēlēja, kā saka, vēl daudz labu hokeja vakaru. Deviņus gadus raganas tēlam bija pozitīva pieskaņa, ko atzinis arī Juris Savickis, bet nu vairs ne.
Žēl, ka vīri sliktos sportiskos rezultātus nespēj izskaidrot racionālākos procesos. Savickim, piemēram, derētu parevidēt to cilvēku loku, kas apstāv komandu. Par viņu darbības metodēm arī no nepastarpinātiem avotiem dzirdētas pagalam neglaimojošas lietas, bet pagaidām publiski neviens šo netīro veļu nevēlas mazgāt.
Teikšu godīgi – raganas tēls man nekad nav īpaši simpatizējis, nesaskatu tajā nekā interesanta vai aizraujoša un vēl mazāk kaut ko, par ko lepoties. Tas gan ir gaumes jautājums, varbūt citiem ļoti patīk, bet varbūt visi pie tā vienkārši pieraduši, un nu jau vairs nav jēga mainīt. “Dinamo” vadītāju apgalvojumi, ka bērni no Jurčika Raganas baidās, gan ir muļķības. Viens otrs droši vien noraustās, bet tie ir atsevišķi gadījumi. Absolūtais vairākums grib sveicināties un fotografēties, to zinu no personiskās pieredzes, kad hokeju apmeklēju kopā ar meitu un krustdēlu. Puikam četru gadu vecumā Jurčika skraidīšana pa tribīnēm bieži vien šķita interesantāka nekā pati spēle, lai gan tas bija vēl “Dinamo” labajos, Sanda Ozoliņa kā spēlētāja laikos.
Dinamīts arī nav labs
Pēdējā laikā Rīgas “Dinamo” priekšā un pakaļā akcentē Latvijas simtgadi – tai tikšot veltīta spēle zem klajas debess, kas notiks jau nākamajā sestdienā. Arī Raganas lietā tika piesaukti lielie svētki, sak, šādā brīdī vajag padomāt par kādu pozitīvāku tēlu. Kazi, tuvāk novembrim Juris Savickis vēl izplūdīs grēku nožēlā un atzīs Latvijas okupācijas faktu. Ar steigu jādomā arī par komandas talismana Dinamīta nomaiņu. Pēc skata mazliet jocīgs, turklāt dinamīts –, saistīt sevi ar sprāgstvielu taču nav labais tonis šajā laikā, kad daudz kur pasaulē spridzina.
