FOTO: Vēsturiskā milzu dzintara atgriešanās 0
Drīzumā Kara muzejā būs apskatāms iespaidīga izmēra dzintara gabals, kuru Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis, pateicībā par britu sniegto palīdzību, 1919. gada vasarā uzdāvināja Lielbritānijas militārās misijas 1919. gadā vadītājam majoram Ostinam Kīnenam.
Latvijā relikvija nonākusi, pateicoties majora Kīnena mazmeitām Helēnai un Sārai Kjurelām, kuras šodien svinīgā pasākumā Ārlietu ministrijā (ĀM) uz laiku nodeva to glabāšanā Kara muzeja pārstāvjiem. Latvijas muzeju ļaudis gan arī agrāk zinājuši par vēsturiski vērtīgā dzintara eksistenci, tomēr par neparastā veltes atgriešanos Latvijā jāpateicas Apvienotās Karalistes vēstniekam Kītam Šenonam. Viņš, būdams liels britu līdzdalības Latvijas Neatkarības karā 1919. gadā izpētes entuziasts, gādājis par Kīnena radinieku uzmeklēšanu.
Zināms, ka dāvana tikusi pasniegta 1919. gada vasarā, tā sauktā Latvijas neatkarības “Liepājas perioda” noslēgumā.
Dzintarā iestrādātais uzraksts zelta burtiem angļu valodā vēsta, ka tas ir veltījums no “ministru prezidenta K. Ulmaņa” piemiņai no “Liepājas laika”. Nav zināms, kā pats milzu dzintara gabals nonācis pie Ulmaņa, ne arī kurš mākslinieks izgatavojis tekstu uz tā. Jāpieņem, ka abiem ir Liepājas cilme.
“Šim dzintara gabalam ir mītiska un simboliska vērtība, jo tas stāsta par to, kā topošā Latvijas valsts meklēja ārējo atbalstu, lai nostiprinātos un izcīnītu neatkarību no sākuma militāri, pēc tam politiski. Visās uzvarās, kuras tika gūtas Neatkarības karā parasti ļoti liela loma bija citu valstu bruņotajiem spēkiem.
Neatkarības kara pirmajā periodā, kas noslēdzās ar Rīgas atbrīvošanu, tie bija Vācijas spēki, vēlāk Igaunijas, tad Polijas spēki un protams, bermontiādes laikā ļoti liels atbalsts nāca no antantes valstu karaflotes.
Tieši antantes flotes atbalsts lielā mērā ļāva Kārļa Ulmaņa valdībai pēc 1919. gada 16. aprīļa vācbaltu puča vasarā atgriezties pie varas, nokāpt no “Saratov” un atgriezties Rīgā. Bez britu un citu antantes valstu atbalsta tas nez vai būtu noticis,” skaidro vēsturnieks un ĀM speciālo uzdevumu vēstnieks Gints Apals.
Viņš norāda, ka tāda rakstura piemiņas lietas kā minētais dzintars ir liels retums, jo Latvijā bijušās vēstures gaitā lielākoties zudušas vai arī šobrīd atrodas aiz Latvijas robežām.
“Tas, ka ģimene to saglabājusi un tagad ļauj redzēt arī mūsu cilvēkiem, ir ļoti vērtīgs darbs,” piebilda Apals.
Ulmaņa un vairāku viņa ministru gadījumā velte bijusi arī pateicība par britu sniegto personisko drošību – pēc 1919. gada Aprīļa puča vācieši centās Ulmani sagūstīt, taču Kīnans parūpējās, lai viņš patvertos britu militārajā misijā Liepājā, Peldu ielā 26. Vēlāk Kīnans gādāja, lai valdības vadītājs un viņa ministri nonāktu drošībā uz kuģa “Saratov” Liepājas reidā, kur Latvijas valdība, angļu karakuģu apsardzībā uzturējās līdz jūnija beigām.
1887. gadā dzimušais Kīnans pirms Pirmā pasaules kara kā linu tirdzniecības firmas pārstāvis nonāca Igaunijā, ātri apguva vācu, krievu un igauņu valodas un iedibināja sakarus ar Baltijā ietekmīgām aprindām. Kara sākumā viņš iestājās flotē, bet valodu zināšanu dēļ tika ieskaitīts izlūkdienestā un nosūtīts uz Baltiju. Kīnena mazmeitas atzīst, ka šajā ziņā tām nav nekas daudz zināms par vectēva specifisko darbību. Taču Ulmaņa dāvātais dzintara gabals runā pats par sevi.
Flotes virsnieks Kīnans uz karakuģa klāja Liepājā ieradās 1919. gada 7. martā.
Kā pasākumā izteicās vēstnieks Šenons, kurš pētījis britu arhīva materiālus, viņa vārds Londonā saņemtajos ziņojumos par situāciju Latvijā ir “visuresošs”. Šenona kungs arhīvā atradis arī Kīnana 1919. gada 17. aprīlī nosūtītu telegrammu savai valdībai. Tajā teikts, ka “Ulmanis ir drošībā”. Kīnans turpināja darboties Latvijā 1920. gadā, kad briti palīdzēja risināt robežu jautājumu. 20. – 30. gados majors ar ģimeni kā uzņēmējs un vienlaikus britu izlūks dzīvoja Tallinā.
Ulmanis turpināja uzturēt ar viņu sakarus. Par to liecina apsveikuma telegramma, kuru 1939. gadā Latvijas valsts vadītājs nosūtīja saistībā ar majora laulībām.
Arī šī telegramma nu atceļojusi uz Rīgu. Jāpiebilst, ka ar vēstnieka Šenona ziņu šajās dienās Rīgā tāpat uzturas pirmā britu diplomāta neatkarīgajā Latvijā Herberta Granta – Vatsona radinieks, profesors Marks Vatsons – Gandijs. Viņš Latvijas Nacionālajā bibliotēkas Tautas grāmatu plauktam dāvinājis 50. gados izdoto H. Granta – Vatsona grāmatu “Pārskats par misiju Baltijas valstīs” (“An Account of A Mission to the Baltic States”).
1919. gadā diplomāts Grants – Vatsons uzturēja regulārus sakarus starp britu misiju un Ulmaņa vadīto Latvijas Pagaidu valdību, kas pēc vācbaltu apvērsuma Liepājā bija patvērusies uz “Saratov”.
