FOTO. Piespriež nāvessodu hercogu laika dižozolam Jelgavas centrā 10
Tāpēc, ka tas varot pastrādāt slepkavību vai ievainot cilvēkus, apdraudēt bērnus, vai salauzt parka inventāru. Bet ozols bija skaists, ainavisks dabas piemineklis, kultūrvēstures piemineklis arī.
Augdams Jelgavas centrā kā dabas daudzveidības bagāts pūrs ar vēsturiskām atmiņām par hercoga laikiem un Francijas karali Luiju XVIII un viņa spožo pavadītāju svītu ar 250 personām, kas mitinājās greznajā Jelgavas pilī no 1798 – 1801. gada 22. janvārim.
Pašā karaliskajā dižozolā līdz pat pēdējam brīdim katru gadu un katru dienu rosījās Lielās Dzīvības pasaule – uz stumbra, uz zariem un lapām, un saknēm, un stumbrā iekšā katrā spraugā, katrā vecajā mūža rētā un dobumos mājoja simtiem dažādas dzīvības formas sugu daudzveidībā – dažādas sūnu, ķērpju, aļģu, sēņu, piepju sugas, tekalēja, lidoja, rāpoja, līda un skrēja dažādas skudru, gliemju, vaboļu, bišu, lapseņu, spāru, tauriņu, ērču, zirnekļu, odu, sienāžu, simtkāju, mitreņu un arī putnu sugas. Paciemojās arī ķirzaciņas, vardes, pelītes, susuri un citi zvēriņi.
Zinātnieki sākuši nopietni skaitīt un rēķināt, ka vienā lielajā kokā var dzīvot vairāki simti dažādu dzīvības formu un sugu. Jo vecāks dižkoks, jo lielāks dzīvības dažādo formu sugu skaits. Starp tām arī pasaules mēroga retās un aizsargājamās sugas. Jelgavas karaliskajā ozola dobumā mita marmora rožvaboles ( Liocola marmorata).
Tas ozols no karaļa laikiem bija izauklējis bezgala daudzus mazo dzīvību miljonus.
Viņš bija kā mazo dzīvību labais karalis. Ozols līdz pēdējam savas dzīves brīdim bija lielais meistars un dabas mākslinieks, jo spēja paņemt brīnišķīgo saules enerģiju no debesīm un tumšās augsnes spēku no zemes. Viņš spēja apvienot šīs pretējās pasaules – debesu un zemes enerģijas un pārvērst dzīvības brīvības brīnumā., pie reizes dāvādams skābekli, vitamīnus, fitoncīdus, ziedputekšņus, smaržas un medu – veselību visiem garāmgājējiem.
Neticami un apkaunojoši fakti
Pirmais: Nāvessodu vecajam dižozolam parakstīja nevis prokurors, bet ….. Latvijas Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora v.i. Gunta Gabrāne.
Otrais: Nāvessodu pasūtītāji bija savas zemes saimnieki – Jelgavas domes vadība, kas cīnījās par sava simbola nozāģēšanu. Hercoga laiku ozols bija kā ainavas akcents un simbols hektāru lielajai, zaļajai ziedu un smaržu salai pilsētas centrā pie Oskara Kalpaka un Lielās ielas krustojuma, jo bija devis šai vietai vārdu – Ozolskvērs.
Lai lasītājs saprastu nežēlīgo un apkaunojošo patiesību, notikumi jāstāsta sīkāk pēc kārtas.
Pagājušā gada 10. maijā pie Ozolskvēra dižozola ieradās mežzinātņu inženieris, dārznieks, LR dabas eksperts, ainavu tehniķis – darba vadītājs, Latvijas dendrologu biedrības sertificēts dendrologs, Latvijas kokkopju – arboristu biedrības biedrs, sertificēts arborists – koku eksperts, Latvijas dendrologu biedrības vice prezidents Gvido Leiburgs, lai pārbaudītu nelaimīgo dižozolu un sastādītu atzinumu par Jelgavas vēsturiskā un skaistā dižozola stāvokli, vērtību, veselību un drošību, un veicamajiem pasākumiem. Eksperts savu atzinumu rakstīja uz četrām lapām.
Eksperts sīki uzskaitīta visas daudzās vecā dižozola garajā mūžā iegūtās rētas, vainas un bojājumus – trupējumus, ozola kaitniecisko piepju sugas, sakņu bojājumus, zaru izlūzumus, stumbra zaru nestabilitāti, vērtē stumbra nedrošumu. Viņa izšķirošā atziņa iziet caur trīs vērtējumiem:
* Dižozols ir ļoti vērtīgs – tam ir šādas vērtības: Ainaviskā! Ekoloģiskā! Kultūrvēsturiskā!
* Ozols ir stipri bojāts un bīstams! Apdraud daudzos garāmgājējus, apdraud parka infrastruktūras elementus – soliņus un apgaismojuma iekārtas. Bērnu rotaļlaukumu koks tieši neapdraud
Eksperts Gvido Leiburgs rekomendē koku saglabāt “nodrošinot minimālās sakņu aizsardzības zonas nodrošināšanu būvdarbu laikā”.
* Eksperts sniedz norādījumus ozola sakopšanas un nostiprināšanas darbiem: jāizzāģē centrālā ass, jāizzāģē skeletzari, kas aug pāri gājēju celiņam, jāsamazina vainaga perimetrs par 2 – 4m. un vainaga augstums arī par 2 – 4m. Jāuzstāda divi balsti – statiskais un dinamiskais, ar trosi savstarpēji jāsasaitē abas dalītās galotnes.
Jelgavas pilsētas vadība savu dabas daudzveidīgo ozolu negrib saglabāt: viņi raksta iesniegumu Pierīgas reģiona dabas aizsardzības pārvaldei, lai atļauj dižo koku nozāģēt. Pierīgas reģiona dabas aizsardzības pārvaldes vadība cītīgi punkts pa punktam , vārdu pa vārdam pārskaita eksperta atzinumus un sava slēdziena beigās raksta: “ Neatļaut dabas pieminekļa – aizsargājamā dižkoka nozāģēšanu”. Lēmumu paraksta direktors Andris Širovs.
Bet Jelgavas pilsētas vadība stūrgalvīgajā centībā un spītībā ir apbrīnojama.
Viņi pēc mēneša atkal raksta. Nu jau pašai augšai – Latvijas Dabas Aizsardzības pārvaldes direkcijai, lūdzot atcelt Pierīgas Pārvaldes reģionālās administrācijas lēmumu. Ar trešo reizi Jelgavas pašvaldība ir vinnējusi. Viņiem atļauj nozāģēt aizsardzībā iekļautu 4.48 m resnu dižozolu dabas un kultūras pieminekli.
Iet laiks. Nekāda sabiedriskā apspriešana netiek izziņota.
28. novembrī tiek izspēlēts māņu teātris. Ierodas arboristi – zāģeri un vietējā avīze Zemgales Ziņas tanī pat dienā raksta: “Šorīt Ozolskvērā profesionāļi arboristi uzsāka zaru izzāģēšanu bīstamajam dižozolam, vēl cerot, ka izdosies koku glābt. Taču darba gaitā kļuva skaidrs – koka bojājumi ir tik plaši, ka arī pēc bīstamāko zaru izzāģēšanas tas turpinātu apdraudēt skvēra apmeklētājus. Tāpēc pusdienlaikā profesionāļi pieņēma lēmumu, ka koku tomēr nāksies nozāģēt”.
Tā nu ir maldu ziņa. Tādā veidā lēmumus par dabas pieminekļu likvidēšanu nepieņem. Patiesībā Lēmums pēc Jelgavas pašvaldības lūguma bija jau nokārtots un pieņemts 9. augustā ar Dabas aizsardzības pārvaldes lēmumu un parakstu. Avīzes raksts ir tikai tāda miglas pūšana, lai nebūtu pārmetumi kāpēc netika izsludināta sabiedriskā apspriešana.
Šis notikuma ar Ozolskvēra dižozolu rāda, ka ir atrasts un sākas ļoti nelabs paņēmiens dižkoku zāģēšanai ar juridisku attaisnojumu, ar ieganstu, ka vecais, dižais koks ir bīstams un uzbruks cilvēkiem.
Diemžēl Ozolskvēra dižozola nozāģēšana Jelgavā nav pirmais un vienīgais tāds gadījums.
2017. gada ziemā, Rīgā, Duntes ielā 28 nozāģēja cara Pētera I dižozolu. Tāds nosaukums ozolam bija tāpēc, ka šeit ozoli tikuši stādīti pēc Pētera Lielā rīkojuma 1720. gadā holocena laikmeta kāpā gar Sarkandaugavu viena kilometra posmā. Arboristu eksperti centās iestāstīt, ka Duntes ielas dižozols ir visā stumbra garumā viscaur iztrupējis no pašas augšas līdz pašai apakšai un tādēļ ļoti bīstams. Šis apgalvojums tika atkārtots arī televīzijā. Tomēr pēc vēsturiskā dižozola nozāģēšanas atklājās pilnīgi cita patiesība – visi dižozola bluķi bija ar blīvu, veselu koksni!
Otrs gadījums bija Ulbrokā, Institūta ielā 4, kur auga izcili skaista, ainaviska dižā kļava. Pagājušā gadā Stopiņu novada pašvaldība ar tādu pašu ieganstu gatavojās šo novada skaistāko koku nozāģēt. Bet šajā gadījumā iedzīvotāji dabūja arboristu eksperta vērtējumu laicīgi zināt un sacēla protesta kustību pret sava dižkoka un skaistuma iznīcināšanu. Cīņa bija liela un attaisnojās. Dižā skaistule tagad kuplo un iedzīvotāji ar viņu izglābto dižkoku lepojās vēl jo vairāk. Visus tādus gadījumus šeit nevar izstāstīt. Bēdīgi, ka ir tik nejēdzīgi cilvēki, kuri var pateikt tādus riebīgus vārdus: ”Koki ceļu alejās ir koki slepkavas”. Vai tad koks izskrien uz ceļa? Daudzas daudzās alejas ir mūsu ainavas skaistums. Visas alejas, kas simt un vairāk gadu vecas ir jāņem aizsardzībā.
Veco aleju nozāģēšanas kliedzošie gadījumi mūsu brīvās Latvijas vēsturē ir patiesi briesmīgi, bet sodīts nav neviens.
Daudzie apvainojumi, ka dižkoki var uzbrukt cilvēkiem, sākās pēc tam, kad pie mums parādījās arboristi. (piedod, Edgar, no Labajiem kokiem!) Arboristu skaits ar gadiem ir audzis daudz un strauji. Viņi meklē sev darba laukus. Man ir jautājums : Cik mēnešu vai cik gadus arboristi mācās? Jo pārsteidz tas , ka arboristi pie koka likteņa izlemšanas ir tā kā svētie priesteri, tādi kā nemaldīgi pareģi – dižkoks kritīs uz cilvēkiem vai nekritīs. Visi zinātņu doktori, profesori, pašvaldību vadītāji viņiem tic kā dieviem. Vai tas tā ar likumu ir noteikts, ka arboristam jāklausa ar pirmo vārdu un viņu sacītais nav apstrīdams.
Visi dižkoki ir veci, visiem dižkokiem ir trupe, lielai daļai ir lieli dobumi, nokaltuši zari, zaru stumbeņi, sūnas, piepes, zibens rētas, stumbra ievainojumi. Dažreiz tikai ar vienu zaru kā zvērestam paceltu roku turas dižkoks. Dažkārt ozoliem stumbri ir kā milzīgas caurules. Dažkārt tikai kā milzīgas siles vai vienkoču laivas, kas paslietas vertikāli pret debesīm rāda savus izdedzinātos apogļotus vēderus. Bet šādi dižkoki aug un turas pretī vētrām, kamēr turpat apkārtējie koki lielajā vējā krīt. Es gribu jautāt: Vai arboristiem ir mācīta materiālu pretestības – teorija par lieci, par vērpi, par stiepi, par spiedi.
Ja viņi to zinātu, tad viņiem būtu jāsaprot, ka dižkoka stiprumam un noturībai stumbra vidusdaļa nemaz nav vajadzīga.
Visu lauziena spriedzi uzņem tikai ārējās malas. Tāpēc taču lielās augstceltnes būvē no caurulēm vai U dzelžiem.
Par Jelgavas Ozolskvēra veco dižozolu eksperts Gvido Leiburgs nonāk pie draudu un briesmu pārspīlējumiem, ka dižozols kritīs un cilvēkus sitīs, parka inventāru lauzīs. Eksperts raksta, ka viņš vecā ozola stumbrā ir izdarījis divus kontrolurbumus no divām pusēm ar Preslera svārpstu. Viņš raksta, ka vienā pusē ozola veselā, cietā koksne ir tikai vien 23 cm plata , bet otrā pusē vēl mazāk – tikai 12 cm.!
Ļoti labi, veselā , cietā ozola koksne 10 – 12 cm ir pilnīgi pietiekami, lai ozolu varētu uzskatīt par drošu.
Visi tie Leiburga kunga uzskaitītie caurumi, rētas, trupi, piepes ir lielāko daļu visiem tāda vecuma dižkokiem. Ar šādu baidīšanu ekspertam vajaga tikai pateikt, ka vecais dižkoks apdraud cilvēkus, bērnus, un tad mēs varēsim visus Jelgavā , Rīgā un citu pilsētu ielās, skvēros un parkos augošos dižkokus izzāģēt. Bet simtu gadu laikā, kamēr esam sākuši uzskaitīt dižkokus, neviens dižkoks nav nevienu cilvēku nogalinājis. Kamēr citās vietās, lietās un dzīves situācijās cilvēkupuru skaits jau vienā gadā laikā vien ir mērāms simtos.
Man gribas kliegt – kā pacēlās roka un rakstāmspalva nezinīšiem pret savas zemes svētumu!?
Kāpēc jūs parakstījāt dižkokam nāvesspriedumu, ja pastāvēja citas iedomāto ozola krišanas draudu novēršanas iespējas un metodes?
* Ozola nodrošināšana ar balstiem un trosēm. Jelgava bija tik nabaga, ka nevarēja atrast 2000 eiro šiem darbiem?
* Bet neviens no visiem pašvaldības censoņiem pat neaizdomājās līdz otram progresīvākajam drošības paņēmienam. Ja dižozols apdraud soliņus un apdraud elektrisko apgaismojumu, tad jāpārceļ soliņi un gaismekļi tālāk. Ja dižozols apdraud gājēju celiņu, tad pārkārtojiet gājēju celiņu ar loku līdz drošajam attālumam. Vēsturiskais ozols te auga jau trešo gadu simtu. Viņš te jau bija tad, kad jūsu vecvecvecvecvecvecvectēvi…… nebija uz šī pasaules. Bet taku gar ozolu stumbru jūs, cilvēki, labiekārtojāt tikai pēc 1990. gada, rotaļu laukumu bērniem jūs izvēlējāties iekārtot 23 metrus no dižozola 2014. gadā, bet soliņu nolikāt pirms dažiem gadiem.
Tagad jūs patriecāt un nogāzāt dižozolu, ka viņš ir par tuvu jūsu ierīcībām un iekārtojumiem.
Jums bija pietiekami liels skvērs ar unikālu ozolu. Ja jūs baidījāties par vecā dižozola uzbrukumu, uzgāšanos cilvēkiem, jums bija iespējas riņķi apkārt ozolam līdz drošajam attālumam izveidot jauki dekoratīvu brīdinājuma aizsargžodziņu un pielikt arī uzrakstus, ka aiz nožogojama nedrīkst atrasties, ka dabas piemineklis, vecais dižozols ir jāaplūko no ērta, 25 m attāluma. Tādā gadījumā, jums nevajadzētu aicināt nevienu arboristu, dižkoka kropļošanai ar zaru atzāģēšanu un izzāģēšanu. Dižais ozolvecis augtu savā brīvībā cilvēku priekam un vienlaikus būtu kā vērtīgs pētījums, kā eksperiments novērojumiem – kad viņš krīt un kā viņš nekrīt, kā viņam lielie zari lūzt vai nelūzt.
Pētnieki varētu turpināt vērot un vērtēt visas daudzās dzīvību formas un sugas uz ozola un ozola dobumā. Varētu uzkrāt pieredzi un pārliecināties par eksperta Gvido Leiburga prognožu precizitāti.
“Ceru, ka kādreiz zāģa un koka cīņā, palīdzot sapratīgiem kulturāliem cilvēkiem, uzvarēs koks, kura dzīvība ir vienreizēja, ļoti dārga – tāpat kā cilvēka dzīvība”
(Jānis Vikmanis , dārzu mākslinieks)
Šodienas tehnikas un tehnoloģijas laikmetā mums ir visas iespējas ar dažādiem paņēmieniem nostiprināt un nodrošināt jebkuru veco, unikālo dižkoku.
Jautājums ir tikai cik tas maksā. Bet dižkoku cena visos gadījumos ir lielāka par visām citām vērtībām. Vecie dižkoki mūsu senčiem bija kā baznīcas.
