FOTO. Pētnieki “Rail Baltica” līnijā uziet bumbu patvertni un ogļu dedzināšanas uzkalniņus 0
Arheologiem, ģeodēzistiem, ģeologiem un vēsturniekiem aizvadītajā gadā apsekojot iecerētās dzelzceļa līnijas “Rail Baltica” trasi 265 kilometru garumā ir konstatētas 126 potenciāli kultūrvēsturiski nozīmīgas vietas, objekti un atradumi. Par to otrdien pavēstīts “Rail Baltica” projekta realizētāja Latvijā – uzņēmuma “Eiropas Dzelzceļa līnijas” sarīkotajā preses konferencē.
Ziņas par jaunbūvējamās dzelzceļa līnijas skarto vai ietekmēto kultūras mantojumu apkopotas 25 mapēs, kuru saturu izmantos, lai formulētu, kas jāņem vērā projektētājiem un būvniekiem. Arheologi “Rail Baltic” trasi pārbaudījuši 50 – 70 metru platā joslā, ik pa 50 metriem veicot grunts zondēšanu, nolūkā konstatēt iespējamo kultūrslāni vai kādu celtņu paliekas.
Pirms apsekošana dabā trase izpētīta ar virsmas aerolāzerskanēšanas jeb tā saukto LIDAR tehnoloģiju, kas ļauj iegūt trīsdimensionālu virsmas reljefa ainu, uzskatāmi parādot paugurus, grāvjus, ierakumus un ieplakas. Kultūrvēsturiskā izpēte iekļāvusi arī piecu upju gultņu izpēti un vietējo iedzīvotāju iztaujāšanu.
Vietā, kur jaunā dzelzceļa līnija netālu no Salacgrīvas šķērsos Salacas upi, apstaigājot laukus konstatētas iespējamas akmens laikmeta apmetnes pazīmes – apstrādāti krama gabali. Arī agrāk bijušas ziņas, ka apkaimē atrasts krama bultas gals un akmens cirvis.
Senās kartes liecina, ka šajā vietā zviedru laikos abos Salacas krastos pastāvējusi apbūve, līdz ar to rekomendēts pirms būvniecības uzsākšanas veikt arheoloģisko izpēti. Arheologs Uldis Kalējs pavēstīja, ka šāda izpēte nepieciešama arī pie Sakaiņu pilskalna, tā senpilsētas teritorijā.
Vidzemē interesants atklājums bijušas nezināmas izcelsmes un funkciju akmens krāvumu rindas ap 150 m garumā.
Pieļauj, ka tās saistāmas ar lauksaimniecisko darbību, taču ir pietiekami senas un varbūt pat attiecas uz vidējo dzelzs laikmetu, kas atbilst mūsu ēras 400. – 800. gadam. Tuvāk Igaunijas robežai konstatēti vēl vairāki nezināmas izcelsmes seni akmens krāvumi.
Tikmēr Pierīgai raksturīgi kokogļu dedzināšanas uzkalniņi, kas ir industriālās vēstures objekts.
Kokogļu dedzināšanas vietas praktiski nav pētītas un arheologu uzmanību piesaistījušas vien pēdējos gados. Trases apsekotāji tos konstatējušo Ropažu un Stopiņu novados, kur kopumā atklāti 127 šādi uzkalniņi no 16. – 19. gadsimta.
Kalējs uzsver, ka neskatoties uz sākotnējo apsekojumu dabā un zondēšanu, daudz kas var atklāties, noņemot apaugumu un augsnes virskārtu: “Tāpēc arheologiem šajā procesā vajadzētu būt klāt. Lai nepalaistu kaut ko garām.”
Trasē tāpat bieži gadījušās Pirmā un Otrā pasaules kara ierakumu līnijas, arī nesprāgusi munīcija, kas liecina, ka pirms būvniecības trasi jāapseko sapieriem.
Pēc “Industriālā mantojuma fonda” valdes priekšsēdētāja Andra Biedriņa teiktā, daudzi “Rail Baltica” trases skartie vai ietekmētie industriālie kultūrvēsturiskie objekti atrodas Rīgas stacijā vai tās tuvumā – Matīsa ielas ūdenstorņi un gāzes fabrika, Dzirnavu un Gogoļa ielu viadukti.
Tāpat kā saglabājami minami 30. gadiem raksturīgā Acones stacijas ēka un Mazās Juglas tilts bijušajā Ērgļu dzelzceļa līnijā; viadukti pār dzelzceļu Torņkalna un Altonavas ielā Pārdaugavā, kas ir vieni no pirmajām šāda veida dzelzsbetona tiltiem visā bijušajā Krievijas impērijā.
Publikai mazāk zināms objekts ir 50. gadu beigās reizē ar jauno staciju izbūvētā Dzelzceļa pārvaldes bumbu patvertne, tā dēvētais “Slepenais objekts Nr.100” ar visu padomju laiku iekārtojumu, tāpat vēl cita, mazāka patvertne dzelzceļa uzbērumā. Apsekota arī vieta, kur dzelzceļa uzbērumā reiz atradusies 1914. gadā izbūvētā Katoļu ielas caurbrauktuve.
Tā slēgta jau 1927. gadā, 1944. gadā saspridzināta, bet 1960. gadā pilnībā novākta un aizbērta saistībā ar jaunās stacijas būvniecību.
LU Latvijas Vēstures institūta (LVI) arheologs Valdis Bērziņš norādīja, ka uzmērīšanu un izpēti būtu pelnījusi 19./20. gadsimta mijā iepretim tagadējam Zasulauka depo uzbūvētā dzelzceļa sarga māja, kas “Rail Baltica” celtniecības gaitā acīmredzot tomēr tiks nojaukta.
Toties vairākām vēsturiskām būvēm, tostarp Torņkalna stacijas ēkai, veikta trīsdimensionālā lāzerskanēšana kā no ārpuses, tā iekšpuses. Tas ļāvis iegūt ziņas, ko vēlāk varēs izmantot, attiecīgo objektu restaurējot vai pārvietojot.
