FOTO. Pēteris Apinis: Pļavu plūdu ekskursija uz Dunduru pļavām 10
Autors: Pēteris Apinis, ārsts
Svētdienas vētra radījusi jaunu tūrisma vilni – skatīt vētras un plūdu sekas. Visiem tiem, kas ar joni dodas uz Mellužiem un Kauguriem skatīt apokaliptiskas ainas parkos un dzīvojamu ēku pagalmos ar vētras izgāztām un salauztām priedēm, liepām un bērziem, iesaku ekskursiju pagarināt uz aizbraukt uz Ķemeru nacionālo parku – Dunduru pļavām. No Ventspils šosejas jānogriežas pa labi pie Smārdes kroga, jāizbrauc cauri fermas pagalmam un tālāk paveras burvīgs lauku ceļš gar pļavām, kurās ganās taurgovis un konikzirgi.
Cauri pļavai lokās līkumotā un šobrīd pārplūdusī Slampe, arī pļavas pārplūdušas. Slampes upīte ir atjaunota no taisna meliorācijas grāvja, tā ietek Džūkstes upē, vietā, ko mēs labprāt dēvējam par Kauguru kanālu.
Melnā stārķa jaunais putns, kas ir likts par šī stāsta titulattēlu, ļaujas fotografēties kādus desmit metrus attālu, izdodas noofotografēt arī mazo ērgli, kurš noķēris plūdu iztramdītu kurmi. Ar pietiekami labu objektīvu bez liekas piepūles iznāk nobildēt gauras un gaigalas, mežpīles, niedru liju, lauku piekūnu. Ūdensputni un bridējputni ir sajūsmas pilni – lāmas pļavās piedāvā vislabāko ēdmaņu. Vakaros pļavā parādas pirmie gājputnu bari.
Patiesībā uz Dunduru pļavām jābrauc skatīties taurgovis. Un par tām vērts pastāstīt vairāk. Zālēdājus man labpatiktos iedalīt divās grupās – meža zālēdāji – stirnas, aļņi, sumbri, kas barību atrod mežā, labi slēpjas un ātri bēg no plēsējiem. Pļavu zālēdāji, kas senos laikos Eiropā bijuši zirgu priekšteči – tarpāni un govju priekšteči – tauri ganījušies pļavās baros un kolektīvi atbaidījuši plēsējus – vilkus, lāčus un cilvēkus līdz brīdim, kad cilvēks apbruņojās ar šauteni, bet mednieks pārvērtās par slepkavu.
Pēdējo tauru nošāva Polijā 1627. gadā. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Minhenes zooloģiskā dārza direktors Heins Heks un viņa brālis – Berlīnes zooloģiskā dārza direktors Luts Heks nolēma selekcijas veidā atgriezt dabā sen izmirušo dzīvnieku. Tas izdevās Vācijā kara gados, bet vairums selekcionēto dzīvnieku gāja bojā, pāri palika dažas taurgovis Minhenes zooloģiskajā dārzā. Ar šīm taurgovīm selekcijas proces tika turpināts, un ar rezultātiem vainagojās 20. gadsimta sākumtā, kad tika radītas Heka govis, kas gan vizuāli ir līdzīgas tauriem, gan tām atjaunojās spēja izdzīvot savvaļā, tai skaitā – aizstāvēties pret plēsējiem. 2004. gadā taurgovis tika izlaistas Papē un Ķemeru nacionālajā parkā (lieli taurgovju bari ēd dabīgās pļavas Nīderlandē un Vācijā).
Tiesa, šobrīd, kad zināms īstais taura gēnu komplekts, ir izveidota jauna taurgovju šķirne, kam ir ar taurgovju senčiem daudz līdzīgāks gēnu komplekts, taču Latvijā – Ķemeros un Papē divdesmit gados taurgovis atguvušas senču spējas un tikumus dzīvot cauru gadu pļavās, sargāt sevi, vairoties, radīt savu disciplīnu un hierarhiju. Taurgovīm ir bieza, brūnganmelna vai zeltaini brūna vilna. Ziemas laikā kažoks kļūst biezāks, kas pasargā taurgovi no aukstuma.Rudenim sākoties, taurgovis uzkrāj tauku rezerves. Ragi ir abiem dzimumiem, tie ir izvirzīti sāņus un galos uzliekti uz augšu.
Taurgovis spēj izdzīvot un radīt pēcnācējus bez cilvēka palīdzības.
Taurgovis veido ģimeņu grupas, kuras sastāv no vecākās govs, tās meitām, mazmeitām un pārējām sieviešu dzimuma pēcnācējām. Jaunie buļļi dzīvo mātes barā līdz 3–4 gadu vecumam. Taurgovīm teļi dzimst aprīlī vai maijā. Govis pirms dzemdībām pamet baru, lai teliņš piedzimtu klusā un nomaļā vietā. Pirmās dienas teliņš tiek noslēpts zālē, un govs ierodas to pabarot vairākas reizes dienā. Teļam paaugoties, tas pievienojas mātei un pārējam ģimenes baram. Govīm ir labi attīstīts mātītes instinkts.
Pasaules Dabas Fonda mērķis ir trīs lielo Eiropas zālēdāju (sumbru, savvaļas zirgu un tauru) atgriešanās savvaļā. Lielie zālēdāji nogana pļavas un atjauno dabisko ainavu. Noganītās pļavas ir mājvieta daudzām retām augu un dzīvnieku sugām. Taurgovīm ir vajadzīgas plašas ganības, jo vasarā tās zāli nenoplūc līdz zemei, bet ziemā barojas ar nenoplūkto zāli. Vasarā taurgovis barojas arī ar koku un krūmu lapām. Ziemā ēd arī koku atvases, mizu un krūmus.
Kāpēc būtu vēlams aizbraukt apskatīt ganības ar taurgovīm? Vienkārši Latvijas Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departaments uzskata taurgovis par mājlopiem, un atbilstoši Latvijas likumdošanai taurgovīm, gluži kā slaucamām govīm būtu jāveic asins analīzes, tās būtu labturīgi jāaprūpē telpās un jāiezīmē ar numuriem. Patiesībā taurgovis jau sen ir nonākušas savvaļā un 1000 kilogramīgā buļļa sagūstīšana asins paraugu ņemšanai ir gandrīz vai nereāls stāsts.
Taurgovīm dzimst teļi, bet vecās govis arī mirst. Loģiski dabā būtu ļaut šim kritušajam lopam palikt, kur to apēstu vilki un lapsas (vēl pagājušo nedēļu uz viena krituša lopa ir barojies un nofotografēts baltgalvas grifs – lielākais plēsējputns Eiropā). Vārdu sakot – Vides aizsardzības departamentam vajadzētu sakārtot likuumdošanu, ka mums ir ne tikai savvaļas un mājas dzīvnieki, bet arī dabā atgriezti dzīvnieki. Ierēdņu neizdarība varētu nozīmēt taurgovju iznīcināšanu.
Konikzirgu šķirne ir radīta Polijā. Līdzīgi kā taurgovis, šķirne tika radīta mērķtiecīgi krustojot dažādas zirgu šķirnes, lai iegūtu izmirušajiem savvaļas zirgiem līdzīgus dzīvniekus.
Visiem tiem, kas vēlētos aizbraukt un paši nofotografēt melno stārķi vai taurgovis, vajadzētu atcerēties, ka taurgovis un konikzirgi dzīvo aplokos, un žogā ir elektrība. Katram – cilvēkam un taurbullim ir aploka sētai sava puse, aplokā iet nav labi. Dzīvniekus barot un tiem tuvoties Dunduuru pļavās ir aizliegts. Bet uzkāpt skatu tornī un vērot brīnišķīgu pārplūdušu pļavu ir vērts.
Autors pateicas biologam Andim Liepam par izcilu stāstu, no kura daļa šeit ir pārpublicēta.
