FOTO. Pēteris Apinis pie stūres ar fotoaparātu Libānā. Kāpēc doties uz Libānu?
0
Vēsture liecina, ka izšķirošie globālie notikumi notiek Vidusjūras Austrumu galā. Rietumu politologi brīdina, ka trešais pasaules karš var izcelties Tuvējos Austrumos. Ieskatoties Libānas vēsturē pēdējo 6 tūkstošu gadu garumā (cik nu vēsturnieki var izlasīt dažādās senās rakstu zīmēs un papirusu dokumentos) tautas un varas šajā reģionā ir mainījušās neticami bieži, nu vismaz dažas reizes gadsimtā. Bet atskatoties uz pēdējiem gadiem, notikumi šeit risinājušies raibu raibie.
2020. gada 4. augustā, pašā Covid–19 pandēmijas plaukumā Beirutas ostā amonija nitrāta nolaidīga glabāšana noveda pie sprādziena, kurā bojā gāja 200, bet tūkstošiem ļaužu tika ievainoti, liela pilsētas daļa pārvērtās gruvešos. 2022. gadā tika panākta vēsturiska vienošanās starp Izraēlu un Libānu, kas ļāva Libānai iegūt dabasgāzi no strīdīgas jūras teritorijas. Izraēlas spēki 2024. gadā Libānā mērķtiecīgu triecienu rezultātā nogalināja vairākus Hezbollah komandierus. Šā gada septembrī, kad Izraēlas vadība sāka pievērst uzmanību Izraēlas ziemeļu robežai, eksplodēja tūkstošiem Hezbollah locekļiem piederošu peidžeru un rāciju, nogalinot desmitiem cilvēku un ievainojot tūkstošiem citu.
Dienas pēc uzbrukuma sekoja Izraēlas gaisa uzlidojumi Libānas dienvidos un Beirūtā, kas, bija vērsti pret Hezbollah ieročiem, bet tajos tika nogalināti arī civiliedzīvotāji. Izraēlas pretgaisa aizsardzības sistēma “Dzelzs kupols” 25. septembrī pārtvēra raķeti, ko Hezbollah bija raidījusi uz Telavivu. Izraēlas sauszemes spēki 1. oktobrī iebruka Libānas dienvidos. Turpmākajos divos mēnešos postījumi Libānas dienvidos pārsniedza 2006. gada kara postījumus. Bēgļu plūsmas atstāja Libānas dienvidus. Libānas gaisa telpa tika slēgta, uz Beirutu aizbraukt bija praktiski neiespējami.
Bet tad – 26. novembrī uguns tika pārtraukta uz sešdesmit dienām, un pēkšņi dažās dienās lielajā kaimiņvalstī Sīrijā tika gāzts Bašārs Al Asads. Asada dzimta pie varas bija 62 gadus, ar visiem nemierniekiem allaž izrēķinājās, pilsoņu karu vinnēja, bija nobruņojusi avu armiju un savervējusi krievus talkā, bet te pēkšņi kapitulēja. Interesanti, ka Asada lidmašīna no Damaskas pacēlās, tad nolaidās lejāk par 500 metriem un izslēdza signālus – kļuva radariem nepieejama. Varbūt taisnība, varbūt nē, bet tāda radariem neredzama ši lidmašīna pārlidoja Izraēlu, pārlidoja Turciju, bet Izraēlas un Turcijas Aizsardzības ministri brīnījās par šo lidmašīnu līdzīgi kā Sprūds par Gaigalavā kritušo dronu.
Kaut kur bija noticis lielais dīls, bet kas šajā dīlā bija notirgots, mums paliks nezināms. Iespējams, Krievija atteicās no ietekmes Sīrijā pret kādu citu politisku labumu, un mums tikai jācer, ka tirdzniecība nenotika ar Ukrainas kārti azotē.
Bet man Libānas brauciena sakarā bija vēl kāds stāsts. Vasarā runājām ar Hosamu Abu Meri par Libānu, es teicu – labprāt aizbraukšu septembrī. Hosams teica – nē septembrī nebrauc, brauc decembrī, tad tur viss būs mierīgi. Es savai tūrisma operatorei tā arī palūdzu – paskati biļetes uz Libānu decembrī. Notika neticamais – karš tika pārtraukts, divas nedēļas biļetes bija superdārgas un grūti dabonamas, bet tad Libāna atvēra tūrisma slūžas. Vārdu sakot – Hosams izrādījās pravietis vai ļoti informēts cilvēks.
Otrais aspekts, kādēļ vērts braukt uz Libānu, ir braukšana pie stūres
Šis otrais aspekts ir savu braukšanas iemaņu atjaunošana. Protams, tiem, kas mēģinājuši paši braukt pie stūres Indijā, Irānā vai kurdu apdzīvotajās teritorijās, Libāna būs viegls treniņš, bet tomēr – braukt pie stūres Libānā ir izaicinājums, īpaši diennakts tumšajā laikā. Uz Libānu vajadzētu aizvest Mārtiņu Staķi ar visiem viņa mietiņiem un Kasparu Briškenu ar viņa vēlmi samazināt atļauto braukšanas ātrumu līdz 20 kilometriem stundā.
Libānas teritorija ir 10.452 kvadrātkilometri, tātad Libāna ir aptuveni 6 reizes mazāka par Latviju, bet iedzīvotāju skaits – 5.5 miljoni, kas vienkāršoti rēķinot trīskārt pārsniedz Latvijas iedzīvotāju skaitu (globāli emigrācijā dzīvo vismaz 16 miljonu libāņu, bet Libānas iedzīvotāju skaits nav precīzi zināms, jo tajā atrodas gan palestīniešu, gan sīriešu bēgļi, skaitāmi simtos tūkstošu). Patiesībā Libāna ir viena liela pilsēta, un to vieno nelīdzeni asfaltēti ceļi, tirdzniecība šo ielu malās, neticami daudz tirdzniecības – izbaulētas un nokrāsotas mašīnu priekšas vai pakaļas.
Servisu skaits ir lielāks par kafejnīcu skaitu. Šķiet – katram libānim ir mašīna, motocikls vai motorollerim līdzīgs priekšmets. Mašīnas ir ļoti atšķirīgas – gan dārgi džipi, gan septiņdesmito – astoņdesmito gadu sarūsējuši mersedesi un opeļi. Ceļu par maz, visi mēģina braukt, pie kam trešdaļa parasti meklē, kur apstāties. Nepārtraukti sastrēgumi. Krustojumos vienmēr priekšroka tam, kam stiprāki nervi. Dažkārt (ļoti reti) ir luksofori, bet tiem šeit ir informatīva nozīme, jo pie sarkanās gaismas mēdz nobremzēt, bet nemēdz apstāties. Īpašs stāsts ir par apļveida kustību.
Citas nācijas apļveida kustību ievieš lai mazinātu avārijas, bet libāņi – lai vairotu darbu autoservisiem. Man šķiet, ka libānis aizver acis un brauc iekšā aplī, cerībā, ka citi izvairīsies. Ja kāds apstāsies pie mūždien pārpildītā apļa, viņš iekšā netiks nekad. Sagadīšanās pēc vai likumsakarīgi, apļos redzēju vairākas ne pārāk lielas sadursmes.
Motocikletistiem nav liegts braukt pret straumi. Šo satiksmes drošības interpretāciju viņi bieži izmanto nakts laikā, pie kam iztiek bez gaismām, toties ģērbjas tumšā apģērbā. Labprāt vadā uz motocikla dažus gadus vecus bērnus. Tie puikas, kam astoņi vai desmit – brauc ar motociklu paši, pie tam ātri, ķiveres līdz Libānai vēl nav aizvestas.
Galvenā mašīnas uzparikte ir taure. Taurē visi un daudz.
Kāpēc man labpatīk pašam jebkurā valstī braukt pie stūres?
Skaties ko gribi, vari braukt gan tūristiem paredzētās, gan neparedzētās vietās. Man tika teikts, ka tuvu Izraēlas robežai braukt nedrīkst, ka fotografēt ar profesionālu kameru Dienvidlibānā nedrīkst. Dienvidu virzienā no Beirutas, ceļā uz Izraēlu regulāri ir blokposteņi, un katrā Tev dusmīgs karavīrs ieskatās sejā. Nevienam es nešķitu tā vērts, lai mani tālāk nelaistu. Apmēram desmit kilometrus no Izraēlas robežas mani apturēja garlaikoti puiši no ANO misijas, jādomā francūži, un paprasīja – vai es braucot uz Izraēlu. Es teicu, ka nē. Džeki teica, ka nekas skatāms uz robežas nav, bet vēl pastāstīja, kur tuvumā ir labs jūras velšu restorāns, un ka Lībijas vīns nemaz neesot peļams. Viņi izteica cerību, ka konflikts beigsies. Pēc šīs optimistiskās atziņas es griezos atpakaļ.
Daudz smieklīgāk man gāja ar fotoaparātu. Biju nedaudz nomaldījies (nenomaldīties ir grūti, jo gandrīz visi uzraksti it tikai arābu valodā). Nofotografēju kādu smieklīgu outlet veikalu Anglijas karoga krāsās, kad pie manis pieskrēja bārdains tips, meģināja man atņemt fotoaparātu un mašīnas atslēgas, sasauca apkārt zvilnošos vīrus talkā. Neviens nerunāja angliski, kāds mēģināja kaut ko teikt man nezināmajā franču valodā. Ilgi zvanīja, kamēr milzīgā džipā ar Libānas ciedra attēlu uz durvīm atbrauca vēl viens bārdains vīrs, iespējams –policists, kurš arī nebija citās valodas komunicējams.
Aizbraucām uz policiju, kur visi puiši bija daudz pieklājīgāki, lūdza, lai es sazvanot kādu, kas runā arābiski. Sazvanīju Latvijas konsulu Žerāru Reno (Gerard Assaad Renno), kurš tad policistiem kaut ko izskaidroja, policisti māja ar galvu un dzirdināja mani ar kafiju. Vēl piezvanīja mans kolēģis, traumatologs Visams Rafaels. Beigu beigās policijā bija ienācis vietējais ārsts, kurš bija studējis Dņepro vēl senajos gados Dņepropetrovskas medicīnas institūtā, vēl kāds cits policijas darbinieks izrādījās studējis Harkovā. Pārgājām uz krievu valodu, un šie abi sāka kliegt uz to bārdaino vīru, kas man bija rāvis no rokām fotoaparātu. Beigu beigās policijā noskaidroju, ka nav ieteicams fotografēt militārus objektus, sagrautas celtnes un cilvēkus, ja viņi paši nevēlas.
Tā vai tā – jārēķinās, ka Libāna ir vienīgā man zināmā valsts pasaulē, kur kāds var taisīt jampadraci, ja Tu fotografē ar profesionālu kameru, nevis telefonu. Te jāpiebilst, ka līdz 1975. gadam – Libānas brāļu karam Beiruta bija Tuvo Austrumu banku galvaspilsēta un iekārojamākais tūrisma galamērķis, apmēram tāds, kā mūsdienās Dubaja. Diemžēl kari, lielā emigrācija, kā arī sīriešu un palestīniešu bēgļi ir mainījuši Libānas iedzīvotāju pozitīvo attieksmi pret tūrismu. Šķiet, ka Ziemeļlibānā tā tas nav, vai arī – ir mazāk izteikts.
Citas svarīgas zinības par Libānu. Viens eiro ir aptuveni 93000 Libānas mārciņu vai liru vērts. Par 200 eiro izsniedz biezu paku ar Libānas 100000 liru naudas zīmēm. Ielu malās stāv džentlmeņi, kas virpina biezas liru pakas, tie arī maina naudu. Benzīns maksā 144000 litrā, tātad nedaudz lētāk kā pie mums. Ēdmaņa ir nedaudz lētāka kā Latvijā. Alus ir bezgaršīgs. Visādi citādi Libānā ir droši. Šur tur var redzēt sagrautās ēkas. Izraēlas uzlidojumi bijuši vērsti pret Hezbollah kaujiniekiem, taču tie slēpušies arī zem bērnudārziem un slimnīcām. Par Hezbollah un viņu ietekmi uz Libānu šodien ir vērts pastāstīt vairāk, un apņemos to paveikt rīt vai parīt.
Neliels ieskats Libānas vēsturē – pasaules bagātākā vēsture mēģināta ietvert īsā tekstā
Libānas piekrastes alās arheologu atrastie darbarīki liecina, ka šī teritorija tika apdzīvota no paleolīta līdz neolītam. Visi mūsu senči, kas no Āfrikas nāca uz Eiropu, piestāja Vidusjūras krastā. Vēlāk mūsu senči tieši Libānā sadomāja attīstīties.
Lauksaimniecības augu stādīšana un dzīvnieku pieradināšana aptuveni 10000 gadus pirms mūsu ēras arī notikusi Libānas teritorijā – senči tieši Libānā sadomāja cept maizi no pašu sētiem graudiem.
Šis pieņēmums gan ir būtisks līdz brīdim, kamēr kādā citā zemeslodes vietā tiks atrasti vecāki graudi vai senāk pieradinātu suņu vai kazu kauli. Aptuveni tajā laikā senči samācījās kāpt laivās un dažādā veidā ķert zivis un jūras veltes. Arī pilsētām līdzīgi veidojumi radušies tieši Libānas teritorijā – trešajā vai ceturtajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, un, vadošā pilsēta, šķiet bijusi Bībla (mūsdienās Džubaila). Vismaz 3 tūkstošus gadu pirms mūsu ēras šejienieši kuģoja gan uz Kipru, gan Ēģipti.
Tieši Libānā savu valdīšanu uzsāka feniķieši, viņi arī izgudroja alfabētu, ko pārņēma grieķi. Grieķijā vispārēji tika izmantoti feniķiešu svaru un mēru standarti. Feniķieši ceļoja ar saviem kuģiem vismaz līdz Azoru salām un Īrijai. Un tas viss notika 2 tūkstošus gadus pirms mūsu ēras. Feniķijas eksports kopumā ietvēra ciedru un priežu kokmateriālus no Libānas, smalku linu, audumus, kas krāsoti ar slaveno tīriešu purpuru, izšuvumus, metāla izstrādājumus un stiklu, glazētu fajansu, vīnu, sāli un žāvētas zivis.
Pretī feniķieši saņēma papirusu, ziloņkaulu, melnkoku, zīdu, dzintaru, strausu olas, garšvielas, vīraku, zirgus, zeltu, sudrabu, varu, dzelzi, alvu, dārglietas un dārgakmeņus. Hērodots raksta, ka feniķieši ne tikai eksportēja un importēja, bet arī veica nozīmīgu tranzīta tirdzniecību, īpaši ar Ēģiptes un Babilonijas rūpniecības precēm. 538. gadā p.m.ē. Feniķija pārgāja no babiloniešu pakļautības to iekarotāju, persiešu Ahāmenu dinastijas, rokās. 332. gadā p.m.ē. Feniķijas galvaspilsēta Tīra pretojās Aleksandram Lielajam astoņus mēnešus ilgā aplenkumā. Visbeidzot Aleksandrs ieņēma pilsētu, iedzenot jūrā molu no cietzemes uz salu.
Romas impērijas laikā vietējā feniķiešu valoda Libānā izzuda, un to aizstāja aramiešu valoda. Beiruta kļuva ievērojama, pateicoties Augusta piešķirtajam romiešu kolonijas statusam un Hēroda Lielā finansētajai dāsnajai celtniecības programmai. 6. gadsimta vidū Beirita tika iznīcināta zemestrīču, plūdmaiņu un ugunsgrēka rezultātā. Libānas iedzīvotāji sāka veidot savu pašreizējo veidolu 7. gadsimtā pēc Kristus dzimšanas.
No 7. gadsimta valstī ienāca vēl viena grupa – maronīti, kristiešu kopiena, ko izveidoja svētā Marona mācekļi. Vajāšanu dēļ spiesti pamest savas mājas Sīrijas ziemeļos, viņi apmetās uz dzīvi Libānas kalnu ziemeļu daļā un absorbēja mardaītus un vietējos zemniekus, izveidojot pašreizējo Maronītu baznīcu. Sākotnēji viņi runāja sīriešu valodā, bet pakāpeniski pārņēma arābu valodu, saglabājot sīriešu valodu liturģiskiem mērķiem. Libānas dienvidos pēc musulmaņu iekarošanas Sīrijā 7. gadsimtā ieradās arābu cilšu pārstāvji un apmetās starp vietējiem iedzīvotājiem. XI gadsimtā daudzi no viņiem pārgāja druzu ticībā, kas ir šiītu islāma atzarojums. No 9. līdz 11. gadsimtam Libānas piekraste parasti atradās neatkarīgu Ēģiptes musulmaņu dinastiju varā, lai gan Bizantijas impērija centās iegūt daļu no ziemeļu daļas. Osmaņu impērijas ekspansija šajā reģionā sākās Selima I laikā 16. gadsimta sākumā.
Pēc 1. pasaules kara Libānu okupēja sabiedroto spēki, un tā tika nodota Francijas militārajai administrācijai. 1923. gadā Tautu Savienība oficiāli piešķīra Libānas un Sīrijas mandātu Francijai. 1926. gada Libānas konstitūcija paredzēja, ka katrai no tām jābūt vienlīdzīgi pārstāvētai valsts amatos. Tādējādi saskaņā ar konvenciju republikas prezidents parasti bija maronīts, premjerministrs – musulmanis sunnīts, bet parlamenta palātas priekšsēdētājs – musulmanis šiīts. Libānas neatkarība tika pasludināta 1943. gada 22. novembrī, 1945. gadā tika panākta vienošanās par vienlaicīgu britu un franču karaspēka izvešanu. Tas tika pabeigts līdz 1946. gada beigām, un Libāna kļuva pilnīgi neatkarīga; tā jau bija kļuvusi par Apvienoto Nāciju Organizācijas un Arābu līgas locekli.
Jaunāko laiku – pēc otrā pasaules kara – Libānas vēsturi pievienošu rītdienas stāstījumam.
