FOTO. Pētera Apiņa otrā diena ar fotoaparātu pie stūres Libānā ar papildinājumiem par Libānas veselības aprūpi un “Hezbollah” struktūru
3
Stāsts par otro dienu Libānā jāsāk ar atgādinājumu, ka Latvijā strādā ne tikai gastroenterologs, veselības ministrs Hosams Abu Meri, bet arī citi libāņu izcelsmes ārsti, galvenokārt – kristieši. Pēc manām atsevišķām nedienām Libānas dienvidos ar fotoaparāta atņemšanu, aizvešanu uz policijas iecirkni, fotoaparāta atgūšanu un tālākas izvairīgās fotografēšanas Izraēlas robežas tuvumā, rūpi pār mani pārņēma mans labs draugs, izcils Latvijas ortopēds un traumatologs Visams Rafaels.
Ilgus gadus strādājis par dežūrārstu Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas politraumu nodaļā, mācījies Francijā, Kanādā un citās pasaules valstīs, viņš tagad galvenokārt operē gūžas un ceļa locītavas AIWA klīnikā. Esmu viņam bieži sūtījis pacientus, jo Visamam piemīt spējas uzklausīt pacientu, iedziļināties viņa problēmās, nesasteigt ar operāciju, bet arī nenovēlot endoprotezēšanu. Viņš pārvalda 6 vai 7 svešvalodas, kurās brīvi lasa medicīnas literatūru. Ja jau šeit ir laba ārsta reklāma, tad lai ir reklāma – pie Visama Rafaela var tikt Rūpniecības ielā 7 klīnikā Consilium Medicum.
Vārdu sakot, šis ārsts bija gandrīz vai gatavs traukties mani atbalstīt manās Libānas trīs dienās, bet nevarēdams dabūt biļetes sarunāja kādu savu paziņu par gidu, kurš vienlaikus mani izpestītu no ligām un ķibelēm. Vēl viņš uzdeva savai māsai, kura dzīvo Beirutas piepilsētā turēt par mani rūpi visādā veidā, kas izpaužas biežos satrauktos zvanos.
Tātad – astoņos no rīta mani pie viesnīcas gaidīja 45 gadus vecs džentlmenis Khoders, kurš parasti strādā par bagāta Sjeraleones uzņēmēja šoferi, jo uzņēmējs lielākoties dzīvo Beirutā. Khoders bija nedaudz pārsteigts, ka pie stūres paliku sēžam es, un es visu laiku redzēju, kā savā sēdeklī sēdēdams, Khoders spieda neredzamus gāzes vai bremzes pedāļus. Kā jau teicu, satiksmes noteikumi Libānā nedaudz atšķiras no Eiropas izpratnes, galvenie nosacījumi labai braukšanai ir drosme un skaņas signāls. Libānieši sevi neapgrūtina ar ceļa zīmēm, tādēļ visi krustojumi būtu uzskatāmi par viennozīmes ceļu krustojumiem, vienvirzienu ceļu nosaka virziena rādītājs ielas galā, kas ir kā saka, ka vienā no ielām nevajadzētu iekšā braukt, nu labi, izņemot, ja īsu gabaliņu un ļoti vajag. Khoders man kļuva par vadātāju – pēc mātes googles telefonā pētīja ceļu, vairākkārt norādīja, ka jābrauc pa vienu vai otru ieliņu ļoti uzmanīgi, jo šī ir vienvirziena iela no otras puses, bet neviena zīme par to neliecināja, tikai mašīnu plūsma pretī.
Jāteic, ka mūsu iepazīšanās radīja Khooderam problēmu – man mašīnā ir liela, šajā gadā izdota, ļoti precīza Libānas karte, iegādāta Jāņa sētā. Šķiet Khoders Libānas karti vienīgo reizi bija skatījis 6. klasē ģeogrāfijas stundā, un laiku pa laikam pētīja to kā bērns.
Nolēmām doties uz Libānas otru lielāko pilsētu Tripoli. Šeit neliela atkāpe – parasti par Tripoli runā, atceroties Lībijas galvaspilsētu Tripoli. Libānas otrā lielākā pilsēta arī ir Tripole, bet libāņu valodā Trāblos. Skaidri apzinos, ka daļa manu lasītāju neatšķir Lībiju no Libānas. Tādēļ lietošu vārdu Trāblos. Šajā pilsētā dzīvo galvenokārt sunnīti un alavīti, kristiešu maz. Tas gan neliedz visos krogos visu adventes laiku iedegt (mākslīgās) eglītes, šur tur izvietot kādu figūriņu kopu, kur aitiņas un trīs gudrie skatās, kā Kristus bērniņš guļ silītē.
Ievērojamākā tripoles vieta ir cietoksnis (Senžilles pils), kas šā vai citādi te kalna galā atradies vairāk nekā trīs tūkstošus gadu, bijis no visiem lieliem karavadoņiem aplenkts un ieņemts. Pašreizējo formu pils ieguvusi 12. gadsimta sākumā. Trablos atrodas kalnainā vietā, ļoti tālu no Lībijas – Izraēlas robežas, šo pilsētu, šķiet karš nav skāris nemaz.
Īsts milzīgs austrumu tirgus ar uzsvaru uz gaļas produktiem un zivīm, augļiem, kā arī Ķīnā vai citā Austrumu valstī ražotām kurpēm un drānām. Visur smaržo ūdenspīpes un parasti smēķi. Salīdzinot ar citiem Tuvo un Vidējo Austrumu tirgiem liela tīrība un zināma higiēnas apstākļu ievērošana. Drīkst fotografēt, neviens par to nesatraucas. Tirgus ir vieta, kur valda vislielākais mašīnu sastrēgums, dažas apkārtējās ielas ir pilnībā nosprostotas, bet šoferi skraida apkārt, lauza rokas, jo nezin kā tikt prom no pārpildītas ielas, kur vairumam mašīnu šoferi devušies tirgoties vai varbūt tikai iepirkties.
Būdams kārtīgs kristietis, Khoders mani no sunnītu Trablos veda uz izcili saglabātu kristiešu vecpilsētu Batronu, kur vecpilsēta gandrīz nonāk jūrā, kurā ēstuves viena aiz otras, bet baznīcas skaļi atskaņo ziemassvētku dziesmas. Pabijām arī Svētā Paula katedrālē Harisā, kur blakus uzcelta jauna, daudz lielāka maronītu baznīca. Harisa atrodas uz kalna 26 km uz ziemeļaustrumiem no Beirutas un 650 m virs Džūnijas līča, augstā tornī uzstādīta Jaunava Marija. Balti krāsotā, 15 tonnas smagā bronzas statuja izgatavota Francijā, 1906. gadā pārvesta uz Libānu, bet 1908. gadā uzstādīta. Skulptūras pamatnē izveidota kapela, un ap tās ārpusi izbūvētas spirālveida kāpnes ar 104 pakāpieniem, katrs interesents var tik līdz Marijas kājas īkšķim. Vēl jāpiebilst, ka statujas ideja radās, atzīmējot 50 gadskārtu, kopš pāvests Pijs IX pasludināja Marijas Nevainīgo ieņemšanu 1854. gadā.
Kristiešu svētvietu Libānā vairāk nekā jebkur pasaulē. Pāvestam, kas viesojas Libānā, nākas vizināties šurpu turpu. Šķiet, gan Jēzus, gan viņa mācekļi Libānas kalnos un jūras krastā rosījušies daudz, un vairums viņu rosības vietu iemūžinātas kā baznīcas vai kapellas. Libānā ir vismaz 5 no pasaulē lielākajām Jēzum Kristum un viņa līdzgaitniekiem celtajām statujām. Labāk redzamais atrodas piekrastes pilsētā Zoukā, atrodas 13 km uz ziemeļiem no Beirūtas, 90 m virs jūras līmeņa. Itāļu mākslinieka Ernesto Pallīni 1952. gadā veidotā statuja ir 12 metrus augsta un sver 75 tonnas (uz 45 m pamatnes), tai ir lifts un kāpnes, pa kurām apmeklētāji var nokļūt augšā, lai apbrīnotu skatu. Iespaidīga – gandrīz kā Rio de Žaneiro statuja.
Par Hosama Abu Meri saknēm Libānas medicīnā
Nopietns iemesls, kāpēc es braucu uz Libānu bija saprast – kāds ir Veselības ministra Hosama Abu Meri domu gājiens attiecībā uz veselības aprūpi. Katrs no mums nāk no savas bērnības. Zēns, ko bērnībā māte brokastīs barojusi ar auzu pārslu tumi, šo tumi vēlāk dzīvē pieprasīs savai sievai. Hosama Abu Meri saknes aug no Libānas, veselības organizācijas sapratne – no pieredzes jaunībā.
Lai iedziļinātos plašā tēmā – kas ir Libānas veselības aprūpe, jāatceras, ka veselības kvalitāti daudzējādā ziņā nosaka nauda un drošība. Libānas ekonomika ir ļoti sarežģīta un ir piedzīvojusi vairākus straujus kāpumus un kritumus. Lai to labāk saprastu, ir jāņem vērā vairāki faktori. Libāna ir ilgstoši atradusies vairāku reģionālo konfliktu epicentrā, kas ir negatīvi ietekmējuši ekonomiku. 1975. – 1990. gadu pilsoņu karš nodarīja milzīgus zaudējumus infrastruktūrai un ekonomikai, taču piesaistīja investīcijas slimnīcu būvei un jaunu ārstniecības metožu ieviešanai.
Pēc kara Libāna sāka atgūties, taču pēdējo mēnešu notikumi radīja nedrošību un ekonomiskās aktivitātes kritumu. Libānas ekonomika ir ļoti daudzveidīga, tajā ir attīstīta banku sistēma, tūrisms, lauksaimniecība un rūpniecība. Libānas banku sistēma tiek uzskatīta par vienu no spēcīgākajām Tuvajos Austrumos, taču tā ir cieši saistīta ar valsts politiskajiem procesiem. Pēdējos gados Libāna ir saskārusies ar nopietnu valūtas krīzi, kas ir ievērojami pasliktinājusi ekonomisko situāciju.
Savukārt valūtas krīze ir radījusi inflāciju, devalvējusi valūtu un ierobežojusi piekļuvi dolāriem, kas ir galvenā valūta Libānā. Škiet, ka negatīvā nozīmē valdības finanšu darbību ietekmēja Covid–19 krīze. Libāna ir atkarīga no importētas enerģijas, kas padara to ļoti jutīgu pret globālajām enerģijas cenu svārstībām, tiesa, ir vairākas veiksmīgas elektroenerģijas ieguves investīcijas. Lielāko daļu no IKP rada pakalpojumu sektors.
Pieņēmums, par kuru man nav pietiekami laba informācija: ir rādītāji, ka politiskā nestabilitāte un valdības nespēja veikt nepieciešamās reformas ir pasliktinājusi ekonomisko situāciju, iespējams, ka valsti ir skārusi arī ļoti nopietna korupcija.
Secinājums – Libānā ir liela iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzība, kas ļoti atsaucas arī uz veselības jomu. Libānas veselības aprūpes sistēma ir sarežģīta un ir piedzīvojusi būtiskas izmaiņas visā tās vēsturē, īpaši pēc pilsoņu kara. Pirms šī pilsoņu kara Libānas veselības sistēma noteikti bija progresīvākā Tuvējos Austrumos, jāteic, ka arī šobrīd reģionālā kontekstā tā neizskatās slikti. Lielākā daļa veselības aprūpes pakalpojumu tiek sniegta privātās ambulatorās/stacionārās klīnikās un slimnīcās. Rodas iespaids, ka valdība nodrošina diezgan ierobežotus veselības aprūpes pakalpojumus, galvenokārt nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, kam nav veselības apdrošināšanas.
Libānā liela daļa iedzīvotāju ir privāti apdrošināti, un apdrošināšanas kompānijas sedz visai nelielu daļu no medicīniskajiem izdevumiem. Tomēr, daudzi iedzīvotāji nespēj atļauties apdrošināšanu, kas rada būtisku nevienlīdzību piekļuvē veselības aprūpei. Medicīniskie pakalpojumi Libānā ir salīdzinoši dārgi, kas padara tos nepieejamus zināmai daļai attālu dzīvojošiem lauku iedzīvotājiem. Slimnīcas izskatās labi (grūti spriest, pabiju tikai divās) gan no aprīkojuma, gan no medicīniskās attīstības viedokļa.
Globālajā tīmeklī ziņas rodamas, ka valsts budžets nepietiek, lai nodrošinātu pietiekamu finansējumu publiskajai veselības aprūpei, privātā veselības apdrošināšana nesedz daudzas medicīniskās izmaksas, slimnīcas un veselības aprūpes iestādes ir novecojušas un tām ir nepieciešami modernizācijas ieguldījumi. Tai pašā laikā tieši veselības ministrs ir iekārojamākā pozīcija Libānas valdībā, jo viņa rocībā ir diezgan būtiski līdzekļi.
Man uz jautājumu – kādā virzienā attīstās Libānas medicīna – atbilde šķiet – privatizācijas. Man šķiet, ka Libānā arī valsts slimnīcas krīt iekšā privāto investoru rokās. Nevilkšu paralēles, bet ziņas, ka Latvijas valsts nespēs uzbūvēt ne jaunos Stradiņa slimnīcas korpusus, ne Austrumu slimnīcas Infekciju māju, liek domāt, ka Hosamam Abu Meri jau ir zināms ceļš uz lielo klīniku privatizāciju.
Tomēr šeit vēlos sniegt nelielu atkāpi. Vienkāršoti Libānas sabiedrību var iedalīt trīs grupās – kristiešos, sunnītos un šiītos. Šītus lielā daļā jautājumu pārstāv vienlaikus politiskā partija, sociāla organizācija un militāra organizācija Hezbollah. Un šī organizācija rūpējas par savu iedzīvotāju veselību, viņiem ir savi veselības centri, savas slimnīcas (tiesa, iespējams, ka tieši šo slimnīcu pagrabos slēpjas Hezbollah kaujnieku vadītāji). Tādēļ pēc šīs nodaļas par veselību es novirzīšos no tēmas un nedaudz pakomentēšu – kas ir Hezbollah.
Bet tagad atgriezīšos pie Libānas medicīnas un tās veiksmīgākā auudžubērna – Hosama Abu Meri. Galvenā Hosama Abu Meri aktivitāte ir zāļu cenas. Nevis zāļu pieejamība, nevis jaunu, inovatīvu medikamentu ienākšana Latvijas zāļu tirgū, nevis pacientu rindas uz izmeklējumiem vai konsultācijām – nē, Hosams Abu Meri ir gatavs ieguldīt 10 miljonus valsts (nodokļu maksātāju) naudas un ieviest jaunu aptiekas nodokli, lai daļai zāļu samazinātu cenas.
Kas notiek Libānā? Libānas zāļu pieejamība ir sarežģīts jautājums, kas ir cieši saistīts ar valsts politisko un ekonomisko situāciju. Lai gan Libānā ir pieejamas daudzas modernās zāles, to piegāde un pieejamība iedzīvotājiem ir nevienmērīga (maigi izsakoties). Libānā dominē privātās aptiekas. Tās ir izplatītas visā valstī, arī mazākos ciematos. Diemžēl šīs aptiekas vairāk vai mazāk atgādina veikalus “Drogas” ar kosmētikas un mazgāšanas līdzekļiem, bet zāļu piedāvājumā liels uzsvars ir uzturbagātinātājiem. Biju vairākās aptiekās, un mani nepārliecināja, ka katrā šajā aptiekā būtu atrodams viss nepieciešamo zāļu apjoms kā Latvijā.
Zāļu izplatīšanas sistēma esot relatīvi labi attīstīta, lieltirgotavas konkurējot, taču neizrādot interesi piegādāt retākas un dārgākas zāles. Periodiski rodas noteiktu zāļu trūkums, īpaši dārgāku un specializētu zāļu. Tas ir saistīts ar ekonomisko krīzi, valūtas svārstībām un piegādes ķēdes pārtraukumiem.
Izskatās, ka ģenērisko zāļu tirgus ir attīstījies labāk par brendēto zāļu tirgu. Zāļu cenas Libānā ir salīdzinoši augstas (grūti tieši salīdzināt, bet liela daļa no nopietnākiem medikamentiem bija dārgāki nekā Latvijā, taču dažām aktīvām vielām cenas bija nesaprotami lētas, īpaši medikamentiem pret HIV/AIDS, C hepatītu, arī dažiem antibakteriāliem līdzekļiem). Libānas ekonomiskā un politiskā nestabilitāte padara zāļu piegādes sistēmu neparedzamu un apgrūtina ilgtermiņa plānošanu. Pārliecinoši – Libānas aptiekās ir lielas pieejamības problēmas. Iespējams, tieši tas ir iemesls, ka zāļu pieejamība Hosamu Abu Meri nesatrauc (daudzas zāļu kompānijas kopumā vai ar atsevišķu medikamentu gatavojas iziet no Latvijas zāļu tirgus).
Lielāka nozīme Libānā nekā Latvijā zāļu piegādē ir zāļu importētājiem, nevis izplatītājiem, kuri nodrošina zāļu piegādi aptiekām. Gandrīz visas Libānā pieejamās zāles tiek importētas no citām valstīm, īpaši no Eiropas un ASV. Taču ir kāds apstāklis, kas liek apgalvot, ka Latvijas un Libānas zāļu tirgi ir grūti salīdzināmi. Libānā vismaz trešdaļu pieejamo zāļu tiek importēta no valstīm ar mazāk stingru regulējumu, kas ir radījušas bažas par dažu zāļu kvalitāti.
Daži vietējie uzņēmumi ražo ģenēriskās zāles (iespaids, ka iesaiņo Indijā un Bangladešā ražotas tabletes un kapsulas) un dažus specializētus produktus, piemēram, kosmētiku un uztura bagātinātājus. Tomēr lielākoties vietējā ražošana ir ierobežota. Libānas farmācijas rūpniecība ir vēl attīstības stadijā un saskaras ar daudziem izaicinājumiem.
Neliels pastāsts Sīrijas un Palestīnas bēgļiem, kā arī par Hezbollah, kuru katram iesaku radīt pašam – visa pieejamā informācija ir pretrunu pilna
Kā jau minēju – neticami lielu ietekmi uz Libānas sabiedrības veselību spēlē viena konkrēta partija, militārs un sociāls spēks vienlaikus – Hezbollah. Libānas krīze pēdējo dažu mēnešu laikā patiesībā bija Izraēlas un Hezbollah karš. Lai gan pašreizējais 60 dienu pamiers starp Izraēlu un Hezbollah šķietami ir mazinājis tiešo militāro konfliktu, Libānas politiskā situācija joprojām ir ļoti nestabila un pilna izaicinājumu.
Pamiers nav atrisinājis Libānas dziļo ekonomisko krīzi. Valūtas devalvācija, inflācija un plašs bezdarbs grauj valsti. Politiskās partijas Libānā ir dziļi polarizētas, un ir grūti panākt vienošanos par būtiskām reformām. Hezbullah, šķiet, ir spēcīgākais spēlētājs Libānas politikā, un tā ietekme varētu pēc konflikta vēl vairāk pieaugt, nevis samazināties. Vienlaikus Libānas politiku ietekmē reģionālās lielvaras – Irāna un Saūda Arābija, bet tas padara sarežģītāku iekšējo dialogu.
Kaut arī bija gaidīta milzu bēgļu plūsma no Sīrijas pēc apvērsuma Damaskā, vismaz pagaidām nekas tāds nav novērojams. Tomēr nezināms skaits Sīrijas bēgļu joprojām atrodas Libānā kopš Sīrijas pilsoņu kara. Šis skaits ir bijis milzīgs slogs Libānas infrastruktūrai un ekonomikai. Ņemot vērā Libānas pašu ekonomisko krīzi, valsts iespējas uzņemt vēl vairāk bēgļu ir ierobežotas.
Savukārt palestīniešu bēgļu jautājums ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem Tuvajos Austrumos un ietekmē reģionālo stabilitāti. Palestīniešu bēgļu klātbūtne Libānā ir būtisks faktors Libānas politikā un attiecībās ar Izraēlu. Viņi dzīvo īpašās nometnēs un dažādās Libānas pilsētās. Paletīnieši runā tajā pašā arābu valodā (pat dialektā) un no lībiešiem praktiski nav atšķirami. Palestīnieši ir dzīvojuši Libānā kā bēgļi jau kopš 1948. gada arābu –izraēliešu kara. Tas ir ļoti ilgs periods, kurā vairākas paaudzes ir dzimušas un augušas Libānā, tādējādi apgrūtinot precīzu skaita noteikšanu.
Situācija Libānā ir ļoti dinamiska, un tā var mainīties ļoti ātri. Un tomēr to lielā mērā nosaka Hezbollah. Hezbollah ir gan politiska, gan militāra organizācija. Tās militārais spārns ir labi apmācīts un bruņots, un tāpēc informācija par tā locekļu skaitu tiek stingri klasificēta. Vairums Hezbollah kaujinieku ir brīvprātīgie, kas padara precīzu skaita noteikšanu vēl grūtāku. Vienlaikus Hezbollah ir spēcīga politiskā partija Libānā, un tās atbalstītāji ir ne tikai kaujinieki, bet arī vienkārši partijas atbalstītāji. Daži avoti min, ka Hezbollah ir desmitiem tūkstošu atbalstītāju un kaujinieku, savukārt citi avoti min skaitļuus simtos tūkstošu. Hezbollah ir ļoti slēgta organizācija, un tā cenšas nepubliskoti informāciju par savu struktūru un darbību.
Savukārt informācija par Hezbollah bieži tiek izmantota politiskās propagandas nolūkos, kas apgrūtina objektīvu informācijas iegūšanu. Hezbollah un šiītu kopiena Libānā ir cieši saistītas, taču šī saikne ir sarežģīta un dinamiska. Hezbollah ir spēcīga ietekme uz šiītu kopienu, taču tā nav vienīgā balss un ne visi šiīti piekrīt visām organizācijas darbībām. Hezbollah ideoloģija balstās uz šiītu islāmu. Organizācija uzskata, ka islāms ir pilnīga ideoloģija, kas aptver visus dzīves aspektus. Hezbollah uzskata, ka ir nepieciešams pretoties Izraēlai un aizstāvēt musulmaņu intereses reģionā. Hezbollah pievērš lielu uzmanību sociālajam taisnīgumam un sniedz plašu klāstu sociālo pakalpojumu šiītu kopienai. Hezbollah apvieno reliģiskos un politiskos mērķus, uzskatot, ka islāms ir jāīsteno arī politikā.
Hezbollah tika izveidota 1982. gadā kā pretestības kustība pret Izraēlas okupāciju Libānā. Sākotnējai Hezbollah mērķis bija izraidīt Izraēlas spēkus no Libānas. Organizācija aktīvi piedalījās Libānas pilsoņu karā (1975–1990), aizstāvot šiītu intereses. Pēc pilsoņu kara beigām Hezbollah kļuva par spēcīgu politisku spēku Libānā un turpināja veidot spēcīgu militāro spārnu. 2006. gadā Hezbollah uzsāka 34 dienas ilgu karu ar Izraēlu, kas gan noslēdzās ar Izraēlas nominālu pārākumu, taču stiprināja Hezbollah reputāciju kā spēcīgu pretinieku.
Es pieļauuju, ka šobrīd Hezbollah ir spēcīgs militārais spārns, kas ir viens no labāk apmācītajiem un aprīkotajiem nevalstiskajiem militārajiem spēkiem pasaulē. Organizācijai ir ciešas saites ar Irānu, kas nodrošina organizāciju ar finansiālu un militāru atbalstu. Daudzas pasaules valstis uzskata Hezbollah par teroristu organizāciju. Tomēr pārsteidzošas ir šīs organizācijas rūpes par sabiedrības veselību.
Rīt atkal
Libāna ir interesanta valsts. Tiekoties ar ļaudīm, skatot pilsētas, ainavas, svētvietas, pār galvu gāžas informācija. To tomēr ceru apkopot, pirms mesties citos darbos
