FOTO. Pārdaugavas leģendārais, diženais nams – kā izskatās māja, kurā uzņemta filma par Emīlu Dārziņu? 1
Andris Tiļļa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pārdaugavā, Nometņu ielā, ir viens nams… Viens dižens nams, kura slieksni pārkāpusi aktrise Vija Artmane, kad uzņemta videofilma par komponistu Emīlu Dārziņu. Tur dzīvojis izcilais ērģelnieks un diriģents Oļģerts Cintiņš ar dzīvesbiedri, vijolnieci un muzikoloģi Inesi Žuni, kuru zina arī plašāka sabiedrība, jo 22 gadus viņa strādājusi Latvijas Televīzijā un cita starpā gatavojusi savulaik populāros raidījumus “Eiropas muzikālās pilsētas”, kā arī dažādu koncertu ierakstus.
Patlaban Inese strādā par mākslas eksperti mūzikas jomā Rakstniecības un mūzikas muzejā, ir sarakstījusi vairākas grāmatas. Lai gan vairāk nekā 100 gadus senajam namam līdzīgi kā cilvēka mūžam ir sava kardiogramma ar virsotnēm un nogāzēm, tomēr nama sirds vēl pukst harmoniski kā izteiksmīga mūzika.
Ar apgleznotu sētu
Nama vizītkarte ir tās pagalms, sēta. No ielas puses nepamanīsiet, ka iekšpagalma koka sēta, lai novērstu tās vizuālās nepilnības un vienmulību, dekorēta ar uzgleznotiem spilgtiem ziediem, mīlīgiem kukainīšiem, taureņiem…
Dārzā uzcelta glīta mājiņa ar nojumi, kur pasērst, iemalkojot tēju vai kafiju. Vienā tās pusē ir novietne vieglajai automašīnai – Inese Žune kopā ar tagadējo dzīvesbiedru (Oļģerts Cintiņš ir Mūžībā jau kopš 1992. gada) Jāni Reču, bijušo autobusu vadītāju, kura dzimtā puse ir Suntaži, iecienījuši apceļot ne vien Latviju, bet arī citas valstis. No dažādām skatītām vietām atvesti ne vien suvenīri, bet arī kāds eksotisks augs, kas nu iedzīvojas Ineses dārzā. Uzcelta arī neliela siltumnīca garšaugiem, tomātiem…
Apstādījumos novietoti gan pašu veidoti, gan iegādāti skulpturāli tēli atbilstoši dārza tematikai, piemēram, ezis, gliemeži, sēnes, vardes, rūķi…
Zem viena dekoratīva krūma zālītē atlaidusies arī jumprava – tik kārdinoša kā no paradīzes dārza. Šādā vidē jūties garīgi uzmundrināts un iepriecināts par saimnieku izdomu, spēju uzturēt savu īpašumu pievilcīgu.
Nama biogrāfijas akordi
Āgenskalnā šo mūra divstāvu namu 1898. gadā cēlis būvinženieris Nikolajs Platovs. Tajā dzīvojušas viņa abas meitas, kuras bijušas skolotājas. Tā kā viņām savu bērnu nav bijis, tad radusies iespēja īpašumā pierakstīt mūziķi Oļģertu Cintiņu, kas pēcāk ieguva tiesības uz šo dzīvokli.
Patlaban mājai ir vairāki īpašnieki, Inese Žune dzīvo ēkas galējā kreisajā spārnā ar izeju uz pagalmu. Divu istabu logi – uz Nometņu ielas pusi, viesistabas un virtuves – uz Talsu ielas pusi.
“Pa šo logu, kas veras Talsu ielas virzienā, lidoja ārā nošu lapas… Tādu māksliniecisku risinājumu bija vēlējies režisors Harijs Petrockis, mūsu dzīvoklī uzņemot kadrus televīzijas spēlfilmu seriālam par komponistu Emīlu Dārziņu. Filmā vienu no komponista privātskolniekiem attēloja mans dēls Indulis, tolaik viņš mācījās E. Dārziņa mūzikas skolā vijoļspēli.
Starp citu, te filmēšanas laikā uzturējās arī aktrise Vija Artmane, Ģirts Ķesteris, Pauls Butkēvičs u. c. Latvijā labi pazīstami aktieri. Māksliniekiem vārīju zupu, jo viņi dzīvoklī pavadīja daudzas stundas,” atceras Inese Žune. Kāpēc filmas veidotāji izraudzījās tieši šo dzīvokli?
Nav grūti uzminams, jo tajā bija saglabājies interjers ar tam laikam atbilstošajām mēbelēm, līdz ar to arī senatnīguma atmosfēra (dzīvoklī vēl nebija veikts remonts). Kā jau 19. gs. otrajā pusē celtajām mājām griestu augstums sasniedz pat vairāk nekā trīs metrus, dzīvokļa lepnums ir podiņu krāsns, gaiteņos gar sienām plauktos gan grāmatas, gan mūzikas ierakstu diski. Viesistabā izveidots piemiņas stūrītis ērģelniekam Oļģertam Cintiņam, virs klavierēm pie sienas Ulda Zemzara zīmētais mūziķa portrets, kas pašam Oļģertam gan neesot bijis īpaši tuvs…
Ar saimnieka redzējumu
“Dzīvoklī saglabājām senās koka grīdas, tās padomju laikā bija nokrāsotas vismaz desmit kārtām, ko notīrīju, un atsedzās dabiskā dēļu faktūra ar kaltajām naglām,” par iekšdarbiem teic Jānis Rečs. Apbrīnojams viņa enerģiskums un saimnieka ķēriens – uzcēlis ne vien siltumnīcu, dārza mājiņu ar nojumi, bet arī pagalma pusē glītu paaugstinātu ieeju – lieveni piekļuvei kāpņu telpai.
Varbūt kādam noder arī viņa ieteikums: “Lai uzmūrētu lievenītim izturīgus pakāpienus ar bruģakmeņiem, tie jālīmē ar elastīgo flīžu līmi, tad ziemas apstākļos, kad sals, bruģakmeņi necilāsies.”
Jānis nokrāsojis arī daļu no mājas ārsienas, pagaidām augstāk nav spējis, jo vajadzīgas sastatnes, taču to pasūtīšana maksā krietnu naudu.
Inese piebilst: “Ēka, kurā dzīvojam, ir ar savu senatnes auru, bet tā ir arī stipri nolietojusies un prasa daudz darba, lai ar laiku tās seja atjaunotos un priecētu gan mūs pašus, gan ļaudis, kuri gar to mēro ceļu, piemēram, uz mūsu rajona lepnumu – Āgenskalna tirgu. Ja tas izdosies, tad šeit būs vēl viens sakopts stūrītis.”
