FOTO. Par vējiem, kas plosās sirdī un prātā. Kaspars Breidaks izdod grāmatu “Vētras monologs” 4
Tur iekšā ir vēji, kas plosās sirdī un prātā brīžos, kad viņš neatrodas uz skatuves un tuvumā nav neviena mikrofona. Reizēm ļoti tieši un atklāti, reizēm ļoti noslēpumaini. Sajūtu fotogrāfijas mijas kopā ar sajūtu tekstiem, jeb, kā viņš pats saka, kodoliem.
“Cilvēkmīlestības iedvesmoti teksti un fotogrāfijas, kā liecība tam, cik lielu lomu spēlē gaisma mūsu ikdienas steidzīgajos manevros,” tā par savu tikko kā izdoto grāmatu “Vētras monologs” saka Kaspars Breidaks, Radio SWH un TV raidījumu personība, improvizators un viens no pieprasītākajiem pasākumu vadītājiem Latvijā.
“Man ļoti patīk fotografēt, un patiesībā tieši ar fotogrāfiju es sāku savu karjeru. Fotografējot, es varēju būt klātesošs, bet tajā pašā laikā – tiklīdz es pacēlu kameru, es apkārtējai pasaulei pazudu. Taču šobrīd, visas manas izvēles ir tādas ļoti skaļas burtiskā nozīmē – vai tas ir rīta radio šovs SWH, vai izrādes un pasākumu vadīšana, es nemitīgi runāju, tāpēc ikdienā man ļoti svarīgi ir arī tie brīži, kad varu noķert klusumu. Un fotogrāfija ļauj man klusēt,” atklāj Breidaks.
Tieši apkārtējo cilvēku iedvesmots, Kaspars nonāca pie idejas apkopot vienuviet pēdējo gadu fotogrāfijas, kas viņam ir mīļas un tuvas, un īsus tekstus, sajūtu kodolus, kas radušies, uzņemto fotogrāfiju iedvesmoti. Taču ceļš līdz savai pirmajai grāmatai bijis ilgs.
“Pagājuši laikam kādi pieci, četri gadi no brīža, kad tika izveidots pirmais fails, kurā sāku likt tekstus un bildes. Protams, ka grāmatu varēju izdot ātrāk, bet tā notiek, ja tā nav pati pirmā prioritāte. Manā gadījumā grāmata bija darbiņš Nr. 19 darāmo darbu sarakstā, tāpēc tam tika mazas šķipsniņas laika, kad uznāca iekāre un vēlme kaut ko darīt rītdienas vārdā.”
Un tomēr, kāpēc tieši tagad grāmata, beidzot ieraudzījusi dienas gaismu?
“Es turpinātu mierīgi, klusām kaut ko darīt. Bet daudzi satiktie draugi, paziņas, tāpat arī ģimene ik pa laikam pajautāja – kā iet ar grāmatu, kad tad novedīsi līdz galam? Solīti pa solītim sperot, tas ir realizējies līdz tam, ka grāmata ir ceļā pie jums, un man par to ir milzīgs prieks.”
Ne par velti ir teiciens, ka komandā ir spēks. To apliecina arī autors. “Man ļoti patīk rakstīt, man ļoti patīk bildēt, bet tad, kad saskāros ar projekta virzības lietām… Esmu ļoti pateicīgs, ka satiku kolosālu komandu. Ulla Zirne ir šīs grāmatas inerce, viņa mani pabakstīja un pagrūda pareizajos virzienos, un saveda kopā ar absolūti fanstisku mākslinieku – Alans Romanovs ir atbildīgs par to, ka šī grāmata uz tausti ir ļoti patīkama. Un tā noteikti lieliski izskatīsies jūsu vidē! Es par to vispār nešaubos, tieši tāpēc, ka Alans ir vizuālais ģēnijs. Sveicieni arī manai māsai Elzai Breidakai, kura bija viena no pirmajām, kas pateica, ka ar šo visu vajadzētu kaut ko darīt un izveidoja pirmo failu, kurā sākām krāt manus tekstus. Jāpiemin arī Laura Saulīte, kas māk skaļi priecāties par citiem un tas palīdz cilvēkiem atrast vienam otru un idejas pārvērst reālos darbos.”
Runājot par grāmatas nosaukumu, Kaspars stāsta, ka tam ir liela nozīme. Viņš savā dzīvē ir piedzīvojis dažādas vētras. “Agrāk es rakstīju tikai tad, kad man bija skumji, tikai tad, kad man bija bēdīgi. Tā es varēju izrakstīt tās emocijas un sajūtas kaut kā uz āru. Es varēju no tām atbrīvoties, izvēdināt galvu. Es uzlieku uz papīra to, kas sirdī ārdās un darās, un man paliek uzreiz daudz mierīgāk un vieglāk, jo, ja es to varu pateikt ar vārdiem, ja es to varu aprakstīt, tad tas nav nemaz nekas tik traks un briesmīgs.
Līdzīgi ir ar vētru. Es esmu dažādas vētras savā dzīvē piedzīvojis. Vētra parasti ierodās, pasaka savu sakāmo un aiziet, atstājot nolauztus kokus, bet, atrodoties tās epicentrā, man nav bijusi iespēja ar vētru parunāties. Un šajā grāmatā ir līdzīgi – es atnāku, es pasaku un es aizeju, turpinot darīt jau citas lietas. Tāpēc monologs un tāpēc arī vētra, jo, lai arī tas brīdis, kad tapa šie teksti un bildes, bija gana satraucošs un emociju pārbagāts, tiklīdz es to izteicu, sajutu svaiga gaisa pēcgaršu. Gluži kā pēc vētras.”
Kaspars vēlas uzsvērt: “Nedomāju, ka, pateicoties šai grāmatai, Latvijas literārais mantojums kaut par kripatu kļūs bagātāks, taču jūsu kafijas galdiņš – pavisam noteikti.”
Šī ir viņa pirmā grāmata, tāpēc saprotamas ir Kaspara sajūtas, kuras viņš piedzīvojis brīdī, kad grāmatas bija jāpalaiž tālāk, dzīvot savu dzīvi. “Brīdī, kad grāmatas tika iekrautas “Jāņa Rozes” busiņā un brauca prom, man tiešām gribējās skriet pakaļ un apturēt šoferīti… Palūgt, lai viņš vēl nedaudz uzgaida.”
Autors ir patiess: “Noteikti esmu palaidis garām kādu komatu, es par to vispār nešaubos, noteikti arī kāda bilde varēja būt labāka, varbūt izkārtojums, bet šī ir arī, manuprāt, vērtīga lieta, ko mēs, darot lietas, varam mācīties – ir viens brīdis, kad vienkārši jāpalaiž vaļā.
Ir tik interesanti domāt, kur grāmata dosies, kāds būs tās nākamais saimnieks un par to fantazējot, man jau skudriņas skrien. Varbūt kāda grāmata šķērsos Latvijas robežas, cik tas būtu aizraujoši, varbūt kāda grāmata ilgstoši dzīvos somiņā, visu laiku ceļos līdzi un būs kā espreso – ik pa laikam atšķirs, palasīs… Varbūt kādam tā nonāks uz kafijas galdiņa vai istabā uz skapīša un vienkārši tur dzīvosies.
Jebkura grāmata tev dod iespēju paņemt brīdi sev. Jebkura grāmata var būt tavs patvērums no notikumiem tavā dzīvē – vienalga, vai tajā brīdī atrodies uzgaidāmajā telpā un gaidi, kad tevi sauks iekšā kabinetā, kur tev būs pašam jācīnās ar savām vētrām, vai tu esi mājās, vietā, kur jūties vislabāk, visdrošāk.
Atverot grāmatu, vari nonākt cita cilvēka prātā, cita cilvēka sirdī.
Līdz ar to, ja, piemēram, radio klausītāji savu iztēli uztic man, tad mana grāmata ir veids, kā savukārt es varu uzticēt jums manu iztēli. Parādīt, kas darās manā galvā, paaicinot jūs manā sirdī. Laipni lūgti uzelpot un piedzīvot!”
Kaspara Breidaka grāmatu “Vētras monologs” varēs iegādāties visās “Jāņa Rozes” grāmatnīcās.
