FOTO: Militārās parādes Latvijā cauri laikiem 0
Par godu Latvijas proklamēšanas 100. gadadienai valstī norisināsies simtiem pasākumu. 18. novembrī tradicionāli būs arī Nacionālo bruņoto spēku (NBS) parāde 11. novembra krastmalā. Savukārt šosvētdien, Lāčplēša dienā, NBS un Iekšlietu ministrijas vienību militārā parāde notiks Rīgā pie Brīvības pieminekļa.
Militārās parādes cilvēce pazīst kopš sirmas senatnes. Sekojot šai militārajai tradīcijai, parādes rīkoja arī Latvijas Republikā kopš tās pastāvēšanas sākuma. Kāda ir militāro parāžu vēsture Latvijā?
Militārās komandas pirmo reizi latviešu valodā
1918. gada novembra beigās Baltijas jūrā ieradās Lielbritānijas jūras kara flotes eskadra kontradmirāļa Edvīna Aleksandra Sinklēra vadībā. 17. decembrī eskadra, kas sastāvēja no apmēram 20 karakuģiem, pietauvojās Daugavas grīvā.
Cita starpā britu kara jūrnieki patrulēja arī Rīgas ielās, palīdzot uzturēt sabiedrisko kārtību pilsētā. Latvijas Pagaidu valdībai bija tikai dažas uzticamas nacionālā karaspēka vienības, un karavīru skaits tajās bija nepietiekams.
Pilsētā atklāti darbojās lielinieku aģitatori, bet no austrumiem Latvijas galvaspilsētai tuvojās Padomju Krievijas karaspēks.
“Angļu patruļas vakar vakarā parādījās uz Rīgas ielām un pa nakti apstaigāja pilsētu,” 1918. gada 28. decembrī rakstīja “Jaunākās ziņas”.
Bet vēl dienu iepriekš – 27. decembrī – Latvijas Pagaidu valdība, vēloties demonstrēt Lielbritānijas un Francijas militārajiem pārstāvjiem, ka ne visi latvieši ir lielinieku propagandas saaģitēti un ka Kārļa Ulmaņa valdībai ir arī uzticamas karaspēka vienības, Brīvības un Stabu ielas stūrī sarīkoja pirmo tai lojālo vienību parādi.
Šajā parādē piedalījās Instruktoru rezerves rota un daļa Studentu rotas, parādi komandēja Instruktoru rezerves rotas komandieris kapteinis Jānis Balodis – vēlākais ģenerālis un kara ministrs.
Parādi noorganizēja lielā steigā. Šī 23. decembra parāde bija iezīmīga arī ar to, ka Rīgas ielās pirmo reizi skanēja militārās komandas latviešu valodā, kuras iepriekšējā dienā bija steidzīgi no krievu valodas pārtulkojis kapteinis Aleksandrs Plensners (vēlākais pulkvedis), kas pildīja Ģenerālštāba priekšnieka funkcijas.
Plensners savos memuāros “Divdesmitā gadsimta pārvērtības” (izdoti 1978. gadā trimdā) raksta: “Lai rādītu kā Sabiedrotajiem, tā citiem, ka mums jau dažas vienības pietiekami labi organizētas, bet tām lieli apgādes un apbruņojuma trūkumi, valdība pavēlējusi (1918. gada) 27. decembrī Instruktoru rezerves rotas un Studentu rotas (“parādi”) Baloža vadībā.”
“Apsardzības ministrijā par šo rīkojumu (vismaz es un daži citi) uzzinājām tikai dienu iepriekš, un tūlīt radās jautājums, kādā valodā komandēs? Latviešu, saprotams. Bet kas zina latviešu komandas? Strēlniekos bija komandējuši krieviski (kaut varētu arī latviski), krieviski arī vēl joprojām komandēja arī sarkano strēlnieku vienībās.”
“Vai angļu un iedzīvotāju priekšā drīkstētu komandas izkliegt krieviski? Tā ar Ramatu-Lejgalieti stājāmies pie komandu latviskošanas, gribēdami no krievu valodas komandām attālināties, cik vien var. Mums likās labāk un kareivīgāk varbūt drusku paslīdēt vācu paraugā.”
“Tāpēc steigā pārtaisījām nepieciešamākās komandas, pamēģinājām pēc priekšniecības piekrišanas, pavairojām un aizsūtījām vienībām. Mums likās, ka tās bija skanīgākas un labākas nekā tās, ko vēlāk, burtiski krievu paraugā, pieņēma pēc abu brigāžu (domāts 1. Atsevišķās latviešu brigādes un Ziemeļlatvijas brigādes. – J. C.) apvienošanas.”
“Tā “Uz labo!”, “Uz kreiso!” utt. vietā mums bija: “Lab-up!”, “Kreis-up!” utt. Skate notika Stabu un Brīvības ielas krustojumā, un ar to varēja būt mierā. Angļi pēc tam mūsu vienībām atļāva iepazīties uz saviem kuģiem ar automātiskajiem ieročiem, tos vēl neizsniedzot. Likās, ka nevainīgā skate bija ļoti nokaitinājusi Vinnigu un citus vācu lielvīrus, jo rotas maršējušas gar vācu logiem. [..]”
Pirmo Latvijas karavīru iznācienu vēlākais kara ministrs un šīs parādes komandieris Jānis Balodis atceras kā ne sevišķi rožainu: “1918. gada decembra beigās (27. vai 28.) saņēmu apsardzības ministra pavēli ar savu vienību, t. i., Virsnieku rezerves rotu, ierasties mūsu karaspēka vienību skatē, kas notikšot Stabu ielā (pie Brīvības ielas). Karavīri nostājās ierindā ar fronti uz Daugavas pusi.”
“Skatē gaidīja angļu admirāļa Sinklera ierašanos, kas pieņemtu parādi. Vēlāk uzzināju, ka parādi, ja šo skati vispār tā varam nosaukt, uzdots komandēt vairākiem virsniekiem (kādiem trim vai četriem), bet tie viens pēc otra bija atteikušies, dažādi aizbildinoties.”
“Tādēļ pēdējā brīdī komandēšanu uzdeva man. Šī skate notika negaidot, tādēļ bija labi, ka ierindas mācībās komandas apguvām jau latviešu valodā. Trūcīgais apģērbs un apbruņojums, kā arī mazais dalībnieku skaits nevarēja izraisīt labu iespaidu mūsu Pagaidu valdības locekļos, nemaz jau nerunājot par angļu viesiem.”
Parādes Esplanādē
Mūsu karavīrus militārajā ierindā Rīga redzēja arī 1919. gada 8. jūlijā, kad pēc uzvarētām Cēsu kaujām un vācu karaspēka atkāpšanās galvaspilsētā ar tvaikoni “Saratov” atgriezās Latvijas Pagaidu valdība.
Toreiz parādi komandēja ģenerālis Dāvids Sīmonsons, kurš pēc divām dienām tika oficiāli iecelts par Latvijas armijas pirmo virspavēlnieku. Karavīru solis Rīgā skanēja arī tā paša gada 12. novembrī, dienu pēc P. Bermonta komandētās Rietumu Brīvprātīgo armijas izdzīšanas no Pārdaugavas.
Abas šīs parādes notika toreiz lielākajā laukumā turpat pie Rīgas centra – Esplanādē.
Protams, arī Neatkarības kara noslēguma mūsu valsts lielākajās gadadienās notika armijas parādes. 1920. gada 20. maijā sakarā ar Latvijas Kara skolas pirmo izlaidumu Esplanādē notika karaspēka parāde ar Latvijas valdības vīru, armijas virspavēlniecības un ārzemju militāro pārstāvju piedalīšanos.
Esplanādē parādes tika rīkotas arī turpmākajos gados – Esplanāde toreiz vēl nebija pārveidota par parku, tas bija laukums, kuru lieliski varēja piemērot militārā varējuma demonstrēšanai.
1920. gada 11. novembrī pirmo reizi parāde bija rīkota par godu gadadienai kopš Bermonta padzīšanas no Rīgas. Parādes laikā Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste apbalvoja arī pirmos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus. Vēlākajos gados 11. novembri sāka atzīmēt kā Lāčplēša Kara ordeņa un Armijas gada svētkus.
Protams, šajā dienā militārās parādes notika ne tikai Rīgā, bet saskaņā ar kara ministra ikgadējām pavēlēm arī visās tajās pilsētās, kur bija izvietoti armijas garnizoni: Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā, Krustpilī, Rēzeknē, Alūksnē, Vecgulbenē, Cēsīs, Valmierā un Ventspilī.
Rīgā Lāčplēša svētku neatņemama sastāvdaļa bija arī valsts amatpersonu un armijas vadības pārstāvju došanās uz Brāļu kapiem, godinot par Latvijas brīvību kritušos cīnītājus. Ap pusdienas laiku sākās Rīgas garnizona parāde.
Tā 1926. gada Lāčplēša svētkus aprakstīja laikraksts “Jaunākās ziņas”: “Tad sākas parāde. Viena pēc otras brašas un skaisti apģērbtas gar skatītājiem paiet kājnieku un artilērijas pulku vienības ar karaskolu priekšgalā un četriem bruņotiem auto beidzot. Iespaids no karaspēka ļoti labs. Kareivji iet vingri un braši, kā spēlēdamies. Galīgi izzuduse senāk un krievu armijā novērotā nedabīgi sastingusē poza.”
“Pēc parādes karaspēks novietojās Esplanādes vidū divās daļās, kurām pa vidu, visiem pulkiem godam sveicot, ar mūziku un orķestri priekšgalā, jaunapbalvotie karavīri (līdz 1927. gadam pirms parādes notika karavīru apbalvošana ar Lāčplēša Kara ordeni. – J. C.) dodas uz viņiem sarīkoto kopmielastu; bet kuplā skaitā sanākusē publika vēl ilgi noskatās, kā viena pēc otras, braši dziedādamas, no Esplanādes aiziet karaspēka daļas.”
Līdz 1934. gadam Esplanādē rīkoja arī 1. maija parādes – Latvija svinēja Satversmes sapulces sanākšanas gadadienu. Pēc 1934. gada svētku militārās parādes sāka rīkot arī 15. maijā – Vienības dienā jeb K. Ulmaņa veiktā valsts apvērsuma gadadienā.
Pēc 1936. gada Lāčplēša svētku svinīgajiem pasākumiem piepulcējās arī Lielā junda pie Brīvības pieminekļa. Lielā junda bija svinīga paplašinātas goda sardzes maiņa pie pieminekļa. Tradīcija tika atjaunota pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas.
Arī pie Valsts prezidenta pils vārtiem stāvēja latviešu karavīri, tikai toreiz (sardzes dienestu Latvijas armijas karavīri pilī sāka pildīt 1923. gadā) šī sardze nepildīja reprezentācijas funkcijas, bet gan tieši apsardzes pienākumus.
Pirmskara Latvijā Lāčplēša svētkos, 11. novembrī, sardzē pie Brīvības pieminekļa Štāba rotas (vēlāk bataljona) karavīrus nomainīja Kara skolas kadeti, kuriem šajā dienā uzticēja valsts pirmo kaujas posteni: sardze pie Brīvības pieminekļa skaitījās nevis kā goda sardze, bet gan kaujas postenis.
18. novembra parāde
Arī Latvijas valsts svētkos 18. novembrī neiztrūkstoša svinību sastāvdaļa bija militārās parādes līdzās svinīgajam dievkalpojumam Māras (tag. Doma) baznīcā ar valsts augstāko amatpersonu piedalīšanos, studentu korporāciju gājienam uz Brāļu kapiem, Saeimas svinīgajai sēdei un Valsts prezidenta radio uzrunai.
“Plkst. 10.30 Rīgas garnizona karaspēka daļas svētku tērpā nostājās Esplanādē gar Kalpaka, Valdemāra un Elizabetes ielām, tur nostājās Kara skola, 4. Valmieras, 5. Cēsu, 6. Rīgas kājnieku pulki, Vidzemes artilērijas pulks, tehniskais un aviācijas divizions utt. [..]”
“Orķestris spēlē maršu, tad Valsts prezidents griežas pie karavīriem ar īsu uzrunu, kurā sveic armiju valsts gada svētkos un aicina to joprojām stingri un nelokāmi stāvēt par brīvu un neatkarīgu Latviju. No Bastejkalna un kara kuģa “Virsaitis” atskan 21 artilērijas zalve, pār galvām lido Latvijas kara aviācijas lidmašīnas,” tā 1924. gadā “Jaunākās Ziņas” apraksta 18. novembra parādi.
Militārās parādes šajās dienās rīkoja arī visās tajās valsts pilsētās, kur atradās Latvijas armijas garnizoni, bet vērienīgākās tomēr bija galvaspilsētā.
Uz 11. novembra krastmalu
Divas reizes līdz 1940. gadam militārās parādes pieredzēja arī Brīvības piemineklis. 1931. gada 18. novembrī, kad tika iesvētīts pieminekļa pamatakmens, gar topošo monumentu soļoja Latvijas armijas karavīri, un 1935. gada 18. novembrī, pieminekļa atklāšanas dienā.
Šajos valsts svētkos pirmo reizi Valsts prezidents Alberts Kviesis pieņēma militāro parādi, stāvot Brīvības pieminekļa pakājē.
Vēlākajos gados, kad mūsu valsts jau bija okupēta un latviešu tauta ierauta vēstures likteņa virpuļos, gar simbolu kļuvušiem vārdiem “Tēvzemei un brīvībai” parādes maršā soļoja arī svešos šineļos tērpti karotāji – 1941. gadā vācu armijas vienības, bet 1944. gadā – padomju karaspēka sastāvā esošie latviešu gvardes divīzijas karavīri.
Pēc Brīvības pieminekļa atklāšanas Latvijas armijas militārās parādes atkal notika Esplanādes laukumā, līdz kamēr 1939. gadā svinīgo notikumu atzīmēšanai veltītās militārās parādes pārcēla uz Pārdaugavā esošo Uzvaras laukumu.
Tur 1940. gada 15. maijā notika pēdējā Latvijas armijas parāde pirms padomju okupācijas. Šodien laukumā atrodas piemineklis padomju karavīriem, un tur reizi gadā notiek cita veida demonstrēšanās.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Brīvības piemineklis savā pakājē atkal piedzīvoja Latvijas nacionālo bruņoto spēku parādes. 1992. gada 23. augustā šeit notika pirmā Latvijas Aizsardzības spēku militārā parāde, kurā mūsu valsts karavīri atkal soļoja savos formas tērpos zem saviem karogiem.
Lāčplēša dienas un Valsts proklamēšanas dienas svētku parādes atkal atgriezās pie Brīvības pieminekļa, līdz 1998. gadā valsts proklamēšanas gadadienās militārie pasākumi tika pārcelti uz pulcēšanās un demonstrēšanās ziņā daudz ērtāko 11. novembra krastmalu.
