“Ikaruss” tikai ar sesto ātrumu
5
Kad beidzies “Jumpravas” laiks, Ingum šķitis, ka viss turpināsies, ka arī citur būs tāds pats vēriens, taču izvērties jau nedaudz mierīgāk. Turpinājumā stāsts paša mūziķa vārdiem.
“Mēs bijām pieraduši braukt ar labāko autobusu, izmantot labāko aparatūru. Likās, ka tā tas turpināsies, bet tā jau negāja…
Nopirkām tumbas, kas mūs neklausīja, sintezatorus, ar kuriem kaut kas līdz galam nebija. Beigu beigās nopirkām arī autobusu “Ikaruss”, jo gribējām tā, kā bija “Jumpravā”, bet autobusam noplīsa motors. Tā šoferis – izbijis afgānis – vienubrīd jau ieteica mums doties baznīcā un iedegt svecīti, jo kā varot būt, ka notiek tik daudz nepatikšanu.
Mēs kā mūziķi jau pamazām to autobusu “izkodām”. Zinājām, ka tam ir tikai viens ātrums, un tas ir sestais. Viendien bija iepriekš neplānoti jānokļūst studijā, bet šoferis dzīvoja Jaunolainē, kur bija arī autobuss. Sazvanīt nevarējām, jo tolaik jau mobilo telefonu nebija, bet autobusā bija arī mums tik vajadzīgā aparatūra.
Neko darīt. Braucām “uz dullo” uz Jaunolaini un meklējām savu autobusu. Atradām. Šofera, protams, tuvumā nebija, taču mēs arī tāpat zinājām, kā autobusu piedarbināt. Vēl tikai pamājām šofera vecākiem, lai redz, ka autobusu paņemam.
Sēdos pie stūres un braucu ar sesto ātrumu. Līdz Rīgai tikām. Centos braukt tā, lai “uzraujamies” uz iespējami mazāk luksoforiem. Braucām pa Salu tiltu, pēc tam pa Krastmalu zem Dzelzceļa tiltu. Bet tur ir divi krustojumi… Pirmajam tikām garām veiksmīgi, bet ar šausmām domāju, kā tikšu pāri otrajam, jo tur ir tramvaja sliedes… Un es apstājos tieši uz tām. Kūpināju ar to sesto ātrumu visādi, bet autobuss vairs nebija izkustināms.
Pilns ar instrumentiem tas tur stāvēja – tieši uz sliedēm. Tramvajs pīpināja, pie stūres biju es, kuram nemaz nav atbilstošu tiesību. Mans spēcīgais grupasbiedrs vienkārši izkāpa ārā no autobusu nostūma no sliedēm. Jā, tas ir reāls notikums no dzīves.”
