FOTO. “Mēs nemākam kaut kā. Ja darām, tad darām līdz kaulam!” Teju 100 gadus vecā Mujānu biedrības nama atdzimšanas stāsts
3
Atzīšos, ka Mujānu biedrības namā nonācu pavisam nejauši, pat smieklīgi. Gribēju doties uz Kaspara Zemīša un viņa sievas Andas Zemītes koncertu Murjāņos, bet nepamanīju, ka patiesībā tas notiek Mujānos. Biļetes nopirku, un vien pirms pasākuma sapratu, ka esmu bijusi neuzmanīga.
Pa mazajiem zemes ceļiem braucu kopā ar draudzeni, un visu ceļu smaidījām, ka nav ne jausmas, kur beigu beigās nonāksim. Bet nonācām ļoti skaistā vietā, kur uzreiz sajutām cilvēku ieguldīto silto enerģiju un rūpes. Un man uzreiz tapa skaidrs, ka vēlos par šo lielisko namu pastāstīt arī jums, LA.LV lasītāji.
Tā nu uz sarunu aicināju Daci Kitneri, kura te saimnieko kopā ar vīru Mareku. Šis ir stāsts par pacietību, rūpējoties par skaistu vietu sev līdzās. Stāstu noteikti lieliski papildina galerija ar fotogrāfijām, ko pievienoju šim rakstam.
Kā nonācāt pie Mujānu biedrības nama, idejas tur saimniekot?
Mujāni kā ciems ir mana bērnības vieta. Te esmu uzaugusi, te vienmēr ir dzīvojuši mani vecāki, vecvecāki, te ir pagājusi mana bērnība. Varētu teikt, ka Mujāni ir manas dzimtas no tēta puses vieta. Kādreiz katrā otrajā mājā dzīvoja kāds no radiem. Līdz ar to arī liela daļa bērnības ir pagājusi Mujānu biedrības nama apkārtnē.
Kādreiz Mujānu biedrības namā – kamīnzāles daļā bija veikals, uz kuru gājām pēc maizes un citiem labumiem. Atceros kā veikalu ar visgaršīgāko rupjmaizi pasaulē. Pa ceļam līdz mājām (1 km attālumā), puse rupjmaizes jau bija apēsta.
Varētu teikt visa mana bērnība ir pagājusi ap Mujāniem un nama apkārtni. Tomēr doma, ka kādreiz varētu nopietnāk ķerties klāt nama apsaimniekošanai nebija gan.
Bet viss notika tieši tā, kā jānotiek, vai ne?
Jā, šobrīd nams pieder Mujānu izglītības biedrībai, taču, kā jau tādām vietēja mēroga biedrībām, – finansiālās iespējas ir tādas kādas ir. Tāpēc nams pēdējos apmēram 10 gadus stāvēja, īsti nekas tur nenotika, nebija iekšā ne darbspējīga apkures sistēma, ne siltums, ne kanalizācija, ne ūdens, bēniņos dūdoja baloži – varēja uzkāpt tikai pa skatuves trepītēm, bet tālāk pa vienu dēli varēja tikt līdz bēniņiem, kur bija visādu nevienam nevajadzīgu mantu noliktava.
Kad piedzima mūsu pirmā meita, bieži pastaigājoties devāmies līdz Mujānu biedrības namam, un vīrs vienmēr teica – klau, nu ar to namu kaut ko vajadzētu darīt, citādi tas sabruks. Jo bija jau redzams, ka jumtā sāk veidoties plaisas (šīfera jumts), šur tur nodrupis. Hidroizolācija nebija – ūdens viss no paaugstinājuma tecēja ēkas pamatos. Taču es kā racionāls cilvēks ar jau zināmu pieredzi klātesot citos būvniecības procesos, ikreiz mēģināju no šīs trakulīgās idejas vīru atrunāt. Jāsaka godīgi, man nelikās, ka tas ir reāli izdarāms, ka varam atjaunot Mujānu biedrības namu. Likās, ka tie ir tādi vīra sapņi, kuriem ar realitāti nav nekāds sakars.
Taču Mareks ir neatlaidīgs un labu laiku viņš mani mēģināja pārliecināt, ka kaut kas mums tomēr tur ir jādara, līdz kaut kādā brīdi iedegos līdz ar viņu. Un tā sūri grūti vienojāmies ar Mujānu izglītības biedrību, ka sākam namu apsaimniekot turpmākos 25 gadus.
Pirmie 2 gadi pagāja dokumentu kārtošanai, būvprojekta izstrādei, lai varētu sākt rekonstrukcijas darbus. Turklāt nams ir arī valsts nozīmes kultūras piemineklis, kas nozīmē, ka ienākt un būvēt visu, kas ienāk prātā nemaz nedrīkst. Bija jāpiesaista Nacionālā kultūras mantojumu pārvalde, kas vērtēja, kuri nama elementi ir kultūrvēsturiski, kas saglabājams vai aizstājams ar līdzvērtīgiem elementiem, kas, kam kā jāizskatās.
Piemēram, zāles panelējums ir veidots no ozolkoka (lai gan bija no skaidu plāksnes), skatuves ornaments ir iespēju robežās attīrīts no vairāku kārtu padomju laiku eļļas krāsas krāsojuma, durvis zālei ir autentiskas, skatuvei saglabāta grīda ar sufliera lūku, logi lielajai zālei atjaunoti, lielās zāles grīda atjaunota, saglabāts karoga tornītis, jumta klājums ar lubiņām. Respektīvi, maksimāli esam centušies saglabāt autentisku noskaņu un kultūrvēsturisku auru, iekļaujot interjerā un dizainā arī modernus dizaina elementus (kafejnīcas tapetes, tualešu flīzes). Taču mūsuprāt, vecais ar jauno lieliski korelē un papildina viens otru. Katrā ziņā – vienmēr esam par vēsturisko vērtību saglabāšanu, taču šīs vēsturiskās vērtības cenšoties pasniegt atbilstoši laikam un mūsu viesiem interesentā veidā.
Nu lūk, un tad, kad jau nams ir, tad jāsāk domāt, ko tālāk. Jo bija skaidrs, ka nepietiek, ka namam ir skaistas sienas, namā vajag arī skaistus notikumus. Tagad ir sācies un rit otrais cēliens – notikumi.
Cik sens ir šis nams?
Mujānu Izglītības biedrība (nama īpašniece) dibināta 1921.gadā. Sākotnēji tā dibināta kā Imantas pagasta Izglītības biedrība, bet 1925. gadā, pārdēvējot Imantas pagastu par Mujānu pagastu, biedrība tiek pārdēvēta par Mujānu pagasta Izglītības biedrību. Lai biedrība varētu rīkot dažādus pasākumus un attīstīt kultūras un sabiedrisko dzīvi Mujānos, biedrībai bija nepieciešams savs nams. Tāpēc biedrība nopirka bēdīgā stāvoklī esošo bijušo Mujānu muižas veļas mazgātavu (vešūzi). Ar entuziastu atbalstu tiek ziedoti kokmateriāli, ar mujāniešu prasmīgām rokām un vietējo amatnieku pieredzi un prasmi 1930.gadā sāk būvēt namu ar plašu zāli otrajā stāvā, lielu, augstu skatuvi, aktieru istabu. Ēkas celtniecībai finansiālu atbalstu sniedz Kultūras fonds, Žūpības apkarošanas fonds.
1931. gada 19. – 20. septembrī notika Mujānu Izglītības Biedrības nama svinīga atklāšana un iesvētīšana. Pēc Mujānu biedrības nama atjaunošanas tikai 90 gadus vēlāk, 2021.gadā nejaušības pēc Mujānu biedrības nama atklāšanas pasākums notika divas dienas 18.un 19.septembrī.
Kāda ir tā jūsu stāsta daļa? Kā nams ir mainījies tagad?
Principā par to, kā viss tapa, kādas ir tās mūsu pieredzes – grāmatu varētu uzrakstīt. Bet īsais variants ir tāds, ka vīram jau zināma būvniecības pieredze bija uzkrāta vairākos citos projektos jau iepriekš atjaunojot senas un zināmu skarbumu piedzīvojušas ēkas. Tāpēc viņš bija drosmīgāks, uzņemoties nama atjaunošanu. Viņam jau bija izveidojusies sava būvnieku komanda, kas tiešām darbojas kā komanda ar lielo burtu. Tam ir liela nozīme, ka būvniekam, viņa profesionalitātei, zināšanām, apņēmībai vari uzticēties.
Tāpat, būvniecības dokumentus mums sāka kārtot arhitekts no Rīgas, taču procesā sapratām, ka ir nepieciešams vietējais arhitekts, kurš tīri fiziski regulāri spēj pieslēgties, būt elastīgs nestandarta situācijās, būt klātesošs gan fiziski, gan emocionāli. Tāpēc paldies milzīgs mūsu arhitektei Elitai Dreimanei. Bez viņas zināšanām, entuziasma un ticības šim projektam, mēs agri vai vēlu būtu strupceļā.
Tāpat svarīgi ir arī tas, ka komandā ir zinošs galdnieks, kas nebaidās no sarežģītiem uzdevumiem – visi no jauna izgatavotie koka darbi (sākot no nestandarta griestu risinājumiem – panelējuma) un beidzot ar kamīnzāles un lielās zāles koka panelējums, kafejnīcas koka elementiem, ir viņa darbs. Turklāt visiem iesaistītajiem bija jābūt tiešām vienotai komandai, jo kā jau vecās ēkās, sākotnēji darba apjoms nemaz līdz galam nav apzināms. Darot atklājas arvien jauni, neparedzēti defekti, kas novēršami. Piemēram, tikai nama atjaunošanas procesā nācās konstatēt, ka karoga tornis ir tik bēdīgā stāvoklī, ka kuru katru brīdi var iegāzties, jo faktiski konstrukcija, uz kuras tas turējās, bija sapuvusi no mitruma. Līdz ar to bija jārod operatīvs risinājums, kā nodrošināt, ka karoga tornis neiegāžas, jābūt elastīgiem, racionāliem un operatīviem vienlaikus.
Bez tam – puiši (tā es saucu mūsu būvniekus) ar vīru lika galvas kopā un domāja arī dizainiskos risinājumus visām telpām. Faktiski dizainers ar zināšanām un izpratni par dizaina risinājumiem iesaistījās minimāli, galvenokārt to darīja būvnieki kopā ar vīru.
Savukārt mana loma bija papīri, projekti, un kritizēšana. Kā es smējos – biju galvenais kritiķis, kas pasaka, kas nepatīk vai ko, manuprāt, vajadzētu citādāk. Bet jā, esmu pēc profesijas un arī aicinājuma arī juriste (jo šobrīd esmu arī 2/3 kultūras menedžere), līdz ar to manā pārziņā bija visas papīru lietas.
Rakstīju LEADER projektus (līdz tam nekad nebiju ko tādu darījusi), strīdējos ar LAD par piešķirto līdzekļu daļēju atņemšanu, gatavoju LAD visus paskaidrojumus, dokumentus, jo viena projekta ietvaros salīdzinoši nelielu līdzfinansējumu atsevišķu nama elementu izbūvei izdevās piesaistīt. Tāpat uzraudzīju visu pārējo būvniecības juridisko pusi. Ieguvu neatsveramu pieredzi par to, kā strādā šī ES finansēšanas sistēma, cik tas ir vienkārši/sarežģīti, kā veidojas komunikācija ar iesaistītajām valsts institūcijām. Strādājot advokātu birojā, šādu pieredzi nekad neiegūtu.
Būvniecība sākās 2018.gada maijā, kad ieradās pirmie būvnieki un sāka nodarboties ar cokolstāva demontāžu, lai sāktu būvdarbus tīrā telpā. Savukārt darbi noslēdzās 2021.gada augustā, kad tika pabeigti dažādi dizainiskie sīkumi un teritorijas labiekārtošana.
Ko rūpes par namu dod jums kā ģimenei? Vai tas ir saliedējoši? Vai gadās arī pakašķēties?
Laikam tā lielākā sajūta, ka bez bērniem, ko esam radījušu un lolojam, aiz mums paliks vēl kāds darbs, ko esam izdarījuši ne tikai sev. Tas ir darbs sabiedrībai, jo nams tomēr nepieder mums, taču esam ieguldījuši namā gana daudz – patiešām daudz sava laika, savu līdzekļu, savu nervu un zināšanas! Tā apziņa, ka vienu mazu Latvijas stūrīti esam saveduši kārtībā, apčubinām, apmīļojam, turam rūpi – tas dod gandarījumu, un visvairāk ceļ spārnos sajūta, ka to novērtē mūsu viesi, atbraucot pie mums uz pasākumiem (es gan tos saucu par notikumiem).
Protams, vēl ir tāls ceļš ejams, lai par namu un tajā esošajiem notikumiem zinātu, raisītu un uzturētu interesi, jo, sākot darboties namā, atskārtām, ka praktiski reti kurš pat tuvajā Valmierā par tādu Mujānu biedrības namu bija dzirdējis un zināja. Līdz ar to pirmais izaicinājums ir ne tikai nodarboties ar notikumu rīkošanu namā, bet domāt par to, kā darīt zināmu sabiedrībai par tādas vietas, kā Mujānu biedrības nams eksistenci un tad jau protams arī par notikumiem tajā. Tad nu tagad es teikšu, ka dažkārt interese par namu atved kādu interesentu uz kādu no mūsu notikumiem, un otrādi – citus viesus interese par kādu notikumu atved pie mums uz namu! Tā ir tāda mijiedarbība, un mūsu uzdevums ir uzturēt interesi par namu un uzturēt interesi par pasākumiem.
Tomēr runājot par ģimeni, noteikti jāpiemin arī mani vecāki un arī brālis jeb paplašinātā ģimene, bez kuru atbalstošās aizmugures mums būtu ļoti sarežģīti tikt galā ar namu. Nama saimniecībā esam iesaistījuši arī manus vecākus, ja ne tieši, tad pastarpināti, jo mans tētis ir tāds kā brīvprātīgais saimniecības menedžeris, kas vienmēr kaut ko atved, aizved, atslēdz durvis, aizslēdz durvis, palīdz teritorijas sakopšanas darbos, savukārt mamma ir bērnu menedžere, kamēr esam Mujānu lietās un nama “zaļie pirkstiņi”. Tas ir neatsverami, ka blakus ir vecāki un viņu saimniecība, jo vienmēr ir kas tāds, ko vajag, bet kas uzreiz namā nav uz vietas.
Pamatā rūpes par namu mūs vieno, jo tomēr mūsu kopējais mērķis ir namu “izvest tautās” un padarīt atpazīstamu. Mēs visi kopā degam par šo nama atjaunošanas ideju un katram šajā procesā ir sava loma. Vienīgi manai ģimenei neviens īsti neprasīja, vai viņi vēlas iesaistīties, viņiem vienkārši nav variantu. Kā man mamma saka: “Man pirms pasākumiem laikam ir vairāk stress nekā tev, lai viss izdodas!”, bet nu jau šķiet, ka viņa sapratusi, ka būs labi.
Protams, ar Mareku pakašķēties noteikti sanāk, jo ir lietas, ko vīrieši un sievietes uztver un redz citādi. Man kā sievietei, gatavojoties pasākumam jeb notikumam, ir svarīgi ne tikai, lai tehniskās lietas ir kārtībā, nams tīrs un silts, man ir svarīgi, lai ir atbilstoša gaisotne, ārā noskaņa un piedomāts pie niansēm un detaļām, par ko vīrieši parasti nedomā un arī negrib domāt. Tur laikam mums ir visspraigākās diskusijas, kāpēc vajag tā vai nevajag šitā.
Esam diezgan entuziastiski ceļotāji gan Latvijas ietvaros, gan ārpus Latvijas, turklāt to vienmēr darām ar bērniem, un vienmēr cenšamies savā sarakstā iekļaut arī šādas vietas kā Mujānu biedrības nams, uzzināt citu cilvēku motivāciju, stāstu, kāpēc viņi savukārt rosās kādā citā Latvijas stūrītī, kāds ir tas viņu ceļš. Šie stāsti un pieredze bagātina gan mūs, gan mūsu bērnus. Un gribētos jau cerēt, ka tieši šādā veidā, redzot, kā mēs kā vecāki rosāmies, arī bērniem tomēr Latvija un šie mazie Latvijas stūrīši būs sirdī, kur viņi gribēs rosīties, vai vismaz atgriezties.
Taču runājot par mūsu lielākajiem atbalstītājiem – entuziastiem, es noteikti nevaru nepieminēt savu bērnības draudzeni, arī Mujānu meiteni, kas šobrīd man palīdz ar dekorāciju un noformēšanas jautājumiem. Paradoksāli, bet kā bērnībā sākām rosīties kopā pa Mujāniem, tā darām to joprojām. Viņa nekad neskopojas ar padomu, viedokli vai praktisku palīdzību, gatavojoties notikumiem namā. Un šāda draudzība, kas turpinās jau gadu desmitiem un tiešām “kopā priekos un bēdās” ir gluži kā ģimenes locekļu atbalsts – neatsverama.
Un pie reizes nevar nepieminēt arī mūsu “meitenes” – darbinieci Inesi, kas pie mums ir faktiski no kovidlaika 2021.gada nogales, kad vēl tikai domājām, ko un kā darīt, lai būtu namam dvēsele, bet sapratām, ka divas palīdzīgas rokas mums noderēs. Inese ir mūsu universālais kareivis, kas var un dar’ visu, ko saimniecībā vajag un zina, ka pie mums nav standarta darba laika. Tāpat mūsu pavārīte Ingūna ar meitenēm, kas rūpējas par viesu un mākslinieku garšas kārpiņām visos publiskajos pasākumos un viņas meitenes, kas Mujānu biedrības namā pēc vajadzības pieslēdzas jau kopš atklāšanas dienas. Tas priecē, ka esam saauguši kā komanda un zinām, ka viens uz otru varam paļauties, lai viss būtu izcili.
Nevaru nepajautāt, kā šo visu iespējams “pavilkt” finansiāli?
Nama atjaunošana viennozīmīgi nebija “lēts” prieks. Un iespējams, zinot sākumā, cik gala rezultātā izmaksās, mēs neķertos klāt nama atjaunošanas projektam. Tomēr, kas zina. Ne velti nonācām tur, kur esam. Tātad mums tur bija jābūt. Savukārt, būvniecības procesā – mēs nemākam tā, kaut kā. Ja darām, tad darām – tā nopietni un līdz kaulam. Un tā arī ar būvniecību, noteikti kaut kur kaut ko varētu “pa lēto”, bet tas nav mūsu variants. Vīrs būvniecības darbus uztver ļoti nopietni un tā arī ieguldās – ar sirdi un dvēseli, un tieši tikpat ar sirdi un dvēseli finansiāli. Viennozīmīgi, ka nama atjaunošana izmaksāja dārgāk, nekā sākotnēji likās. Jo sākotnēji objektīvi nebija skaidrs, cik un kas ir darāms. Kā jau minēju, tikai darba procesā atklājās dažādi defekti, par ko nebija ne mazākās nojausmas, uzsākot Mujānu biedrības nama atjaunošanas darbus.
Vai tas atmaksāsies – grūti spriest. Ir daudzi faktori, kas mums šo 2,5 gadu laikā kopš būvniecības pabeigšanas ir iegadījušies, lai mēs objektīvi spriestu un prognozētu vispār kaut ko. Ja sākot Mujānu biedrības nama būvniecību, likās, ka varētu atmaksāties, tad tagad mēs esam piesardzīgi. Kopš 2016.gada, kad noslēdzām līgumu par Mujānu biedrības nama nomu, ir bijuši tik daudz notikumi, par kuriem mēs pat iedomāties nevarējām (Covid, Ukrainas karš, elektrības cenu vājprāts) un kas ietekmē gan cilvēku paradumus, domāšanu, skatījumu uz lietām un notikumiem, kas savukārt ietekmē arī nama darbību, tad objektīvi kaut ko prognozēt ir praktiski neiespējami. Līdz ar to – darbojamies tagad un par to vienkārši nedomājam.
Kādi pasākumi pie jums šobrīd notiek?
Faktiski jau kopš nama atklāšanas 2021. gadā sākām lēnām strādāt pie nama atpazīstamības veicināšanas, un nama “dvēseles”. Jo atpazīstamība, bez dvēseles ir bezjēdzīga, savukārt dvēsele bez cilvēkiem nav iedomājama. Tāpēc nams var būt dzīvs tikai tad, ja tur kaut kas notiek. Ja tur nekā nav, tad tā ir tikai atjaunota ēka. Un man ir ļoti svarīgi, lai tur notiek, lai ir dvēsele, lai sajūtam to atgriezenisko saiti, ka šo namu neesam atjaunojuši velti. Ka tas ir svarīgi ne tikai mums, bet to novērtē arī mūsu viesi, braucot uz pasākumiem jeb notikumiem.
Aicinot māksliniekus, pirmkārt, tomēr izvēlamies to, kas mums patīk, taču noteikti ņemot vērā arī to, kas varētu interesēt mūsu viesus. Taču, tā kā koncertu formāts faktiski šobrīd atļauj tos rīkot jebkur sākot no pļavas un beidzot ar jebkuru dārza šķūni, tad paralēli koncertiem jādomā, kas mūsu namā ir unikāls, kam vēl namu varam izmantot. Tā radās doma par teātra izrādēm, jo nams ar skatuvi ir ļoti piemērots teātra mākslai, līdz ar to pie mums ir viesojies gan Pannas teātris – Ainārs Ančevskis ar izrādi “Mačo”, gan JRT ar četrām izrādēm, un tikko aprīlī bija Rēzijas Kalniņas un Aināra Rubiķa mūzikas un drāmas telpas “OratoriO” viesizrāde “Viņa-Viņš-Viņa?” , kur režisore ir pati Rēzija Kalniņa un piedalās Latvijā labi zināmi aktieri. Paši šo izrādi bijām redzējuši un ierindojām izrāžu sarakstā, kas noteikti jāredz. Izrāde, kas neatstāj vienaldzīgu un liek gan smieties, gan notraust pa kādai asarai. Turklāt šī izrāde lieliski iederējās Mujānu biedrības namā – aktieri izmantoja izrādei ne tikai skatuvi, bet zāles priekšdaļu, pašu zāli, līdz ar to bija ļoti izteikta klātesamības sajūta izrādē.
No mūziķiem pie mums ir viesojušies jau Kaspars Zemītis un Daumants Kalniņš, Igo, Marija Naumova, Valters Pūce un Dainis Tenis, Linda Leen, Varis Vētra, Kārlis Kazāks un Anete Kozlovska, arfiste Dārta Tīsenhopa – Muselli, un Dita Krenberga, Kaspars un Anda Zemīši. Ļoti kolosāla un sirsnīga ir Zemīšu ģimene (Kaspars un Anda), gaiši, fantastiski cilvēki, novērtējam viņus arī kā jaudīgu ģimeni, no kuras mums noteikti ir ko aizgūt – savstarpējā mīlestība un lepnums, ar kādu viņi runā par saviem bērniem – ļoti ceru, ka ar šādu mīlestību un gudrību mums izdosies lolot savus bērnus. Ļoti sirsnīgas sarunas ir bijušas gan ar Mariju Naumovu un viņas puišiem, gan Igo, tāpat ar Vili Daudziņu.
Nākamais pasākums, kas pie mums paredzēts ir Igo koncerts 24.maijā. Cerams, ka laika apstākļi ļaus koncertam notikt dabā, jo tā būs jauna un noteikti fantastiska pieredze gan mums, gan klausītājiem. Kopā ar Igo muzicēs mūsu vistuvākais Mujānu kaimiņš un arī nu jau mūsu labs draugs – viens no labākajiem situminstrumentālistiem Ainis Zavackis un taustiņinstrumentālists un komponists Jānis Strazds.
Paralēli apmēram reizi sezonā rīkojam arī vienas dienas restorānus, kad pie sevis aicinām jaunus un talantīgus pavārus, strādājot pie tā, lai ik reizi pārsteigtu savus viesus ar jaunām un nebijušām garšām, taču saglabājot principu – ēdiens top maksimāli izmantojot Valmieras novadā audzētus/ražotus produktus. Tādējādi atbalstām arī citus mazos uzņēmējus. Katrs iepazītais pavārs iemāca ko jaunu – gan par ēdienu, gan dzīvi. Tuvākais pop-up restorāns paredzēts 8.jūnijā.
Ziemas sezonām mansardā uzburam mājīgas noskaņas Ziemassvētku fotosesijām, pieaicinot jaukus un talantīgus fotogrāfus un manu jau pieminēto bērnības draudzeni – floristi – dekorētāju, kas atbild par noskaņas radīšanu skaistām ziemas fotogrāfijām.
Tāpat šeit notika viens no stāstnieku gada pasākumiem – Stāstnieku festivāls. Ļoti interesants pasākums, kurā no sirds izsmējos. Nams dod mums iespēju arī iepazīties ar jaunām pasākumu formām, jo līdz šim nekad pat nebijām par šādiem pasākumiem un formātiem dzirdējuši. Tā ka caur namu paplašinām arī savus apvāršņus viennozīmīgi.
Paralēli nams ir pieejams semināru, konferenču, saliedēšanas pasākumu, meistarklašu rīkošanai. Noteikti piemērots dzīves nozīmīgākajiem notikumiem – kāzu svinēšanai, bērnu kristību un krustabu pasākumiem. Mūsu ieskatā nams ir tik unikāls, ka te var rīkot jebko – telpas ir pielāgojamas pēc vajadzības. Par to esam pārliecinājušies.
