FOTO. “Man bija beigusies nauda” – aktīvais līdzjutējs Andris olimpiskajās spēlēs piedzīvojis vārdos neaprakstāmu citu fanu atbalstu
67
Andris Buļbiks ir viens no zināmākajiem un redzamākajiem Latvijas sporta faniem, kuru arī šajās olimpiskajās spēlēs daudzi pamanīja, jo viņš uz spēlēm devās ar improvizētu basketbola grozu galvā. Andris jau vairāk nekā 20 gadus aktīvi fano par Latvijas sportistiem, piedzīvojis vārdos neaprakstāmas emocijas un pilnīgi neticamus stāstus. Sazvanāmies ar Andri, jo šobrīd viņš atrodas Parīzē, un tur, pateicoties citu Latvijas līdzjūtēju atbalstam, gadījies piedzīvot ko tik ļoti aizkustinošu, ka grūti pat ietērpt vārdos.
Tā nu sanācis, ka olimpiskajās spēlēs Andris ir pirmo reizi: “Es braucu uz visiem Eiropas čempionātiem basketbolā, hokejā, pludmales volejbolā, man ir sava atribūtika. Jau sen gribēju uz olimpiskajām spēlēm, taču uz iepriekšējām nesanāca tikt Covid-19 dēļ, šoreiz izdevās, un jau 6 dienas esmu šeit – Parīzē.”
Tā kā Andris, kā saka viņš pats, nav nekāds direktors vai firmas īpašnieks, bet gan vienkāršs ofisa darbinieks – zemnieks, tad sporta pasākumu apmeklēšanai tiek atvēlēta liela daļa finanšu. Arī atvaļinājumi tiek plānoti laikos, kad notiek Latvijai svarīgas spēles, lai varētu tās iespējami vairāk apmeklēt. Un arī šoreiz – bijis skaidrs, ka nauda iet uz beigām, biļete jau svētdienā bija nopirkta uz mājām, taču Andrim tik ļoti gribējās tur palikt vēl kādu dienu, lai redzētu arī nākamās mūsu sportistu spēles.
“Viss jau no sākuma kaut kā lieliski sakrita – man pēc vienas dienas bija jāizlido uz Parīzi, taču man nebija biļešu vēl ne uz vienu spēli. Zvanīju draugiem un paziņām, lūdzu palīdzību un kaut kā veiksmīgi viss sanāca, ka tiku pie biļetēm uz visām spēlēm, ko patiešām vēlējos apmeklēt,” stāsta Andris, parādot, kā nejauši notikumi viņa dzīvē allaž mēdz sakrist par labu viņam, ja runa ir par sportu.
Un tā noticis arī šoreiz. Bijis “pēdējais” vakars Parīzē. Kopīgas vakariņas, kurās gadījies būt kopā ar vairāku Latvijas sporta federāciju pārstāvjiem, un mazliet skumja sajūta, ka jau pavisam drīz jādodas mājās.
“Sēdējām tur visi kopā pie 2 lieliem galdiem un stāstīju visiem, ka man jādodas mājās, jo ilgāk palikt finansiāli nevaru atļauties, man ir beigusies nauda.
Vēl pa jokam izmetu frāzi, ka varbūt klātesošie var kādu eiro samesties, lai es varētu palikt te ilgāk. Un tad sākās… Klātesošie sāka man dot pa 50 eiro katrs, vēlāk vēl mans draugs Jānis Valerts man ieskaitīja 500 eiro. Esmu šokā. Es tik ļoti te gribēju vēl palikt! Visi bija tik pretimnākoši un atsaucīgi, ka es pat nespēju aptvert, kas notiek. Šorīt pamodos un nesaprotu, kā lai visiem šiem lieliskajiem cilvēkiem pasakos,” emocionāls ir Andris.
Lai arī pagaidām biļešu uz nākamajām spēlēm vēl neesot, naktsmājas arī nav saorganizētas, Andris ir no sirds priecīgs un tic, ka viss izdosies.
Fanošana par sportu Andrim ir asinīs: “Mans tētis savulaik gāja uz visām spēlēm, atceros, kā viņš sporta manēžā kliedza skaļāk par visiem citiem, bet tagad esmu priecīgs, jo arī mana meita Laura vēlas iesaistīties. Arī viņai nu ir līdzīgs galvā liekams basketbola grozs un iespēju robežās uz dažādām spēlēm dodamies kopā. Visi mūsu brīvie līdzekļi aiziet šeit – fanošanā par sportistiem, taču tas ir to vērts. Arī šajās dienās nemitīgi sazināmies, meita man sūta bildes, emocionāli nemitīgi ir blakus. Tā ir liela laime – kopā ar meitu fanot par Latviju, darot to no visas sirds. Jūtu, ka Laura šo tradīciju nesīs arī tālāk, jo viņai iekšā ir daudz mīlestības pret šo visu.”
Kamēr citi pērk dārgas lietas smalkai dzīvošanai, Andris tērē naudu sportam: “Es vismaz 2-3 reizes gadā cenšos braukt uz Eiropas čempionātiem. Es baudu sportu, ikdienā arī to skatos pa televizoru. Bet neslēpšu, dodoties uz pasākumiem klātienē, es izbaudu arī citu cilvēku uzmanību.
Tas mans grozs galvā – draugi man par to mēdz pārmest, jo mēs nekur nevaram mierīgi aiziet, visiem gribas ar mani kopā fotografēties.”
Ātri var pamanīt, ka Andris ir ne tikai labs fans, bet arī lielisks stāstnieks. Šķiet, viņš kā magnēts pievelk interesantus cilvēkus un notikumus. Jo izrādās, ka šī nemaz nav pirmā reize, kad līdzcilvēki viņam snieguši atbalstu, lai viņš varētu būt tur, kur viņam ir tik svarīgi būt.
“Spilgts notikums bija arī mans pēdējais brauciens uz Džakartu. Biju nopircis biļetes uz grupu turnīru, pirmo fāzi, arī lidmašīnas biļetes mājupceļam. Bet mūsējie tika tālāk. Emociju iespaidā es lidmašīnas biļetes iemetu miskastē un biju gatavs braukt uz Filipīnām, kur notika fināli. Līdzjutējiem bija kopīgs čats, kurā tika runāts par aktuāliem jautājumiem, tur arī es ierakstīju, ka došos, taču man nav kur palikt. Toreiz atsaucās Edgars Šneps un piekrita mani paņemt viesnīcā, kurā mitinājās visi FIBA cilvēki, visi “lielie čiekuri”. Un vēl – vienvakar tur sēdēju kopā ar Arni Ozolu, kurš ir bijušais FIBA tiesnesis, stāstīju viņam savus stāstus, arī to, ka pagaidām vēl nezinu, kā tikšu mājās, bet man ir svarīgi te būt. Nākamajā dienā saņēmu no viņa audioziņu, kurā viņš teica, ka ciena mani, ka zina, kā es jau 20 gadus šo visu daru, viņš gribot būt daļa no mana stāsta. Un kontā saņēmu 1000 eiro no viņa, lai varētu tikt mājās. Tas ir nereāli! Vienmēr jau, dodoties prom no kādas vietas prom, visi saka, lai neej prom, bet te man iedod visu, lai es varētu palikt.”
Starp citu šobrīd, lai varētu palikt olimpiskajās spēlēs, Andris saņēmis 1250 eiro atbalstu: “Vēl īsti nezinu, kas notiks tālāk. Pēdējās dienās lidojumi būs dārgāki, jārēķinās ar 200-300 eiro. Arī dzīvošana vēl nav nokārtota, mēģinu pagarināt uzturēšanās laiku esošajā vietā. Man tagad ir tik daudz darīšanu uzradies, viss ir jāsaplāno un jānokārto, esmu tagad aizņemts cilvēks.”
Vaicāju Andrim, vai pa šiem 20 gadiem viņam izveidojies ciešāks kontakts arī ar mūsu sportistiem. Viņš atbild apstiprinoši. “Kad biju hokeja čempionātā, tur bija ieradušies arī mūsu 3×3 basketbolisti, lai skatītos spēli. Staigāju pa vecpilsētu un satiku tur viņus, parunājāmies. Miezis man nopirka kādu dzērienu.
Toreiz jau puišiem apsolīju, ka darīšu visu, lai nonāktu olimpiskajās spēlēs un viņus atbalstītu. Arī viņi teica, ka man noteikti jābrauc. Tagad, kad esmu te, lūdzu nodot puišiem ziņu, ka esmu ieradies, esmu savu solījumu izpildījis.”
Un savs stāsts Andrim ir arī par mūsu pludmales volejbola meitenēm. Allaž griboties sportistes atbalstīt, likt viņām pasmaidīt. “Man ir joks ar Tīnu Graudiņu, vienmēr smejoties uzdodu jautājumu, kad viņa mani beidzot precēs, tas ir mūsu savstarpējais joks. Reizēm pamanu, ka Tīna pirms spēles mani pamana tribīnēs un pasmaida. Reiz jau viņa man jautāja, cik ilgi es vēl tā turpināšu, jo es jau 4 gadus viņu aicinot precēties. Tā ir tāda mūsu dauzīšanās.”
Andris paliek Parīzē. Vēl nav skaidrs, uz cik dienām, nav skaidrs, vai izdosies dabūt biļetes uz mūsējo spēlēm. Nav pat skaidrs, vai būs pieejama viesnīca, bet tam jau šobrīd nav izšķirošas nozīmes. Galvenais ir būt tur, kur jūties tik labi un laimīgi.
