FOTO. Māja ar dzimtas lietām 0
Vecām mājām tāpat kā cilvēkiem ir savs liktenis. Vienas nojauc, citas restaurē, bet Ozolu ģimenes vecā māja “Sēravoti” Milzkalnē ir saglabāta kā dzimtas vēstures piemineklis – no ārpuses mūsdienīgi atsvaidzināta, bet iekštelpās saglabāta kā Lūcijas vecāku laikā. Vienīgi bēniņi pirms pāris gadiem izremontēti, savācot un iekārtojot tur ģimenes sadzīves lietu kolekciju – no mammas Vallijas kumodes un kāzu trauku servīzes līdz tēva Kazimira vijolei, ko viņš šad tad mēdzis uzspēlēt radu godos. Bet pa vidu sadzīves priekšmeti gan no padomju, gan ulmaņlaikiem, tostarp tēvabrāļa leģionāra Jāņa Jansona lietas, kurš vecumdienas teju līdz 106. dzimšanas dienai vadījis Ozolu ģimenē.
Pagaidu – uz visiem laikiem
“Sēravotu” vecā māja celta īsi pirms Otrā pasaules kara, 1936. gadā, un bijusi domāta kā pagaidu māja, tādēļ arī tik neliela. “Kokmateriāli jaunas mājas celtniecībai jau bija sagādāti, taču sākās karš. Kalnā, kur tagad Milzkalnes dzelzceļa stacija, atradās vācu armijas nometne, un tie tika sadedzināti malkā, pret ko nedrīkstēja iebilst,” stāsta Lūcija Ozola. Kad karš beidzās, vajadzēja domāt, kā izdzīvot, un tā arī šī pagaidu māja palika par vienīgo mitekli Krūmvēveriem, kuru pulkam vēlāk pievienojās Kazimirs Radzēvičs, apprecēdams Lūcijas mammu. Jaunajā ģimenē piedzima trīs bērni – tā Lūcija tika pie jaunākās māsas Austras un brāļa Armanda.
“Mana mamma apprecējās diezgan vēlu, kad viņai tuvojās jau trīsdesmit gadu. Tētis bija par viņu divpadsmit gadus vecāks. Tā nu visi te mazajā mājā draudzīgi dzīvojām, kamēr aizgājām paši katrs savā dzīvē. Kad sākās atmoda, ar vīru Jāni nolēmām atgriezties pie mammas, kura pēc tēva nāves dzīvoja viena, un piebūvēt klāt jaunu māju, taču būvnieki mani atrunāja – tā neizskatīšoties labi. Tā nu jauno māju uzbūvējām pārdesmit metru nostāk. Līdzekļu pietika, lai arī veco māju pārtaisītu, “uzfrišinātu” fasādi un nomainītu šīfera jumtu pret videi draudzīgāku,” atklāj saimniece.
Neizmesto mantu otrā dzīve
Jau remonta laikā radusies problēma, kur likt vecās lietas, kas, te saimniekojot, gadu gadiem krājušās. Beidzot saņēmušies un izremontējuši vecās mājas bēniņus, kur nu glīti izkārtota visa ģimenei kādreiz piederējusī mantība, kas savu laiku nokalpojusi.
Krājumā gan mammas mēbeles, vērpjamais ratiņš, porcelāna trauki, tēva vijole, dokumenti, dažādu laiku grāmatas un avīzes, tostarp pat no 1941. gada, gan padomju laika radiola, svari, piena kannas, kārbas pārtikas produktu glabāšanai ar uzrakstiem krievu valodā un citi reiz saimniecībā noderīgi priekšmeti, kā arī jau mūslaikos nolietota tehnika – tie visi stāsta par iepriekšējo paaudžu darba dzīvi, raksturo laiku, kādā viņi dzīvoja.
Leģionāra mūža liecības
“Sēravotu” mājas muzejā atrodamas arī leģionāra Jāņa Jansona lietas (kumode ar fotoalbumiem, kuros dokumentētas viņa gaitas). Viņš te nodzīvojis mūža pēdējos piecpadsmit gadus, un vēl pēc simts gadu sasniegšanas ik dienu staigājis trīs kilometrus garu maršrutu māju tuvumā. Būtu dzīvojis vēl, jo veselība bijusi laba, ja vien nepievīlusi dzirde un nebūtu nelaimīgi pakļuvis zem vilciena. Viņš bijis īsts Jānis, dzimis tieši Jāņu dienā, bērns būdams, pieredzējis Pirmo pasaules karu, Otrajā – vācu mundierī ar lielgabalu šāvis un, karam beidzoties, aizlaidies pie zviedriem, kuri viņu līdz ar pārējiem latviešu leģionāriem izdevuši Padomju Savienībai. Tomēr Jansonam paveicies, pēc filtrācijas nometnēm viņš uz Sibīriju nav aizsūtīts un varējis puslīdz mierīgi dzīvot tālāk. Kad atjaunota Latvijas neatkarība, Zviedrija atzinusi savu kļūdu un dzīvi palikušie leģionāri aicināti ciemos pie karaļa, kurš viņiem atvainojies.
“Par mūsu Jāni padzirdējis arī leģionārs Visvaldis Lācis, kurš pats nodzīvoja garu mūžu. Bija atbraucis ciemos. Piedāvāju viņam aizbraukt pretī uz staciju, bet nē, pats pāri laukam ar torti un puķēm rokās atnāca parunāties,” atceras Lūcija.
Tā nu vecā māja, lai arī vairs neapdzīvota, glabā vēstures stāstus nākamajām paaudzēm – Lūcijas un Jāņa Ozolu abiem dēliem un mazbērniem.
