Rojā top gadsimta būve – jaunā estrāde būs gatava maija beigās un varēs uzņemt tūkstošus 2
Par arvien lielāku vērtību globalizācijas skartajās Eiropas valstīs kļūst mazās etniskās iedzīvotāju grupas, kurām vēsturiski izveidojušās savdabīgas kultūras tradīcijas, valoda, dzīvesziņa. Latvijā pie tādām pieder suiti un lībieši.
Suitu kultūras mantojums jau ierakstīts UNESCO īpaši sargājamo vērtību sarakstā, bet Lībiešu krasts vēl ir tikai ceļā uz to, pagaidām samierinoties vien ar iekļūšanu Nacionālajā nemateriālās kultūras sarakstā.
Lai labāk iepazītu līvu zemi, dodos “Lauku ceļotāja” pārrobežu projekta ietvaros organizētā vienas dienas braucienā, ko vada LU Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits – viens no retajiem, kurš runā un raksta lībiešu valodā.
Kurzemes “čuhņā”
Uzreiz gan jāsaka, ka viena diena Baltijas jūras piekrastē, kur saglabājušies 14 Ziemeļkurzemes lībiešu zvejniekciemi no Ģipkas līdz Ovišiem, ir krietni par maz, lai pilnībā sajustu un izbaudītu Lībiešu krasta savdabību, tomēr priekšstats gūstams.
Esam noticējuši, ka visdziļākās nomales, vismazāk apdzīvotās vietas meklējamas Latgalē, bet, izrādās, tepat civilizētajā Kurzemē var nonākt pilnīgā “čuhņā”, kur tuvākais veikals ir pārdesmit, bet skola – pat 40 kilometru attālumā un jūras krastā dienām nav sastopams neviens cilvēks, izņemot bušu ķeršanas laika trakumu, kad simtiem makšķernieku te sarodas teju no visas Latvijas, un vasaru, kad šeit iepirktos īpašumus sāk apdzīvot mūziķi, mākslinieki un politiķi, jo nu jau kādu laiku zvejniekciemiem var ātri un ērti piekļūt pa asfaltētu ceļu.
Vietējie atzīst, ka interese par Lībiešu krastu jūtami pieaugusi, pateicoties tieši labajam ceļam, jo agrāk daudzi ceļotāji piekrastes ciemiem metuši līkumu, negribēdami lauzt savas glaunās mašīnas un rīt putekļus.
Taču pārvietoties starp ciemiem dabā joprojām nav viegli, jo apvidu šķērso smilšu kāpas un dūksnainas ieplakas paralēli krastam – kangari un vigas, tādēļ ogojot bez gumijas zābakiem neiztikt. Lībiešu ciemu izolētību no ārpasaules veicinājis arī padomju armijas stingri apsargātās PSRS rietumu robežas statuss, kur cilvēkiem no malas reti izdevās ielūkoties.
Roja – vārti uz Lībiešu krastu
Pie Rojas robežas, kuras uzraksts gandrīz tikpat liels kā Rīgai, zvejnieku sētā “Otra Puse” mūs sagaida ģimenes uzņēmuma vadītāja Zane Vaivode, kur goda vietā kultūras zīme “Latviskais mantojums”, saņemta par latviešu virtuves tradīciju kopšanu, izmantojot Rīgas līcī zvejotās zivis un apkaimes mežos lasītās ogas un sēnes.
Te var iegādāties arī vietējās zivju konservu fabrikas “Banga” ražojumus, kaut lielākā daļa produkcijas tiek eksportēta uz ASV, Japānu un Ķīnu. “Ziemā strādājam tikai nedēļas nogalēs, bet vasarā mums trūkst darbaroku – ceļotāji mūs atrod bez īpašas reklāmas,” stāsta Zane.
Maija beigās Rojā gaidāms liels notikums – zvejnieku sētai kaimiņos atklās jauno brīvdabas estrādi ar tūkstoš sēdvietām un vēl tikpat stāvvietām. Darbi pašlaik rit pilnā sparā, jo pirmais koncerts paredzēts jau 29. jūnijā.
Kolkasrags un Lībiešu saieta nams
Kolka ir iedzīvotāju skaita ziņā lielākais Lībiešu krasta ciems (~ 700 cilv.), tādēļ saprotams, ka tieši te būvēts Lībiešu saieta nams, kas atklāts vien pirms pāris mēnešiem. Jaunajā kultūrtelpā saimniekos gan Dundagas novada pašvaldība, gan Līvu savienības Kolkas nodaļa un biedrība “Domesnes”, kura jau sarūpējusi arī pirmos eksponātus – jūras izskalotus aptuveni divsimt gadus senus kuģu vraku fragmentus.
Saieta nama uzbūvēšana ir gadsimta notikums un noteikti veicinās ap 250 Latvijas lībiešu saliedēšanos un lībisko sakņu meklēšanu latviešiem, jo līvu valodas un kultūras nozīme mūsu tautas esībā ir neticami liela – vārdos uzsvars uz pirmās zilbes, vietvārdi (Ainaži, Vangaži, Limbaži, Ikšķile, Usma u. c.) un vesels lērums ikdienā lietoto vārdu (allaž, vajag, sēne, luga, maksa, muiža, vagars, liedags, loms, tērauds u. c.).
Lai nu mēs, latvieši, saprastu, no kurienes nākam, Saieta namā sagaida īstenā lībiete Julgī Stalte (vijole) un īstenais latgalietis Ēriks Zeps (akordeons) no grupas TKP, lai ar humoru dziesmās izstāstītu, kā, satiekoties čangaļiem un līviem, radās latvietis parastais.
Lībiešu saieta nams Kolkā būvēts uz 1881. gadā celtās skolas pamatiem, kas šeit pastāvējusi līdz 1929. gadam. Vēlāk te atradusies nespējniekmāja, krogs un pasts. Jaunbūve saņēmusi 3. godalgu Latvijas būvniecības gada balvas konkursā starp koka ēkām.
Pašlaik viesus sagaida divi etnogrāfiskie līvi Didriķis un Nēze, ģērbti tradicionālajos lībiešu tērpos, apskatāmas divas izstādes – Līvzemes ainavas, kur portretēti arī lībiešu ciemu iedzīvotāji, un Nacionālās bibliotēkas izstāde par bibliotēkām, kuras lepojas ar izciliem novadniekiem.
Ir aizsākums bibliotēkai un etnogrāfisko priekšmetu kolekcijai, kur goda vietā glezna un pūralāde (1763), bet pagalmā izveidots reņģu stāvvada modelis, kas oriģinālā esot trīssimt metrus garš.
“Saieta nams domāts vietējiem kolceniekiem, kur pasēdēt, parunāties, rokdarbus pastrādāt. Lai arī nams gana liels, tomēr viņi spriež – vienalga esot par mazu, lai visas līvu lietas izliktu apskatei,” teic nama vadītāja Ilze Iesalniece-Brukinga.
But nevar ķert uz mut
Nākamā pietura Pitraga “Krogos” pie Andra Antmaņa, kurš jau sestajā paaudzē dzīvo Pitragā un gadus trīsdesmit žāvē butes, vējzivis un vimbas, taču “Latviskā mantojuma” zīmi izpelnījies ar vairāk nekā divdesmit dažādu lībiešu žogu paraugu izveidi ap savu sētu.
Dažus žogu veidus saimnieks izdomājis pats. Pirmie bijuši vabiņu (zedeņu) un sklandu (kāršu) žogi, tiem sekojuši slīpkoku (sāmīšu), pītie, lāčukoku jeb stabu (zemē ierakti stabi) žogi, viju un zaruviju žogi, kā arī bulverķis (gropē salikti baļķi).
Senos laikos žogi sieti ar vārītām egļu mizām, kuras sakalstot tapušas nesaraujami stipras. Žogu taisīšanai vislabāk piemērota egle un kadiķis, bet arī priede – tā nekas.
Savukārt zivju kūpināšanas sezona sāksies pēc 15. maija, kad drīkstēs atsākt zvejot butes. Pēdējos gados tās gan esot kārnākas, jo piekrastē savairojušies grunduļi, kuri noēdot bušu gardumus – jūras gliemežus. “Lai vasarā tiktu pie kūpinātām zivīm, tās jāpiesaka iepriekš, jo trūkst zvejnieku.
Agrāk bija kādi desmit, tagad vien pāris palikuši,” brīdina Andris, kuram sezonas laikā iznāk pamaz gulēt, jo zivju žāvēšana pārsvarā ir nakts darbs. “Karstā kūpināšana notiek 12 stundas. Vispirms zivis saveru uz iesma un pie mazas uguns apžāvēju. Pēc tam kurtuvi pielieku pilnu ar malku, pāri pārberu slapjas skaidas, taisu žāvētavai logus, durvis ciet un kāpinu temperatūru līdz simts grādiem.
Te nu jābūt ļoti uzmanīgam, jo pāris reizes mans dūmnamiņš ir aizdedzies un arī produkcija gājusi bojā. Otrs veids – aukstā kūpināšana jeb vītināšana – aizņem deviņas dienas: trīs dienas zivis pavada sālījumā, trīs dienas tiek atmērcētas tīrā ūdenī un vēl trīs dienas žāvētas 28 grādu temperatūrā, kas jānotur diezgan precīzi, pāris grādu robežās, jo citādi zivis vai nu kļūst drupanas, vai saskābst. Toties, šādi izžāvētas, tās var glabāties mēnešiem ilgi.”
Andris izpētījis arī Pitraga vēsturi un skaidro, ka lībiešu te neesot tādēļ, ka viņi sadumpojušies pret vietējo baronu Ostenzakenu un šis tos aizdzinis prom, vietā atsaucot latviešus. Andris piedalīsies arī Atvērto kafejnīcu dienās (1. un 2. jūnijā), savā sētā atklājot “Zivju ķēķi”.
Mazirbes lībiešu tautas nams
Pa ceļam uz Mazirbi iegriežamies Košragā, kur apmēram astoņsimt metrus no jūras priežu mežā ieslēpusies viesu māja “Pītagi” ar brīvdienu namiņiem un kempingu, kas paredzēts mierīgai, netraucētai atpūtai, jo saimniece Signe Dišlere kāzu svinētājus un skaļos sportistus te negaida.
Viņa ir šerpa sieva, kura trokšņotājus ātri noliks pie vietas, tādēļ šurp var braukt dabas un klusuma baudītāji. Kempinga mājiņas izvietotas diezgan atstatus, lai atpūtnieki viens otram netraucētu – pat logi katram namiņam pavērsti uz citu pusi.
Atpūta gan nebūs lēta, toties pilnvērtīga, un vēl būs pienākums šķirot atkritumus. Signe ar ēst gatavošanu neaizraujas, tomēr pasūtīt brokastis par atsevišķu samaksu ir iespējams. Viņa piedalīsies arī Atvērto kafejnīcu dienā un ciemiņu lutinās ar grūbu un saldajiem ēdieniem.
Apmēram piecus kilometrus no Košraga nonākam Mazirbē, ko var uzskatīt par Lībiešu krasta galvaspilsētu, jo šeit atrodas Lībiešu tautas nams, kur ik gadu augusta pirmajā sestdienā notiek vērienīgi lībiešu svētki, pulcējot tautiešus un radu tautu pārstāvjus no visas pasaules.
Tautas nams (arhitekts Erki Hutunens) tika uzbūvēts gada laikā un atklāts 1939. gada 6. augustā, pateicoties arī ievērojamiem Latvijas, Igaunijas un Somijas valdību piešķirtajiem līdzekļiem.
Plāksne pie ieejas vēsta: “Šo namu ir lībieši cēluši ar savas tēvzemes Latvijas un ar savu radu tautu somu, igauņu un ungāru palīdzību.”
Tautas namā apskatāma ļoti interesanta fotogrāfiju izstāde, ko pagājušā gadsimta sākumā savākuši somu etnogrāfi profesori Lauri Ketunens un Ē. N. Seteli ar palīgu Oskaru Loritsu ekspedīcijās pa Kurzemes lībiešu ciemiem (1902–1927). Bildēs attēlotas arī ģimenes ar dažādu paaudžu cilvēkiem, un ar skumjām jāatzīst, šķiet, neviens, pat vismazākais bērns, vairs nevarētu būt šaisaulē.
Līvu Pizā
Brauciena noslēgumā iegriežamies Miķeļtornī – Lībiešu krasta ciemā, ko kādreiz dēvēja par Pizi (latv. Val. – kārklu vica), jo kā gara maikste kāpās slējās 1884. gadā būvētā bāka, kuras metru biezās un smagās sienas bija sasvērušas celtni līdzīgi šķībajam Pizas tornim Itālijā, tomēr bāku nosauca Mihaila sēkļa vārdā, no kura tai vajadzēja brīdināt jūrniekus, un vēlāk nosaukumu latviskoja. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Miķeļbāka tā sasvērās, ka kļuva pārāk bīstama, un 1932. gadā to nogāza. Nākamo navigācijas būvi uzspridzināja Otrā pasaules kara laikā (1941), bet pašreizējo veidolu Miķeļtornis ieguva 1957. gadā, kļūstot par augstāko bāku Baltijā (62 m).
Pārsimts metrus no tās iekārtota brīvdienu māja “Pizā”, kur vasarās saimnieko lībiete Valta Ernštreita māsa Ulla Frasere, kuras trīs bērni pa ziemu skolojas starptautiskajā skolā Indijā, jo tuvākā skola atrodas vairāk nekā četrdesmit kilometrus attālu Dundagā.
