FOTO: Lietuvas simtgade – 16. februāris latvieša acīm
1
Pēteris Apinis, ārsts
Nekas par Lietuvas simtgadi piektdien neliecina līdz Panevežiem, ja nu divas mašīnas ar Lietuvas karodziņiem un karogi pie mājām, pie kam ar ī– nebūt ne visām. Ļoti liels karogs pāri Pasvālim ūdenstorņa galā, bet tas tur ir jau vairākus gadus. Arī Panevežos īsteni izkrāšņota ar valsts un pilsētas karogu lentēm ir tikai baznīca. Ne Rimi, ne Maxima, ne citi veikali, šķiet, Lietuvas simtgadi nav pamanījuši.
Braucot Viļņas virzienā, sazvanos ar draugiem. Medicīnas žurnāla galvenais redaktors atrodas Druskininkos– viņa katedras darbinieki svin valsts neatkarību kopā ar bērniem akvaparkā. Kolēģis, kas šobrīd kļuvis par Viļņas lielākās klīnikas anestezioloģijas nodaļas vadītāju– dežūrē, un nevis tādēļ, ka Viļņā sabraukuši pusmiljons viesu, bet tamdēļ, ka daži no šiem viesiem ir citu valstu vadītāji, gados veci un slimīgi, slimnīcā dežūrējot visu vadošo nodaļu vadītāji, pie kam anesteziologu, reanimatologu un traumatologu dežurantu skaits palielināts. Medicīnas izdevniecības īpašnieks ar draugiem valsts neatkarību svin Elektrēnos un aicina mani pa taisno braukt uz turieni– esot izcils viesu nams, laba kompānija un labs dzeramais. Zāļu vairumtirgotājs, kas savulaik organizēja lielāko aptieku tīklu Latvijā, kopā ar bērniem noliek ziedus pie Basanāviča (_tautos patriarchas_ _Jonas Basanavičius_) kapa. Basanāvičs ir viens no Lietuvas dibinātājiem, ārsts, vēsturnieks, publicists. Viņa nāves diena ir 16. februāris (1927. gadā), proti, Lietuvas dibināšanas diena. Visus padomju gadus šajā dienā lietuvieši lika ziedus pie Basanāviča kapa, par ko tika vajāti no čekas gluži kā tie, kas pie Čakstes pieminekļa lika svecītes novembra beigās. Lietuvieši šogad aptaujā atzinuši Basanāviču par nozīmīgāko lietuvieti vēsturē, apsteidzot Saboni.
Iebraucot Viļņā, valsts jubileja sāk iezīmēties karoga krāsās. Vides planšettelevizotu ekrānos starp ķīmisko produktu, mašīnu un pepsikolas reklāmām, nereti spoži spīd Lietuvas dzeltenie, zaļie, sārtie toņi. Lēti aizņemties naudu man reklāmas nepiedāvā, vai vismaz es to uzreiz nepamanu. Toties karodziņu uz mašīnām vairāk, Viļņā lietuvieši ir patriotiskāki.
Mašīnu noliekam Tilta gatvē, kur pietiekami tuvu centram ir vairākstāvu autostāvvieta. Pāri Nerim liels elektronisks uzraksts „Vienybe težydii”, ko es tulkotu kā „Vienotībā ir taisnība”. Tā kā tieši šie vārdi ir vislabāk skatāmie, jādomā, ka lietuviešu šībrīža atslēgas vārds, gluži kā pirms simts gadiem ir vienotība.
Gluži kā mūsu digitālās „Ļeņina bikses” iepretim Ministru kabinetam, lietuviešiem ir savs digitālais ugunskurs, kurš vai nu liesmo, vai rotājas Lietuvas lauku un mežu attēlos, vēstures bildēs vai karoga krāsās. Ugunskurs ir atslēgas vārds Lietuvas simtgadei. 18.00 Gedimina gatvē tiek iekurti 100 ugunskuri. Pirmo aizdedzina bijušais Lietuvas prezidents Valdas Adamkus (Valdemaras Adamkevičius), kas lietuviešu pašu acīs ir ievērojami populārāks par Daļu Gribauskaiti. Pie katra ugunskura stāv lietuviešu militārists, nereti visai augstas pakāpes virsnieks. Cilvēku ļoti daudz, viņi plūst dažādos virzienos, dažviet grupās ap ugunskuru dzied patriotiskas dziesmas šlāgeru meldijās un rokās sadevušies šūpojas līdz savam dziedājumam. Diezgan daudz sievu tautas tērpos vai vismaz tautiskās seģenēs. Jauniešiem dzeltenzaļisārtas šalles vai cepures. Karodziņi ar simtgades uzrakstu vienā pusē. Ēkas izgaismotas karoga krāsās, tādu ēku ir daudz, es pat teiktu– katra piektā.
Valsts galvenais pasākums notiek Lietuvas operā, kur koncerta patronese ir Lietuvas prezidente, bet par tur redzēto būtu jājautā Raimonda Vējonim. Pēc ugunskuru iedegšanas citiem ir laiks paēst. Visi krogi un kafejnīcas pārpilnas cilvēkiem. Cepelīnus paēst mums neizdodas, jo visur tur, kur ir cepelīni, nav vietas un otrādi. Švitura alu un taizemiešu zupu baudam krogū ar viegli tulkojamu un saprotamu nosaukumu Bardakas.
Lielais koncerts tautai notiek Katedrāles laukumā (Katedras aikšte) pie Lietuvas dižā kņaza Gedemina pieminekļa. Šķiet visu Lietuvas mūzikas veidu līderi ir ieradušies, tiesa, koru nav. Cilvēku ļoti daudz, viņi dzied līdz, šķiet, visas dziesmas viņiem ir zināmas. Vismaz 2/3 dziesmu vārds Lietuva ir saklausāms, pat smagajā rokā izpildītajās dziesmās. Pie laukuma nolikti vaļēji autobusi, kur apsēsties vai apsildīties, uz autobusiem ir Lietuvas dibinātāju portreti un viņu spārnotie citāti par Lietuvas neatkarību un nākotni. Interesants risinājums. Milzīgs bruņots policijas autobuss un milzīga pārvietojamo tualešu rinda. Nedaudz snieg. Ir zināms tas, ka uguņošana (fejerverkai) būs koncerta noslēgumā. Ieejam kafejnīcā un atrodam stūrīti, kur piesēst. 20.44 atskan būkšķis, tad otrs. Vēl skan mūzika, bet uguņošana jau sākusies bez himnas kopējas dziedāšanas.
Atšķirībā no rīdziniekiem, kam katrā svētku reizē virs Daugavas uzšaut gaisā pusmiljonu eiro ir tāda saprotama lieta, lietuviešu salūts ir šķidrs– parastas krievu kāzas vasarā Jūrmalas krogā ir ar lielāku uguņošanu. Nepilnas desmit minūtes šāvieni pelēkajos mākoņos dzeltenzaļisārtos toņos un publika izklīst. Atgriežamies kafejnīcā un izdzeram pa glāzei šampānieti (putojantis vynas) uz brāļu tautas veselību, varenību un nākotni. Šobrīd kafejnīcā vairs nav neviena lietuvieša, ar bezalkoholiskiem kokteiļiem līksmo dažādu tautu jaunieši– Viļņas universitātes studenti.
Kas bija interesants? Luksofori ar gaismām karoga kārtībā– augšā dzeltens, vidū zaļš, apakšā sarkans. Zināms sadalījums– vara operas namā un pilī, tauta uz laukuma. Latvijas karogs tikai pie Prezidentes pils. Izjūta dzeltenzaļsārta.
