FOTO. Latvijā top unikālas dizaina lampas, ko saviem namiem izvēlas prezidenti, uzņēmēji un citi stila pazinēji
17
Vai esat dzirdējuši par “Lampu dizaina darbnīcu”? Divi talantīgi latviešu mākslinieki – Ērika Māldere un Aigars Lenkevičs – Latvijā rada unikālas dizaina lampas, kas iederas jebkurā interjerā un noskaņā. Piedāvājam ieskatu fotogalerijā, kā arī sarunu ar Ēriku Mālderi. Šis ir stāsts par lampām.
Kā jums nāca ideja – radīt lampu darbnīcu?
Viss aizsākās jau pasen, 1998.gadā. Iepriekš biju strādājusi avīzē (nedēļas avīze Tev), tad dažādās izdevniecībās. Domāju, ka man ir viss, ko dzīvē esmu vēlējusies sasniegt, un ka visu dzīvi veltīšu grāmatu mākslai… Taču viss iegadījās citādi un sākās 2.sērija. Ceļi sakrustojās ar Mākslas akadēmijas laika skolasbiedru, dizaineru Aigaru Lenkeviču, viņam beidzās ekskluzīvo aizkaru dizaina periods, un mēs kopā sākām izgatavot papīra lampas.
Vispirms, kā pašnodarbinātie, tad viens pēc otra sāka vērties vaļā Rīgas lielveikali – “Mols”, “mc2”, “Domina”, “Spice”. Arī krogiem vajadzēja daudz lampu, arī kaimiņzemēs, izveidojām savu uzņēmumu, izturējām uzņēmējdarbības atbalsta konkursā Atspēriens, 2010. gadā piedalījāmies Frankfurtes messā Ambiente un ieguvām vērtīgas atziņas. Tā tas viss ir ripojis, likumsakarīgi, it kā pats par sevi, darbs Rīgā, Jūrmalā, citās pilsētās, arī Maskavā, Tallinā, Viļņā, Berlīnē, Nicā, Monako.
Rīgā sāka palikt par šauru un 2015. gadā nopirkām lielu māju Cēsu novada Dzērbenē, izveidojām struktūrvienību “Radošā māja Memberi” un no Piebalgas mīļotājiem, lauku vasarniekiem 15 gadu garumā pārvērtāmies par patstāvīgiem lauku iedzīvotājiem. Šeit jau 8. gadu mīt mūsu lampu darbnīca, kā arī paši ikdienā dzīvojam. Kur esam mēs, tur ir mūsu darbs- Lampu dizaina darbnīca.
Kā jums ģimenē sadalīti pienākumi darbnīcā? Kurš par ko atbildīgs?
Nemainīgi galvenais vienmēr ir Aigars. Viņam pieder monumentāli projekti, izgudrotāja azarts, tehniskās prasmes, formdizainera domāšana, zelta rokas, unikālas darba spējas un drosme uzņemties atbildību.
Manā pārziņā ir papīri, gan pieņemot pasūtījumus, kārtojot grāmatvedību, gan veidojot lampas. Mūsu abažūrmateriāls ir radīts no dažādām papīra šķiedrām. Aigars to netīšām atklāja, pats ieviesa, tas labi kalpo, ir lakots, notur formu, labi krāsojas un izcili izgaismojas. Mani vairāk interesē plakne, faktūras, darbojos ar tām, rūsinu, apdrukāju ar augu atspiedumiem, izmantoju dabas materiālus, herbārijus, labprāt Aigara veidotos metāla karkasus apšuju ar dabīgo zīda audumu, arī restaurēju senus stila auduma abažūrus.
Kā rodas ideja lampai?
Pārsvarā lampu idejas virza mūsu pasūtītāji, ir konkrēta telpa, konkrēts griestu augstums un ir vajadzība. Tad Aigars zīmē, skicē uz papīra ar roku. Tiek izdarīta izvēle, aprēķināta cena, iemaksāts, un mēs izgatavojam. Bieži eksperimentējam, izgatavojam paraugus. No uzkrātajiem paraugiem ik pa laikam mūs pierunā sarīkot izstādes, piemēram, Ungurmuižā, Rundālē, Cesvaines pilī. Tad arī realizējam kādu radošu ideju, kas speciāli radīta konkrētām telpām. Izstāžu rīkošana ir milzīgs līdzekļu, laika un enerģijas ieguldījums.
Cik ilgi top tāda lampa?
Parasti atbildam, ka lampu vidēji izgatavojam divu nedēļu laikā. Taču, ja lampu ir daudz, tad attiecīgi laiks nepieciešamas ilgāks. Dažas lustras top pat gadu, piemēram jaunrades rožpumpuru lustra.
Kāda vispār ir tā hronoloģija – tiek zīmētas skices? Pasūtīti materiāli? Kā viss notiek?
Viss sākas ar sarunu, ar telpu apskati, ar iepazīšanos ar pasūtītāju vai starpnieku, arhitektu, interjermākslinieku. Tad izstrādājam piedāvājumu, vienojamies par cenu un pēc materiālus iegādes uzsākam izgatavošanu. Agrāk daudz sadarbojāmies ar veikaliem, piemēram, “Nakts mēbeles”, “4room” un ar internetveikaliem, tad turējām plauktā gatavas sagataves, lai varētu maksimāli ātri klientu apkalpot. Ar gadiem izkristalizējās mūsu darbības pamatniša: individuālie pasūtījumi. Tas ļāvis realizēt daudz dažādus interesantus darbus, dažkārt arī ar aizliegumu publiskot darbu foto.
Kas ir zināmākās vietas, kur ir jūsu lampas?
Patiesībā visi ir redzējuši mūsu lampas, jo tās ir bijušas visos Rīgas lielveikalos, picērija “Čili pica”, “Vairāk saules”. Gribas paslavēt tirdzniecības centru “Mols”, tur mūsu lampas restorānā un kafejnīcā ir nostāvējušas visilgāk, ļoti daudzus gadus. Ilga sadarbība mūs vieno ar t/c “mc2”. Pats jaunākais šobrīd top t/c “Spice” – “Jāņa Rozes grāmatnīca”, pēc remontdarbiem mūsu veidotie gaismekļi būs redzami lielā skaitā, jau otru reizi.
Lampas atrodas daudzu sabiedrībā pazīstamu personu privātajās dzīvesvietās. Uzvārdus nesaukšu, tās bieži bijušas jaukas, atmiņā paliekošas sadarbības, kādā Jūrmalas mājā jau divreiz remonts veikts, bet lampas arvien tiek atliktas vietā.
Mums ir lampas – filmu zvaigznes, tās filmējušās seriālā “Ugunsgrēks”, daudzi atceras sarkano rozi – lampu Milavila seriālā “Saplēstā krūze”. Arī daudziem tik svarīgā vietā – Ģimenes veselības centrā “Stārķa ligzda”, Rīgā stāv mūsu lampas.
Cik aptuveni izmaksā dizaina lampa?
Te atbild Aigars: “Cena vienmēr ir tieši tik, cik klients ir gatavs atļauties tērēt. Ļoti precīzi, aptuvenība neder. Ir vienkāršākas un ir sarežģītākas lampas, ar maketēšanu konkrētā vietā, jo ar īpaši dārgām lampām kļūdīties nedrīkst, ne savstarpējo detaļu proporcijās, ne apjoma izmēros. Reiz viens gaismas objekts tika iztāmēts uz 9000 eur, par laimi, nerealizējās. Lieli objekti, lieli stresi, atbildība, problēmas. Gribas tā mierīgāk. Tā kā lampas izgatavojam uz pasūtījumu, tad klients nāk ar savu vajadzību, reizēm pat ar bildīti: “Šitādu variet uztaisīt?” Strādājot ar pasūtītāju radošumam ir ļoti daudz aspektu, uzlikts rāmis, ar to jau arī dizainers atšķiras no mākslinieka. Kad būvē kaut ko pilnīgi jaunu savā brīvā laikā, tad vari eksperimentēt vai atļauties kļūdīties. Lielākais izaicinājums: tikt galā ar uzdevumu, lai klients un pats esmu apmierināts ar rezultātu.”
[Turpina Ērika] Mums ir arī tiražētās lampas, kas izstrādātas jau, apmēram, pirms 15-20 gadiem un aizvien ir pieprasītas, Dana, Dole, cena vidēji no 60-200 eur, atkarībā no izmēra un sarežģītības. Cenai klāt bieži nāk arī piegāde un montāža, jo to ne katram pašam pa spēkam veikt, ja, piemēram, griesti augsti vai vienkārši durvis un logi par šauru, lai ienestu telpā.
Varbūt ir kāds īpaši interesants stāsts par kādas konkrētas lampas tapšanu? (Kuriozs, pārpratums, izaicinājums)
To gan sakrājies gana daudz! Prezidenta lampa. Kad ievēlēja Vairu Vīķi-Freibergu, mums bija jāuztaisa abažūrs galda lampai. Aigars devās uz pili, pasēdēja prezidenta krēslā, sajutās lomā, padomāja un centīgi izgatavoja pat vairākas versijas. Izvēlētais abažūrs ilgi mūs priecēja TV ekrānā, kad tautu uzrunāja arī nākamie prezidenti.
Reiz tikāmies ar Valdi Zatleru un viņa kundzi, vaicājām, kā lampa kalpo. Viņi ar prieku stāstīja, ka lampa ir pieskrūvēta pie galda un to varot ieslēgt iekšā un ārā! Pēdējā laikā gan mūsu lampa vairs nav manīta, cits prezidents, citas prasības. Citām lampām pie uzstādīšanas arī dažādi ministri ir paturējuši un padevuši spuldzītes.
Staļina ēnā. Citreiz kāda simpātiska kundzīte gribēja auduma abažūru nomainīt klasiskam abažūram, uzaicina pie sevis mājās, tur vīrs kā mūris priekšā. Un vīram tāds krievu baroka kabinets, ka žigli stīvām kājām meklējām izeju. Starp logiem pie sienas karājās nāvīgi glītā rāmī Staļina portrets un pavadīja vīra nedraudzīgais skatiens: “Ko tā muļķa sieva iedomājas, par dārgu, par dārgu!” Un tas viss mūsu Rīgā, pašā centrā, mūsdienās!
Kino lampa. Māsas interjeristes atveda pie mums kādu vīru ar foto. Sieva gribot lampu no filmas. Un lai balta no ārpuses, lai piestāv pie virtuves iekārtas, bet kad ieslēdz, lai spīd kā rietoša saule. Visu paveicām uz goda! Tikai grūtāk gāja ar piekāršanu, jo no saimnieka galvas tai jākarājas bija tieši tādā pat attālumā, kā aktierim vecajā pirmsrevolūcijas filmā. Pēc vairākiem gadiem šis kungs mūs sameklēja otrreiz un lūdza tādu pat lampu izgatavot vēl vienu, citam viņa ģimenes dzīvoklim citā pilsētā. Jauki!
Skaistā krāsa. Man piezvanīja kāds šarmants kungs, sarunājām satikties. Uz tikšanos atnāca vectētiņš, esot Pēterburgas blokādi pārcietis, Rīgas Brīvības pieminekli nosargājis un, un… Sarunājoties aizgājām līdz auduma veikalam. Vectēva izvēle pārliecinoši krita uz citrondzeltenu dabīgo zīdu. Zinot, ka klientam vienmēr taisnība, es izvēli atbalstīju. Tikai tad, kad viņa dzīvoklī ieraudzīju apgleznoto tumši zilo porcelāna japāņu vāzi ar persikoranžo geišas kleitu, sapratu, ka izvēle ir pilnīgi garām. Bet vectēvs laimīgi smaidot atzinās: “Es esmu daltoniķis!” Nācās piekrist un izmantot citrondzelteno audumu. Lampu vectēvs pēc tam uzdāvināja savai meitai.
Dramatiskā klope. Cīņa izvērtās arī dēļ auduma abažūra. Pakaļ lampai uz ielas stūra Rīgas centrā tika sūtīts vīrs, kamēr jaukā sieviņa pa citu pilsētu iekārtoja dzīvokli. Vienojāmies vīram gala cenu neteikt (tā diezgan bieži ar sievām mēs vienojamies), taču pēdējais maksājums viņam jāveic. Bet pirms došanas roka tā sāka trīcēt, ka iemauca ar kulaku manam palīgam pa seju! Tas, kaut ar jogas skolotājs, mērenā šokā, bet parādā nepalika. Bija ziema, pasūtītājs uzkrita virsū abažūram, salauza visu manu daiļdarbu. Pa burzmu man tomēr nauda bija rokā un laidām prom. Nākamajā dienā jutos tik slikti, ka nolēmu iet nopirkt jaunu suņu siksnu. Tikai pie kases maks tukšs. Ne pašam, ne Sašam. Galīgi greizi nogāja.
Ūdens gultā. Reiz uzticējām lampu pievienot pie griestiem kādā guļamistabā savam palīgam. Viņš iekāp gultā un dara darāmo, griestos urbj caurumu, bet te pēkšņi par pārsteigumu no cauruma sāk tecēt ūdens! Domājis, ka ūdensvadā ieurbis, taču nē, izrādās māju ceļot, starp materiāliem ūdens uzkrājies. Meistars slapjš, gulta slapja, ej, nu lampas pasūtītājam ieskaidro, ka no griestiem lampu liekot ūdeņi mēdz tecēt!
Brāļi. Reiz bija mums izcils pasūtītājs ar burvīgu dzīvokli kāpās pie jūras. Izgatavojām lampas lielas, skaistas, kā buras, kā gliemežvākus, bet priekšnamā ar jūras smilšu rievojuma vilnīšiem. Pēc laika, zvans. Vai jūs varētu lūdzu salabot priekšnama sienas lampu, dēls ar bumbu izsita caurumu? Protams, labosim. Bet lieta tāda, ka mazais brālis pienāca un izplēsto gabalu apēda…Varēsiet salabot? Protams, arī to varējām!
Suņi mūsu sabiedrotie. Lampas bieži pasūta pirms svētkiem. Uz Ziemassvētkiem izgatavojām stāvlampu “Balle” kādai Pierīgas privātmājai. Pēc gada zvans. Mēs gribētu pasūtīt vēl vienu tādu stāvlampu, kāda mums jau bija, jo suns to saplosīja… Ir atkal Ziemassvētki un braucot uz mūsu ģimenes svinībām, iebraucam un nomainām. Suns iebāzts būrī. Pēc gada atkal zvans! Suns atkal saplosījis! Un atkal ir Ziemassvētki un atkal braucot uz mūsu ģimenes svinībām, pa ceļam mēs atkal iebraucam un nomainām lampu! Tagad laikam suns pieaudzis, vairs neatkārtojas tādi triki.
Trīsstāvīgais. Viens no mūsu lielākajiem un greznākajiem pasūtījumiem bija objekts 3 stāvu mājas augstumā. Tur strādājot, (tas bija diezgan ilgs laiks) neredzējām nevienu dzīvu cilvēku, vārti, durvis pirms mums un aiz mums atvērās automātiski. Kad, vīru gaidot, biju pagulējusi visās mājas gultās un darbs bija galā, ar starpnieku pienāca ziņa, ka samaksāt patreiz nevarēšot, jo pasūtītājs esot aizturēts, kā teikt cietumā ielikts. Satraukumā pagaidījām, taču laikam bija nevainīgs, pēc pāris mēnešiem mums tomēr samaksāja.
Atsevišķi stāsti saistās ar darbu ārpus Latvijas – Maskavā, tur bija lielā cieņā austrumu suši bāri ar mūsu lampām. Pasūtītājs aicina, vedam, bet tur gruzīni vēl pirms remonta, tikai sienas gāž ārā. Pāri robežai ar vilcienu savesto lampu kravu salādējām paziņu dzīvoklī, sakot, ka uz neilgu laiku, drīz pasūtītājs savāks. Pagāja ziema, pienāca pavasaris. Tad pret vasaru lampas savāca gan!
Bieži strādājām pa naktīm, jo restorāni pa dienu apkalpoja klientus, rītausmā mēreni paguruši atgriezāmies viesnīcā. Receptūras darbinieku nosodošie skatieni pauda, ka par mūsu nodarbi viņiem viss skaidrs.
Citā krogā pēc montāžas atkal skaidrā tekstā mums pateica – šodien samaksāt nevaram, brauciet droši mājās. Bērni gaida, strādāt apnicis, braucam arī mājās nokārtiem deguniem un bez naudas. Paiet laiks, zvanām, atkal nevaram samaksāt, visā pilsētā nav elektrības. Jau neirozē raustoties, ziņās dzirdam, tiešām, gadsimta avārija, bankas neiet, nauda neripo. Kad salaboja, tad arī līdz mums atripoja. Tā arī gadās, ka bagātiem cilvēkiem nav naudas.
Pēdējo laiku iepriecinājums. 2022./23.gadmijā sarīkojām mūsu gaismas mākslas objektu, lampu un skulptūru lielo jubilejas izstādi “Gaismas savienojums” Cesvaines pilī, daudzus darbus īpaši radot pils telpām. Pils vadītāja pienāk pie Aigara un prasa: “Vai jūs lūdzu nevarētu ieteikt kādu mākslinieku, kas varētu izgatavot pilij lustras?” Domājām joks, bet pēc mēneša to pašu pavaicāja vēl man! Teicu, ka zinu gan un tas ir Aigars Lenkevičs! Pēc šīs izstādes visus darbus izpārdodam. Un Aigars tika nominēts par Madonas novada gada mākslinieku, tikai par to viņam neviens nepateica un tāpēc uz apbalvošanu neieradās, puķes noziedēja un diploms mērķi sasniedza caur trešām rokām pēc 2 mēnešiem.
