Miezīšu ģimene: desmit gadi, mīlestība un trīs bērni 0
Andis un Madara Miezīši ir precējušies desmit gadus.
Stāsta Andis: “Man kā vīrietim runāt par sajūtām ir, teiksim tā, interesanti. No mūsu kāzu dienas spilgtā atmiņā ir palikušas pāris komiskas epizodes iz sajūtu pasaules. Pirmā: kāzu rītā uzcēlos pirms 5.00, lai paskrietu krosu. Biju piedabūjis aiziet sevi gulēt ap 2.00 naktī, bet tāpat nekas prātīgs ar miegu nesanāca. Otrā, kad beidzot ar izredzēto meiteni devāmies pa baznīcas aili, lai tiktu salaulāti, es kā muzikāls cilvēks vispār nedzirdēju ritmu brīnišķīgajai J.S. Baha “Jēzus manas dzīves saule”. Nezinu, ko tas pateica par mani toreiz – pāri plūstoša laimes sajūta? Pārdzīvojums par lielo atbildību, ko uzņemos?
Jāatzīst, šodien, pēc desmit gadiem, es ceļos pulksten 5 pilnīgi cita iemesla dēļ – mums ir trīs bērni, kas jaunāki par diviem gadiem, turklāt divi no viņiem vēl zīdainīši, kuriem nav pat pusgads. Un šodien es nedzirdu kādas lietas, iespējams, ne vienmēr pāri plūstošas laimes sajūtas dēļ, bet gan aiz nespējas koncentrēties uz visu apkārt notiekošo.
Taču, no otras puses skatoties, šodien ir daudz labāk. Pēc desmit gadiem es varu teikt, ka esmu sācis iepazīt Madaru, ar kuru kopā ir diezgan daudz kam iziets cauri – gan priekos, gan bēdās… Gan toreiz, gan tagad mūsu attiecību pamatā, protams, ir cilvēku un Dieva priekšā izteiktais uzticības solījums. Un tā spēks un noturība balstās Dieva uzticībā mums, ko Viņš ir apliecinājis evaņģēlijā. Un tāpēc es varu teikt, ka mūsu pieaugošā mīlestība balstās nevis mūsu sajūtās vienam pret otru, bet mūsu izpratnē par Dieva bezgalīgo mīlestību uz mums Kristū un tās piedzīvošanu savā dzīvē.”
Madara atklāj, ka ideja fotografēties kāzu tērpos bija viņas: “Man jau pirms gada likās, ka uz desmit gadu kāzu jubileju vajadzētu piedzīvot ko īpašu. Toreiz nezināju, ka gaidīsim dvīnītes. Kad meitiņas piedzima, vēl vairāk zināju, ka noteikti šovasar visiem kopā jānofotografējas, lai gan mums, gan bērniem, būtu jaukas atmiņas.
Toreiz solījos būt kopā ar cilvēku, ko pazinu tikai pusotru gadu. To darīt palīdzēja apziņa, ka mums ir viens mērķis un izpratne par laulību, un tā balstās mūsu ticībā Dievam un Bībelē. Laulība bija nezināmais, jo nenāku no pilnas ģimenes.
Desmit gadi nav daudz, abi vēl joprojām mācāmies, kā vienam otru labāk mīlēt un cienīt. Es ik dienas mācos, kā labāk mīlēt Andi un paklausīt viņam kā ģimenes galvai. Šobrīd, pēc desmit gadiem, vēlos to darīt arvien vairāk. Noteikti varu teikt, ka tagad esam daudz laimīgāki un mīlam viens otru vairāk nekā pirms desmit gadiem. Ar nepacietību raugos uz nākamajiem 50, ja Dievs dos.”
