FOTO: “LA.LV” testē motociklus: vēl vairāk domāts bezceļiem – “KTM Super Adventure 1290 R” 1
Tā nu tas ir: ja gribam no Latvijas kaut kur aizbraukt ar motociklu un tikt maksimāli tālu: bezceļos, kalnos, tuksnešos, ziemeļos, Āfrikā vai Krievijā – jāņem “KTM Super Adventure 1290 R”.
Protams, arī šim motociklam ir robežas, bet, ja tas kaut kaut kur apstāsies, skaidrs, ka ar citu arī tālāk nekur nebūtu tikts, visticamāk, sen jau būtu notikusi apgriešanās atpakaļceļam.
Kāpēc vispār tāds vajadzīgs?
Pirms diviem gadiem testēju un rakstīju par “KTM Super Adventure 1290 S” – “KTM Super Adventure 1290 R” maigāko versiju. Un jau tad to salīdzināju ar reaktīvo bumvedēju – tik sportisks un raupjš bija šis spridzeklis, vienā līkumā arī to nenovaldīju un aizgāju pa pieskari, attopoties grāvja malā…
Tagad – ar burtu “R” – šis motocikls ir vēl un vēl sportiskāks, vēl vairāk domāts bezceļiem, ar vēl garāku amortizācijas gājienu un attiecīgi augstāku sēdēšanu. Ar savu 174 centimetru garumu kājas pie zemes varu pielikt knapi ar purngaliem.
Taču galvenie raksturlielumi ir divcilindru dzinēja kubikcentimetri un zirgspēki: 1301 un 160. Kubikcentimetri vēl nekas, bet zirgspēku ir krietni vairāk nekā vidēji vieglajām automašīnām Latvijā.
Maksimālo ātrumu rūpnīca elektroniski nobloķējusi pie 228 km/h – teorētiski var tuvoties 300 km/h, bet tad jau šis motocikls savas konstrukcijas dēļ kļūst grūti vadāms.
Jo tas nav ātrgaitas baiks, bet gan tālgaitas visāda veda ceļu un bezceļu ceļojumu enduro tipa motocikls.
Un tomēr: kāpēc tik liels un jaudīgs enduro nepieciešams?
No vienas puses, tas ir KTM rūpnīcas spēju un inženieru meistarības demonstrējums, lai, kā saka, BMW, kam arī ir lieliski smagie enduro, negulētu uz lauriem un lai vācu inženieriem garajos ziemas vakaros būtu par ko domāt.
No otras puses – un tas ir galvenais – kā jau kapitālismā: ja tirgus pieprasa, tad rūpnīca arī dod, gribas tas kādam vai negribas.
Kāpēc tad nupat “Volkswagen” beidza ražot slaveno “Beetle” automašīnu, kas cilvēkiem tā patika? Izrādās: patika, bet tomēr nepirka, tātad negribēja.
Nekādu emociju, tikai salts aprēķins. Skaidrs, ka ir daļa cilvēku, kas “KTM Super Adventure 1290 R” pērk, lai dižotos un pa Latviju pārvietojas zemā lidojumā, kas ir slikti un bīstami, protams.
Taču ir arī cilvēki, kas jaudu un ātrumu izmanto slēgtās trasēs un bezceļos, kas ir pavisam kas cits.
Ir arī valstis un ceļi, kur liels ātrums ir legāls.
Un, iekams purpināt par milzīgo jaudu, tā ir arī drošība manevros, īpaši tālos braucienos pa nezināmiem ceļiem, kas mēdz būt arī sliktas kvalitātes, un bezceļiem.
Ja paša un līdzbraucēja svars tuvojas 200 kilogramiem vai to pārsniedz, bagāžas kastēs ir vēl kādi 30 kilogrami mantu, tad vienā brīdi jaudas un motocikla lielums šķitīs tieši laikā, nemaz nerunājot par motocikla augstumu – varbūt pat džips uzkārsies uz grāvja malas, bet “KTM Super Adventure 1290 R” tiks pāri.
Par savām sajūtām un motocikla elektroniku
Pats gan neesmu tālbraucējs. Vienu dienu divatā izbraucām maršrutu Ķekava – Tukums – Irlava – Džūkste – Jelgava – Ķekava.
200 kilometri aizlidoja vēja spārniem. Ērti, ātri, viegli. Var sajust, ka gandrīz viss labākais, kas motoindustrijā sasniegts, ir šajā braucamrīkā.
Viss savās vietās un strādā viegli. Ātrumi slēdzas ideāli, nespiežot sajūgu un nenometot gāzi. Vienīgi pilsētā, apstājoties pie luksofora, lūdzu līdzbraucēju nekustēties – ar pirkstgaliem tomēr līdzsvars jātur.
Bet, kad sāc ripot, ļoti stabils gan uz asfalta, gan zemes ceļa.
Vakarpusē slēgtā trasē pamēģināju līdz 175 km/h un vienalga labi – šim motociklam sestais pārnesums vispār sāk normāli strādāt pie 100 km/h…
Degvielas patēriņš pieci litri uz 100 kilometriem – kā vidējas jaudas motociklam. Nākamajā dienā distancē Rīga – Liepājā – Rīga vispār tikai 4,7 litri uz 100 kilometriem.
Motocikliem vispār ir raksturīgi, ka degvielas patēriņš atkarīgs ne tik daudz no dzinēja lieluma, cik braukšanas ritma.
Vizuāli motocikls neizskatās nokrāmēts ar gudrām lietām, bet kas tajā tikai neslēpjas, lai braukšanu notiktu maksimāli komfortabli un ērti! Elektronika elektronikas galā.
Bremžu sistēma, kas darbojas, ņemot vērā motocikla slīpumu, gāzes padevi un izvēlēto braukšanas režīmu, turklāt fiziski bremzējot tikai ar priekšējo vai tikai aizmugurējo riteni, šī sistēma pati izdomā, cik daudz piebremzēt ar otru riteni.
Tad vēl elektroniskas sistēmas, kas kontrolē saķeri, sajūgu, gaisa spiedienu riepās, seko līdzi ceļa segumam, neļauj ripot atpakaļ, kad esi apstājies kāpumā, ieslēdz sānu gaismas pagriezienos utt.
It kā braucot tu šīs sistēmas pat nemani – to, ka tās reāli dod labumu, nodrošinot superkomfortu un papildus drošību, var sajust, kad pārsēdies uz motocikla, kuram tā visa nav.
Tas ir tāpat, kā no moderna BMW automobiļa pārsēsties prastā žigulī.
