Bija viens no eksportspējīgākajiem uzņēmumiem. “Kuzņecovs” tautai un prezidentiem 2
Gan jau katram mājās būs kāds šķīvis, krūzīte, vāzīte, varbūt porcelāna tautudēls vai zilonītis, kura dibenpusi rotā zīmogs, kas liecina – tas izgatavots “Kuzņecovā” vai arī Rīgas porcelāna rūpnīcā, kā to sauca padomju gados.
No dibināšanas 1841. gadā līdz iziršanai 21. gadsimta sākumā šajā uzņēmumā saražots simtiem miljonu trauku (tikai 1986. gadā vien saražoja 35,4 miljonus dažādu izstrādājumu), kas izklīduši pa visu pasauli. Bija laiki, kad ražotne Maskavas ielā 257/259 ieņēma pirmās vai otrās vietas nodarbināto skaita ziņā Latvijā. Ļaudis tur strādāja veselām ģimenēm, dinastijām.
Pirms Pirmā pasaules kara akciju sabiedrība “M. S. Kuzņecova Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīca” savā nozarē bija lielākais ražotājs Krievijas impērijā. Uzņēmumā tā ziedu laikos masveidā tapa trauki, santehnika, elektroizolatori, caurules.
Tiesa, trauki dominēja. Pie visām varām. “Kuzņecovs” gan cara laikos, gan starpkaru Latvijā, gan padomju gados regulāri piedalījās starptautiskās izstādēs un jo bieži plūca laurus. 20. gadsimta 20.–30. gados tas skaitījās viens no eksportspējīgākajiem uzņēmumiem.
Līdz pat 1940. gadam Kuzņecovu fabrika pildīja arī tādas kā Maskavas jeb Latgales priekšpilsētas sociālās dzīves ass funkcijas – vecticībnieku Kuzņecovu dzimta parūpējās, lai fabrikā strādājošajiem un viņu ģimenes locekļiem būtu bezmaksas slimnīca un skola strādnieku bērniem, tika organizētas sporta nodarbības. Tā kā “Kuzņecovs” no sākta gala bija krievisks uzņēmums, tā īpašnieki atbalstīja krievu reliģisko, kultūras un sabiedrisko dzīvi Rīgā, taču allaž saglabāja lojalitāti Latvijas valstij. Jāatgādina, ka līdz Pirmajam pasaules karam Rīgas Maskavas priekšpilsētā latviešu bija 10%, kamēr krievu – 60%.
Kuzņecovi nolūko vietu
Brīdī, kad Kuzņecovu ģimenes pārstāvji 1841. gadā ieradās Rīgā nolūkot vietu fabrikai, viņiem jau piederēja stabilas pozīcijas trauku ražošanā un vairākas fabrikas plašajā Krievzemē. Uzskata, ka firma dibināta 1812. gadā. Tad Broņņicas apriņķa Novoharitonovas ciemā kalējs Jakovs Vasiļjevičs oficiāli izveidojis porcelāna fabriku, pieņēma uzvārdu Kuzņecovs un saimniekoja kopā ar dēliem. Rīgu Kuzņecovi acīmredzot izvēlējās tādēļ, ka tā bija viena no nozīmīgākajām impērijas eksportostām, savukārt uzņēmums gatavojās savu produkciju eksportēt.
Turklāt ostas pilsētā bija vieglāk pievest vajadzīgās izejvielas. Vēl viens apsvērums – porcelāns un fajanss ir trausls materiāls. Jo tuvāk tas patērētājam, jo mazāk trauku saplīst transportēšanas laikā. Tad nu Sidors Terentjevičs Kuzņecovs izvēlējās klaju lauku pilsētai piederošās Dreilingsbušas (Dreiliņu) muižas zemēs, tā sauktā Maskavas ceļa malā. Toreiz Ķengarags neskaitījās Rīga. Arī 1904. gadā Rīgas pilsētas robeža beidzās pie Kuzņecova fabrikas.
Ražotne sāka darbu 1843. gadā. Strādnieki un speciālisti ar ģimenēm ieradās no Krievijas. Kuzņecovu pilnvarotie tos vervēja Piemaskavas Gžeļā, Duļevā un Kolomenskas guberņā. Sākotnēji darbinieku nebija daudz – 1846. gadā Kuzņecovu fabrikā maizi pelnījuši 38 cilvēki. Pamazām ap fabrikas korpusiem veidojās ciems, jo strādājošie turpat barakās, bet vēlāk nelielās mājiņās, dzīvoja. Pirmās ražošanas ēkas faktiski bija ap apdedzināšanas krāsnīm un trauku virpotavām apbūvēti koka šķūņi. 19. gadsimta 50. gados sāka celt ķieģeļu būves.
Izejvielas – galvenokārt gaišos mālus – ar liellaivām pa Daugavu ieveda no Krievijas un ar kuģiem no Rietumeiropas. Īpaša smalka porcelāna pagatavošanai mālus “izrakstīja” no tā dzimtenes Ķīnas.
Ražošanas procesam vajadzīgo kaļķakmeni un dolomītu varēja dabūt tepat Latvijas teritorijā. Akmeņogles cepļiem pieveda no Anglijas. Masveida ražošanas process tā laika trauku fabrikās, arī pie Kuzņecoviem, prasīja pulka strādnieku, kurus nodarbināja dažādos cehos. Savs darbs tur atradās bērniem, sievām un vīriem.
Vieni gatavoja masu traukiem, citi tos formēja, klāja glazūru, apdedzināja, apgleznoja, saiņoja un tā tālāk. Nav brīnums, ka 19. gadsimta 70.–80. gadu mijā tieši “Kuzņecovs” kļuva par pirmo fabriku Rīgā, kur nodarbināto skaits pārsniedza tūkstoti. 1884. gadā tur rosījās 1100, 1908. gadā – 2500, bet neilgi pirms Pirmā pasaules kara – jau 4000 strādnieku, kuru rokām tapa vairāki desmiti miljonu trauku gadā. Sākumā ražoja pusfajansa, kopš 1851. gada porcelāna un ar 1908. gadu arī fajansa traukus.
Strādāt “Kuzņecovā” nozīmēja fiziski ļoti smagu, veselībai kaitīgu darbu. Par pašu smagāko uzskatīja cepļu iekraušanu un izkraušanu. Porcelāna apdedzināšanas temperatūra atkarībā no glazūras pārsniedz +1200 grādu. Tie, kas izkrāva cepli, lai mazinātu svelmi, neatkarīgi no gadalaika tērpās biezā vatētā virsjakā, tas ir, “fufaikā”, velteņos un ausainē, ko vēl sasēja zem zoda. Rokās – biezi cimdi. Šādi tērpti ļaudis viens pēc otra skriešus metās ceplī, paķēra īpašās kapseles ar apdedzinātajiem traukiem un skriešus metās ārā. Atdevuši traukus citiem, tie atkal metās ceplī. Laikabiedru liecības vēsta, ka ilgāk par desmit minūtēm neviens nav spējis izturēt un bija jāmainās.
Jauns sākums
Uz trauku pieprasījuma viļņa 19. gad-simta vidū Rīgā radās vairākas līdzīga profila ražotnes, tajā skaitā kāda tirgotāja Mihaila Račkina dibināta fabrika turpat līdzās Kuzņecoviem Ķengaragā, taču gan šai, gan lielākajai daļai citu konkurentu bija īss mūžs. Izņēmums un konkurents varēja būt vien 1886. gadā Mīlgrāvī dibinātā Jakoba Jesena porcelāna fabrika.
Cara impērijā nebija kvalitātes zīmes kā PSRS, taču pastāvēja tās priekštecis, analogs – ražotāji uz savas produkcijas etiķetēm un reklāmās lepni norādīja, ka ir “Поставщик Двора Его Императорского Величества” (“Viņa Imperatora Augstības galma piegādātāji”). Šādi piegādātāji bija arī Kuzņecovi. Masu tirgū pieprasītākie bija tā sauktie krogus trauki un tējas servīzes. Kuzņecovu Rīgas uzņēmumam pats veiksmīgākais bijis 1908. gads, kad izgatavoti 11 450 025 porcelāna, 3 750 078 fajansa un 7 114 293 pusfajansa trauki.
Sākoties 20. gadsimtam, Kuzņecoviem visā cara Krievijas impērijā piederēja astoņas rūpnīcas. Rīgas fabrikas dibinātājs un atbildīgais Sidors Kuzņecovs 1864. gadā nomira. Viņa darbu pārņēma Sidora dēls Matvejs Kuzņecovs (1846–1911), no viņa to attiecīgi mantoja jaunākais dēls Mihails Matvejevičs Kuzņecovs (1880–1938), kurš arī stūrēja fabriku 20. gadsimta sākumā.
Starp citu, Kuzņecovi ilgu laiku nerezidēja Rīgā. Uzņēmums bija gana liels un sazarots, tāpēc galvenais sēdeklis līdz 1917. gada notikumiem atradās Maskavā, kur dzīvoja īpašnieku dzimtas lielākā daļa. Tikmēr atbildīgais par ražošanu Rīgā Mihails Kuzņecovs un viņa ģimene apmetās prestižajā tirgotāja Alfrēda Oskara Jakša īres namā, tagadējā Krievijas Federācijas vēstniecības ēkā Antonijas ielā 2. Kā raksta vēsturnieks Andris Caune, šajā namā katrs stāvs bijis viens dzīvoklis.
Pirmais trieciens Kuzņecovu fabrikai Rīgā bija Pirmais pasaules karš. 1915. gada vasarā visas uzņēmuma iekārtas, produkcija un izejvielu krājumi 140 vagonos aizceļoja uz Iekškrieviju, kur arī palika. Evakuācijai pakļāva arī strādniekus un viņu ģimenes. No lielinieku pārņemtās Krievijas Mihails Kuzņecovs Rīgā atgriezās 1918. gadā. Drīz uzradās pārējie dzimtas locekļi, kam izdevās izrauties no Krievijas Pilsoņu kara “gaļasmašīnas”. Kad 1920. gadā noslēdza Latvijas–Padomju Krievijas miera līgumu un sākās repatriācija, bijušajās dzīvesvietās Latgales priekšpilsētā atgriezās cara laiku fabrikas strādnieki.
Kuzņecovu “fajansa impērija” Krievijā bija nacionalizēta, Maskavas ielas ražotnes korpusi drupās – karš tos nežēloja. Stāsta, ka, padzirdot par Mihaila Kuzņecova atgriešanos, bijušo fabrikas strādnieku delegācija devusies pie viņa ar lūgumu atjaunot ražošanu. Tas nebūs bijis viegls lēmums, jo arī Kuzņecovi atradās “pie sasistas siles”.
Tomēr 1921. gada 10. martā Latvijas valdība, uzklausot tirdzniecības un rūpniecības ministra Andreja Bērziņa priekšlikumu, piešķīra sabiedrībai “M. Kuzņecovs” pusotra miljona Latvijas rubļu aizņēmumu “mašīnu, malkas un dažādu materiālu iegādāšanai”. Oficiāli uzņēmums bija atsācis darbību 1920. gada 1. oktobrī. Kamēr lietas nokārtojās, visa ražošana bija roku darbs, turklāt sākumā izmantoja pusfabrikātus, kas brīnumainā kārtā bija saglabājušies no pirmskara laikiem. Pēc tam traukus veidoja no ārzemēs iepirktas gatavās porcelāna masas. Tādā veidā pirmajos gados fabrika spēja darboties divas trīs dienas nedēļā. Pozīcijas tā atguva pamazām, kaut agrākie “zelta laiki” neatgriezās.
“Krieviskums” un “tautiskums”
Pirmajos gados pēc atjaunošanās Kuzņecovi, cik iespējams, dažādoja produkciju, piedāvājot arī tādas lietas kā dzirnakmeņus, galodas vai īpašo ķīmiķa Mihaila Kuzņecova izstrādāto nedegošu šķidrumu “Fluidols” un ar to piesūcinātas izolācijas plāksnes no presēta kūdras, zāģu skaidu, sūnu un smilšu maisījuma. Krievija vairs nebija ne produkcijas noņēmēja, ne izejvielu piegādātāja, un visu nepieciešamo nācās meklēt Rietumos vai iespēju robežās tepat Latvijā. Vēl vajadzēja nodarboties ar lobēšanu valdošajās aprindās, lai Saeima neiedomātos mazināt augstās ievedmuitas ievestajiem ārzemju traukiem.
Pirms Pirmā pasaules kara “Kuzņecova” porcelāna un fajansa izstrādājumi bija slaveni ar tīro, balto krāsu, precīzajām formām, glazūras spīdumu un rūpīgi, ar roku vilktajiem ornamentiem un zīmējumiem (īpaši skaisti skaitījās ziedi, ziedu buķetes). Neatkarīgajā Latvijā prese gan atzina, ka trauku kvalitāte esot visumā laba, taču ne tāda kā agrāk. Tāpat izskanēja kritika par “krievu garu” rotājumos, kas latviešu valstī neiederoties.
Tomēr Kuzņecovi neatlaidās un 20. gadu vidū jau saražoja ap 1800 tonnu dažādu porcelāna un fajansa izstrādājumu gadā. Uzņēmums atkal spēja pilnībā apmierināt iekšējo tirgu un vēl eksportēt ne tikai uz agrākajām impērijas sastāvdaļām Igauniju, Lietuvu, Poliju un Somiju, bet tāpat Rumāniju, Turciju, arī Indiju un ASV. Mūsdienu mākslas zinātnieki gan norāda, ka, lai cik godāti būtu tā laika trauki, lielākoties tie nebija nekas oriģināls.
20.–30. gados “Kuzņecovs” savas produkcijas dizainu un rotājumus visbiežāk špikoja Rietumos. Īpaši šajā ziņā “cieta” vācu “Rosenthal”. Uzņēmuma speciālisti rūpīgi sekoja Rietumu modes tendencēm un ik gadu mainīja zīmējumu motīvus, iepriekšējo produkciju iztirgojot par pazeminātām cenām. 30. gados sāka parādīties arī tāda, īpaši padomju gados teju katra pilsoņa sekcijā sastopama parādība kā porcelāna sīkplastika – tautudēli un tautumeitas, ganiņi, dzīvnieciņi. Uzplaukumu šis virziens piedzīvoja 50.–60. gados.
Kas attiecas uz trauku apgleznojuma sākotnējo “krieviskumu”, par to nebija ko brīnīties, ja ņem vērā, ka latviešu valoda “Kuzņecova” cehos allaž bija retums. Situācija sāka mainīties 30. gados, modē nākot “tautiskajiem”, tas ir, latviskajiem motīviem. Uzņēmuma vadība nolūkā konkurēt ar Mīlgrāvja “Jesenu” kā līgumdarbiniekus metu sagatavošanā tad piesaistīja tā laika populārākos māksliniekus – Romānu Sutu, Sigismundu Vidbergu, Niklāvu Strunki, Jāni Kugu, Ansi Cīruli, Jēkabu Bīni, lietišķās mākslas meistaru Žani Ventaskrastu un citus. Kopš 1936. gada iedibinājās pastāvīga sadarbība ar Mākslas akadēmiju.
Neapšaubāmi runa bija ne tikai par mākslu vai ekonomiku, bet arī politiku. Kā minētajā gadā ar laikmetam atbilstošu patosu izteicās akciju sabiedrības “M. S. Kuzņecovs” direktors Anatolijs Turkovs: “Pēc vēsturiskā 15. maija, izprotot mūsu dzimtenes nacionālo garu un centienus, mēs esam strādājuši, lai keramikā celtu Latvijas nacionālo stilu, pieaicinot kā palīgus pazīstamus māksliniekus.”
Laikā, kad pēc 1934. gada 15. maija Kārļa Ulmaņa apvērsuma visu valsti pārņēma uzņēmumu “latviskošanas” kampaņa un uzņēmējus nelatviešus visādos veidos centās piespiest pārdot savu biznesu valstij vai vismaz latviešu kompanjoniem, Kuzņecoviem izdevās pozīcijas noturēt. 1932. gadā daļa akciju apdomīgi jau bija pārdotas latviešu uzņēmējam Mārtiņam Kalniņam, kurš pildīja sabiedrības valdes priekšsēdētāja funkcijas. Savukārt Kuzņecovi sēdēja valdē un ieņēma citus vadošus amatus.
Trauku meistarus no Rīgas pievārtes bieži pieminēja tad, kad radās nepieciešamība reprezentēt valsti starptautiskās izstādēs, pasniegt kādu smalku vāzi kā dāvanu ārvalstu amatpersonām vai pašmāju prominencei. Tā 1936. gadā “Kuzņecovā” tapa 33 cm augsta vāze Lietuvas prezidenta Antana Smetonas sveikšanai, bet Rīgas pilsēta 1937. gadā ģenerālim Jānim Balodim dāvāja 240 priekšmetu servīzi, ko apgleznoja mākslinieks Vilis Vasariņš. Savukārt Bīnes radītā un apgleznota servīze saņēma zelta medaļu Parīzes izstādē 1937. gadā. Izstādēm domātie trauki allaž izpelnījās augstus vērtējumus ārzemēs.
Trešais lielākais PSRS
Padomju okupācijai pienākot, “Kuzņecovu” līdzīgi visiem citiem uzņēmumiem nacionalizēja. Tas notika 1940. gada 25. jūlijā. Tajā brīdī fabrikā maizi pelnīja ap 700 strādnieku. Sākumā rūpnīcu pārsauca par “Sarkano zvaigzni”, tad izlēma, ka labāk būs “Rīgas keramikas fabrika”, bet pēc Otrā pasaules kara uzņēmums turpināja darbu kā “Rīgas porcelāna rūpnīca” (RPR). Pašu Kuzņecovu dzimtu 20. gadsimta 40. gados izklīdināja un iznīcināja padomju represijas. Uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā devās deviņi dzimtas pārstāvji, divus jūnija beigās čekisti nošāva Centrālcietumā.
Pirmajos pēckara gados, kad trūka visa, par trauku skaistumu vairs īpaši nedomāja. RPR lielā skaitā sāka izgatavot dažādus tehniskos fajansa izstrādājumus – izolatorus, santehniku, caurules. Izmantojot pirmskara pieredzi, ražoja vēl Jēkaba Bīnes izstrādāto kafijas un tējas servīzi “Tauta”. Bija arī “Rubenss”, “Maija”, “Gludā”. Par oriģinalitāti un augstvērtību atkal atcerējās 50. gadu vidū. Mākslas zinātnieks Zigurds Konstants atzīmējis, ka pirms tam bieži galvenais princips bijis: “Jo raibāks, krāsaināks un blīvāk dekorēts izstrādājums, jo vairāk bija zelta un reljefu detaļu, jo augstāka bija cena.”
50. gadu vidū beidzot parādījās latviešu oriģinālservīzes. Pirmā bija fabrikas galvenās mākslinieces Zinas Ulstes izstrādātā kafijas un tējas servīze “Laima”. Tā arī notika, ka ap 60. gadiem par agrākā “Kuzņecova” centrālo produktu kļuva kafijas servīzes. Tās izlaida dažāda dizaina, ar dažādiem nosaukumiem. Otrs segments līdzīgi kā pēc Pirmā pasaules kara bija ikdienas trauki. Tāpat dekoratīvie šķīvji, vāzes.
50.–60. gados uzņēmumu pamatīgi rekonstruēja un paplašināja. Tas kļuva par trešo lielāko PSRS. Traukus lielā skaitā vajadzēja visai plašajai Padomju Savienībai, kur servīzes bija deficīts. 80. gadu beigās Latvijas PSR palika aptuveni ceturtā daļa saražoto trauku. Pārējos izveda.
Lai par kādām “darba uzvarām” tajā laikā rakstītu padomju prese, atklātības gadiem pienākot, izrādījās, ka īstenība ir skarba. 1990. gadā fabrikas iekārtu nolietojums RPR sasniedza 90%. 1990. gada 22. jūnijā “Rīgas Balsī” kāda nozares amatpersona atzina: “Visa pasaules porcelāna rūpniecība strādā ar automātiem. Mūsu rūpnīcā lielākoties ir pusautomāti, process, kuru pat pie vispopulārākā skaidrojuma par mehanizētu darbu nevar nosaukt. Darbs ir krietni smags, un, kā tas pieņemts mūsu sociālistiskajā sabiedrībā, to lielākoties veic vājā dzimuma pārstāves. Viņu rūpnīcā ir 80 procenti. Roku darba īpatsvars kopumā ir 20 procenti. Tāda ir realitāte, no kuras jāmeklē kaut kāda izeja.”
Daudzi no strādājošajiem bija pensijas vai pirmspensijas vecumā. Jaunie uz novecojušo fabriku negāja. Izeja tika meklēta, mēģinot piesaistīt investorus no Zviedrijas un Kuveitas. Bez panākumiem. PSRS sabrūkot, atkal radās grūtības ar izejvielām un noieta tirgiem. Sargājošo ievedmuitu veidā 20. gadu vēsture gan vairs neatkārtojās. Agonija turpinājās apmēram desmit gadus. Pēdējais uzņēmums, kas vēl darbojās agrākā “Kuzņecova” teritorijā, bija porcelāna izolatoru ražotājs elektrolīnijām “Latelektrokeramika”. Taču arī tas bankrotēja un tika likvidēts 2010. gadā.
