Man ir maz atmiņu par to, kāda es biju pirms operācijas. Es vienmēr centos mazāk uz sevi skatīties. Veroties spogulī, es redzēju savas sejas atspulgu. Jau vidusskolas laikā es biju tik liela, ka, ejot vannā, ūdens mani nepārklāja pilnībā. Atceros pirmo reizi, kad vēders līda ārā no ūdens, un es domāju – tā nevarētu būt daļa no manis. Es to dēvēju par salu. 0
Tagad man ir normāls svars. Taču tas nenozīmē, ka mans ķermenis ir izlabots. Sēžot šajā SPA baseinā, es domāju par to, ko esmu izdarījusi ar savu ķermeni: neieredzēju to, slēpu, izmocīju ar badošanos. Pakļāvu ķirurģiskām iejaukšanām. Kaitēju. Dziedināju. Katru reizi, redzot savas rētas, es izjūtu pateicību par rezultātu, bet pēc tam atkal aizmirsu par šo sajūtu.
Kā es vēl joprojām cīnos ar to? Es domāju. Kā atgriezties tajā punktā, kur ir atjaunota vienotība ar savu ķermeni?
Es domāju par to, ka vajag vai nu mīlēt un pieņemt savu ķermeni, vai visu laiku to censties salabot. Varbūt man neizdodas izvēlēties ko vienu? Es cenšos sevi pieņemt, taču arī cīnos ar sevi. Es vēlos būt labākā formā, taču tajā pašā laikā neapmeklēju sporta zāli. Un mans svars visu laiku “staigā”.
Nesen mana draudzene izteica savas domas par to, cik bieži mēs atskatāmies pagātnē – aplūkojam fotogrāfijas no laika, kad bijām slaidi. Tieši šis laiks mums liekas pats laimīgākais dzīvē. Un viņai ir taisnība. Patiešām, kamēr es vēl nebiju uzkrājusi lieko svaru, vasara man likās pats jaukākais gadalaiks. Tas bija patīkama satraukuma pilns. Es izskatījos brīnišķīgi, dvēselē biju laimīga. Visa mana laime slēpās tajā, ka nebiju resnule. Skatoties uz vecajām fotogrāfijām, es varu teikt – tā biju es, un es biju brīnišķīga. Taču tā ir laime uz divām sekundēm.
Es izlīdu no baseina vīlusies. Nākamajā dienā mūs gaidīja cita programma. Tas bija atvērtais aplis, kur cilvēks sēž krēslā nepazīstamu cilvēku priekšā un dalās ar savām problēmām. Agrāk nebiju bijusi tādās grupās, tāpēc pateicu sev, ka nekā traka tajā nav. Es sāku stāstīt par savu ķermeni. Man nebija pieredzes, tādēļ nepameta neveiklības sajūta. Taču man par pārsteigumu, visi tie brīnišķīgie cilvēki, kuru priekšā man iepriekšējā dienā nācās būt kailai ar visiem saviem trūkumiem, teica, ka viņiem dzīvē bijis jācīnās ar tām pašām grūtībām kā man.
Es no viņiem saņēmu nenovērtējamu padomu: pārstāt izmantot pagātni, lai indētu savu tagadni. Nevar pieļaut, ka viss, kas tev sagādāja sāpes un diskomfortu, traucētu iegūt tās lietas, kas ir pieejamas jums šodien.
Tas mani satricināja. Es redzēju to ķermeni, ko vēlējos redzēt. Zemapziņā es izvēlējos sev nepatikt. Un šī nemīlestība pret sevi iepriekšējos gados kļuva par daļu no manas dzīves. Tā vietā, lai iemīlētu un pieņemtu savu ķermeni, es atļāvu sev uzspiest vispārpieņemtos spriedumus par to, kādiem standartiem man jāatbilst. Visu šo laiku es kautrējos no sevis, neieredzēju, un tas bija stimuls jauniem sasniegumiem.
Nezinu, kā jūs, bet es esmu nogurusi no dzīšanās pēc velnišķīgā skaistuma. Šīs domas man atņēma 10-20 % no visa laika pēdējos divdesmit gados. Šis laiks aizgāja nekurienē un es pati liedzu sev svarīgākus, pozitīvākus brīžus. Turklāt visā šajā laikā es tā arī nekļuvu apmierināta ar sevi…
Protams, apskatoties savas nesenākās fotogrāfijas, es izskatos neslikti (vismaz es ceru, ka tā ir). Pašas pēdējās bildes es tomēr nolēmu nerādīt, jo esmu pieņēmusies svarā par 9 kg. Es neliekuļošu, neiedvesmošu visus ar saviem piemēriem, jo arī šodien man ir grūti sevi pieņemt. Taču es no sirds uzskatu, ka ikvienam cilvēkam ne tikai jāstrādā ar sevi, bet arī jāmīl sevi tādu, kāds viņš ir, lai būtu iespēja dzīvot pa īstam. Man vēl ir, uz ko tiekties, lai spētu pieņemt sevi pilnībā. Bet es tikšu galā!
Avots: fithacker.ru
