Māris Antonevičs: Ķīnas uzbrauciens. Labākajās Krievijas propagandas tradīcijās izsmieta trīs Baltijas valstu neatkarība 2
Ja runā par mūsu varas pozīcijām attiecībās ar Ķīnu, iespējams, spilgtākais mirklis ir Valsts prezidenta Valda Zatlera paziņojums tūlīt pēc ievēlēšanas amatā: “Mi za odin Kitai.” (“Mēs par vienu Ķīnu.”) Simbolisks ir ne tikai šīs frāzes lakonisms, bet arī, ka tas tika pateikts krieviski, nevis latviešu vai angļu valodā.
Jau vēlāk, komentējot šo savu teikumu, V. Zatlers paskaidroja, ka atbildējis tieši to, ko klātesošais ķīniešu žurnālists vēlējies dzirdēt. Vai, pareizāk sakot, ko Ķīna vēlas jeb, kā intervijā žurnālam “Rīgas Laiks” norādīja prezidents: “Mums taču jāzina, ko tad lielā Ķīna, kas ir vislielākā valsts pasaulē, ko tad viņa grib dzirdēt no mums.”
Ja atmetam visu diplomātisko uzslāņojumu, tad lielā mērā tā arī visu laiku noticis – esam teikuši to, ko Ķīna vēlas dzirdēt, un izvairījušies no tā, ko tā nevēlētos dzirdēt, piemēram, komentārus par Tibetu, Taivānu, Honkongu, cilvēktiesībām, demokrātiju un tā tālāk.
Tomēr savā ziņā to var vērtēt kā abpusēju pieeju, jo arī Ķīna nav piebalsojusi Krievijas propagandas vai kādiem citiem uzbrukumiem Baltijas valstu virzienā. Latvijas valdība uz Ķīnu ierasti skatījusies kā uz potenciāli ļoti labu sadarbības partneri.
Arī kā alternatīvu Krievijai, kas ekonomiku mēdz izmantot politiskās interesēs un otrādi, bet pēc agresijas Ukrainā un sankciju noteikšanas kļuvusi par nevēlamu partneri.
Tiesa, slavenais Ķīnas konteineru vilciens, ko svinīgi sagaida Latvijas ministri un citas amatpersonas, ieguvis nedaudz ironisku slavu, ņemot vērā, cik reti te tas pienāk. Bet neviens jau neliedz zīmēt skaistu nākotnes ainu.
Uz šīs attiecību vēstures fona diezgan negaidīts bija Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča šīs nedēļas paziņojums tviterī: “Ārlietu ministrija tuvākajā laikā uzaicinās Ķīnas Tautas Republikas vēstniecības Latvijā pilnvaroto lietvedi un iepazīstinās ar “Baltijas ceļa” vēsturi, kā arī Latvijas politiskajiem un ekonomiskajiem sasniegumiem pēdējo 30 gadu laikā.”
Iemesls tam ir Ķīnas valstij piederošajā, Honkongā iznākošajā laikrakstā “Wen Wei Po” 24. augustā publicētais raksts, kurā labākajās Krievijas oficiālās propagandas tradīcijās izsmieta trīs Baltijas valstu neatkarība.
Rakstā apgalvots, ka PSRS Latvijai, Lietuvai un Igaunijai klājies labāk, dzīves līmenis Baltijas valstīs pašlaik esot zemāks nekā padomju laikos, toties esot korumpēti politiķi, smieklīgi mazas algas, kā arī valdot etniskie konflikti.
Acīmredzot te noticis, ja tā var sacīt, īssavienojums sistēmā – divas ierastas, labi izkoptas pozīcijas, kas parasti darbojas šķirti, sagāja kopā un mēs pēkšņi sajutām nepatīkamu smaku. Ķīnas ierasto pieeju nupat radio “Eho Moskvi” raksturoja žurnālists Kirils Martinovs (spriežot, ka kaut ko līdzīgu pašlaik, iespējams, apsverot arī Krievija) – iekšpusē tiek stingri piegrieztas visas skrūves, savukārt uz āru valda smaids, laipnība un sadarbība. Tātad iekšpolitika un ārpolitika tiek stingri nodalītas un katrai ir sava maska. Kas zem maskas – to var tikai minēt.
Bet tad tāds neparasts gadījums – Honkongas iedzīvotāji, kas pauž bažas par savas autonomijas un brīvības ierobežošanu un jau vairākus mēnešus rīko vērienīgas protesta akcijas, 23. augustā bija izvēlējušies par paraugu baltiešus un izveidojuši līdzīgu cilvēku ķēdi kā mūsu “Baltijas ceļš”.
Savukārt Ķīnas propaganda reaģējusi impulsīvi – mēģinot noniecināt Honkongas aktīvistus, uzbraukusi Baltijai. Protams, var ieslīgt diskusijās, ka nekas nav ideāli un ar daļu no piesauktajām nebūšanām Latvijai tiešām vēl ir jācīnās, taču tas nedod nekādas tiesības apšaubīt valsts neatkarību.
Nav šaubu, ka Ķīnas diplomāts, kas ieradīsies Latvijas Ārlietu ministrijā, atkal būs uzlicis pareizo masku – laipnu, smaidīgu, uz labu sadarbību vērstu… Tomēr nelielais starpgadījums mums ir ļāvis uz brīdi ieraudzīt arī nelielu daļu no sejas, kas slēpjas zem tās.
