FOTO. “Katra mana filma ir bijusi pilnasinīga paralēlā dzīve!” Pirmo reizi iespēja ielūkoties Streiča jaunības dienu spilgtākajos mirkļos 9
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Katra mana filma ir bijusi pilnasinīga paralēlā dzīve. Ja pieskaitīsiet to tagadējās jubilejas gadu skaitlim, tad uzskatiet, ka ar jums runā simtgadnieks,” kā ierasti, ar šķelmīgu nopietnību teic tautā cienītais kinorežisors Jānis Streičs, kam 26. septembrī apritēs zīmīgs dzīves gads. Mākslā – talantīgs, radoši spilgts un jaudīgs, ko gan vēl piebilst?
“Es esmu difūzijas auglis. Ekrāna virtuālā un mana personīgā dzīve ir berzējusies kopā. Kino mākslinieks Viktors Šildknehts, runājot par Latvijas filmām, mani nodalīja atsevišķi no tām: “Visas Streiča filmas ir tikai par viņu pašu.” Es to uzņēmu kā komplimentu, jo tik tiešām arī filmu dzīve ir mani veidojusi.”
Ja tā, tad jubilejas reizē atritinām Meistara vizualizētās dzīves lenti, lai rastu tam pamatojumu.
Ko nozīmē būt Latvijā tik talantīgam un cienītam Jānim Streičam – jautāju režisoram, pirms ķerties pie viņa dzīves stāsta bildēs.
“Ja tā ir bijis, tad tas notika pamazām un bez manas ziņas. Bet “…viss nāk un aiziet tālumā”. Un nu ir tikai atblāzma. Atzīstos, ka bija no tā arī savi labumi. Autoinspektori soda vietā prasīja autogrāfu. Neizdošu savus labvēļus! Bet teikšu, ka sēdos atpakaļ pie stūres ar dedzinošu kauna izjūtu. Noteikumi jāievēro.
Katra ceļa zīme ir bojā gājušo brīdinājums dzīvajiem. Es nedrīkstu pievilt to nācijas daļu, kas ir labās domās par mani. Protams, ne visi. Ir, kas neieredz, un tā tam jābūt. Ne katram dzīvē laimējies, tādi ienīst veiksmīgos kā vaininiekus savā nevarībā.
Es apzinos, ka tas Streičs, kas klimst kā leģenda, nav tas, kas dzīvo ģimenē, kam visādas likstas un kaites. Tāpēc man jācenšas līdzināties tam, ko tauta vēl atceras, tur cieņā un godā.”
Jānis Streičs atzīst, ka šogad gan nav iecerējis kādus īpašus jubilejas pasākumus. “Mēs dzīvojam pandēmijas vulkāna pakājē, jūtot nemitīgu apakšzemes dunoņu. Es respektēju to. Ir jāprot atteikties ar gaišu pamatojumu, kā to darīja lapsa, kad nevarēja aizsniegt vīnogas.
Viņa nospļāvās, teica: “Tās vēl zaļas,” un rikšoja tālāk. Kad filmēju “Svešās kaislības”, mana mazā meita Vika jautāja: “Tēt, kas ir kaislība?” Kad paskaidroju, kā pratu, meitiņa iesaucās: “Sapratu! Mana kaislība ir svētki!”
Pirms pieciem gadiem viņa to pierādīja “Gorā”, dāvinot nācijai sava tēva 80 gadu jubilejas koncertu. To nevar atkārtot un nevajag! Bet zinu, ka 26. septembri viņa garām nelaidīs.”
Bet ko Streičs vēlētu tam jaunietim Jānim, kam šodien vēl jāizvēlas, ko darīt tālāk? “Vai cilvēcei maz padomu devuši daudz dižāki vīri? Ja mēs tos būtu ņēmuši vērā, sen dzīvotu paradīzē.
Bet nav tās un nebūs, jo cilvēki grib paši kļūdīties, lai mācītu citus, kas tos tāpat neklausīs. Un tomēr teikšu: domā, Jāni, domā! Uz to mani mudināja Bernards Šovs, teikdams: “Ja dzīvē man ir izdevies šo to paveikt, tad tikai tāpēc, ka esmu domājis divas reizes nedēļā.” Izslēdz jūtas, Jāni! Audz tām pāri! Domā, domā, domā! Un dari! Galva bez domām un rokas bez darba dzīs tevi postā.”
Sev Jānis Streičs vēl tikai veselību un iespēju pielikt punktu dažiem literārajiem sacerējumiem, kas sen jau iesākti, bet virzās uz priekšu gliemeža gaitā.
“Saviem draugiem no sirds vēlu ilgu mūžu, jo, kamēr kaut viens no viņiem mani pieminēs, es Latvijā būšu starp dzīvajiem.”
