FOTO. Kārlis Lācis, Renārs Kaupers, Andris Keišs dalās ar kurioziem izrādes “Ziedonis. Lācis. Vīrieši” laikā – par tīģera segu un flamingo peldbiksēm
5
Izrāde “Ziedonis. Lācis. Vīrieši” ir fenomenāla! Esmu to redzējusi jau piecas reizes, un katru reizi uz skatuves ir noticis kaut kas citāds, ir izdomāti jauni veidi, kā mākslinieki viens otru izjoko un pārsteidz.
Un tomēr man vienmēr palikusi sajūta, ka zālē esošie redz vien nelielu daļu no tās jautrības, kas patiesībā vijas ap šo izrādi, jo daudzi joki kāda galvā noteikti jau ir dzimuši kādu brīdi pirms tam, kad ir nonākuši uz skatuves.
Kā skatītājai man īpaši prātā palikušas divas epizodes – vienā kolēģi uz skatuves pārsteidza Intaru Busuli ar īpašu dāvanu – segu ar tīģera attēlu, bet otrā – Renāra Kaupera un Artūra Skrastiņas sejas izteiksmes, kad viņi pēc senām tradīcijām tika sumināti apaļās dzimšanas dienā. Sīkāk arī par šiem abiem gadījumiem varēsiet izlasīt šī raksta turpinājumā.
Sazinājos ar izrādes “Ziedonis. Lācis. Vīrieši” organizētājiem – “deBusul MUSIC”, lūdzot pastāstīt par dažādām jautrām un vienkārši interesantām epizodēm, kas piedzīvotas šajā izrādē. Starp citu – maijā tā atkal būs redzama uz skatuves. Bet par visu pēc kārtas!
Kārlis Lācis: “Ir neliela konkurences sajūta, kurš tad citu pārspļaus un izdomās kaut ko vēl nebijušu”
Izrādē visām dziesmām ir Imanta Ziedoņa vārdi, taču mūzikas autors ir Kārlis Lācis. Viņš neslēpj, ka šis viss ir lielisks piedzīvojums visai iesaistītajai komandai.
“Notikums ir jebkas saistībā ar šo projektu. Tas akumulē tik daudz pozitīvas enerģijas, ka tu vienkārši vari būt laimīgs, esot kopā. Jau sākumā, kad pa vienam viņus saucu uz mājām iedziedāt tās dziesmas… Atceros, kad filmējām klipu, man sāpēja sejas muskuļi no smiešanās, tad albuma atzīmēšanas ballīte manās Spuņņciema mājās, kur mans dēls Hugo gandrīz dabūja vēderkrampjus no Andronkuļa jokiem. Mums svētki ir padomājot vien par šo vai kaut uzrakstot kādu ziņu WhatsApp čatā,” emocionāls ir Kārlis.
Viņš arī uzskata, ka mūzika ir svarīga, taču šajā pasākumā tās nozīme ir vien pastarpināta, jo te sanākuši savas jomas profesionāļi – gan mēģinājumi, gan pusdienas bufetē, gan koncerti allaž esot kā svētki, ko sajūt arī skatītājs: “Ir arī tāda neliela konkurences sajūta, kurš tad citu pārspļaus un izdomās kaut ko vēl nebijušu un pavērsīs to kuģi nedaudz jaunā virzienā. Neviena izrāde nav tāda pati, laiks iet, mēs pietiekoši reti to spēlējam, lai gadītos kādi jauni notikumi vai, piemēram, jubilejas, ko tad arī iekļaujam katrā konkrētā koncertā. Grūti izcelt kādu vienu notikumu, bet pa šo laiku ir izkristalizējies tas izrādes skelets, kuru katru reizi no jauna apaudzējam ar izdomu un nerimstošu prieku.”
Viens no veiksmes pamatiem noteikti ir lieliskā komanda: “Mums ir forši kopā, un es esmu priecīgs, ka dzīvē tā ir salicies, ka kaut kā pamazām, sākot jau ar “Ziedonis. Lācis. Sievietes.” pirms padsmit gadiem esam nonākuši līdz šim “mīlestības ķīselim”. Šo terminu ieviesa Renārs, un tas vistiešāk raksturo šo projektu. Labākie, kopā satiekoties, padara viens otru vēl labāku, un tad var notikt brīnums, kas neplānoti liels, mīļš un skaists.”
Renārs Kaupers: “No likteņa neaizbēgsi!”
Renārs Kaupers ir viens no dauzoņām, kurš uz skatuves izrādē jau ierodas “ar blīkšķi”, bet izrādās, ka viņa nonākšana šajā kompānijā bijusi liktenīga. Renārs stāsta: “Es teiktu tā, ka zem Renāra vārda varētu būt apakšvirsraksts “No likteņa neizbēgsi”. Kādēļ tā? Savulaik, kad tika rakstīts albums “Ziedonis. Lācis. Vīrieši”, Kārlis mani aicināja bariņā jau pašā sākumā. Bet paralēli ar “Prāta vētru” mums bija ieraksti un nu vēl visādas lietas. Kārlim atvainojos un atteicu, saprotot, ka netikšu ar visu galā.
Gāja laiks, un pienāca brīdis, kad Dailes teātrī tika izsludināti pirmie koncerti. Zvanīja Kārlis un teica: “Paklausies, nu, te tāds gadījums, ka Aišpuriņš kaut ko sajaucis un viņam “Sound Poet” koncerti tieši tajos datumos…” Līdz ar to nāk lūgums man tomēr ielekt šajā projektā. Es saku: “Nu, Kārli, bet nu kā es tagad lēkšu? Albumā nepiedalījos, afišās es neesmu. Nu kā es tagad tur.” Vienvārdsakot, mēģinu atkal pa maliņu aizšļūkt.”
Bet, kā noprotams, nekāda “aizšļūkšana” šajā gadījumā Renāram neizdevās: “Bet jau nākamajā dienā man tika atsūtīts video no Dailes teātra kafejnīcas. Tur pieci vai seši ļoti nopietna, varētu pat teikt, viegli draudīga izskata vīrieši mani uzrunāja. Starp viņiem es atpazinu Dailes teātra un Jaunā Rīgas teātra aktierus, kuri teica, ka viņi zina, kur es dzīvoju un viņiem ir garas rokas, un ka man nav variantu. Šis arī bija pēdējais piliens, lai es bez liekām šaubām mestos iekšā šajā mīlestības ķīselī, kā mēs pēdējā laikā mēdzam saukt mūsu pasākumu. Jā, nu, vārdu sakot, es pievienojos kungiem un tas bija kolosāli. Ļoti radoši, forši, dzirksteļojoši, priecīgi.”
Pēc pirmajiem koncertiem Jānis Aišpurs atkal bijis gatavs pievienoties bariņam, taču radusies doma, ka arī Renārs tomēr varētu palikt. Nu viņš izrādē dzied Jāņa dziesmas, bet Jānim pēc tam sarakstītas jaunas.
Staro citu vēlāk divās izrādēs Renāra vietā “ieleca” Reinis Sējāns, līdz ar to skatītājs nekad nezina, kādi pārsteigumi viņu var sagaidīt un kādi viesi ierasties kādā no nākamajām izrādēm.
Vaicāts par īpašiem, prātā palikušiem brīžiem, Renārs atceras: “No piedzīvojumiem man prātā nāk, godīgi sakot, ne pārāk patīkams gadījums. Vienā no izrādēm, gatavojoties savam iznācienam, kas nav koncerta sākumā, es iedziedājos un pamazām iejutos izrādē, klaiņojot pa tumšām aizkulisēm. Skatuvei ir vairāki līmeņi, un parasti visi ir vienādi. Bet tur bija tāds gadījums, kad aizkulisēs tumsā nepamanīju, ka viens no šiem blokiem ir nolaists apmēram 40 centimetrus zemāk. Es iedziedos un jūtu, ka, liekot kāju, pamats pazūd un es krītu. Kritiena brīdī cerēju, lai tas nav 2 metru dziļumā. Paldies Dievam, nebija, bet kritiens ļoti neveiksmīgs. Sasitu celi, koncertu vēl izturēju tīri labi, bet atkopšanās bija apmēram pusgadu. Bija doma par operāciju, bet beigās pieņēmām lēmumu, ka nē. Daba tomēr ir brīnumaina un cilvēks, tai skaitā.
Nu vēl, protams, piedzīvots skaistais kolēģu pārsteigums, mums ar Artūru, mūsu 50 gadus sagaidot, kopīgi svinot, el klasiko garā – uz Dailes skatuves, ozolkoka krēslā, ar skaistu keramikas šķīvi.”
Andris Keišs: “Pusmūža cilvēks flamingo peldbiksēs”
Aktierim Andrim Keišam šī izrāde saistās ar vasaru pat tad, ja tā kādreiz jāspēlē arī citos gadalaikos: “Tas, ka mums bija koncerta pirmizrāde jūnijā, kaut kā ir atstājis tādu iespaidu, ka tas viss – tas viss ir vasara. Ka tas ir tāds pusatvaļinājumā no teātra, pa pusei skolas brīvlaikā. Tādā vaļas brīdī sanākuši kopā cilvēki. Es atceros, ka mēs dejojām, kad gatavojāmies, cik mēs ļoti tur svīdām reiz karstajās vasaras dienās.
Kaut kāda vasara visu laiku pavada. Piemēram, ļoti spilgti es atceros, kad bija koncerts Dzintaru koncertzālē un pauzē mēs gājām uz jūru peldēties. Jānis Šipkēvics to visu iemūžināja fotogrāfijās. To, kā izskatās pusmūža cilvēks flamingo peldbiksēs.”
Artūrs Skrastiņš: “Tās ir tieši 32 taktis!”
Gan izrādēs, gan arī komentārā par to, Artūrs Skrastiņš sajūsminās par dejas fenomenu. Visticamāk, šo īso deju ir pamanījuši pat tie, kas pat vēl nav redzējuši pašu izrādi. Tajā iekodēts kaut kas īpašs.
Artūrs saka: “Es tikai varu piebilst, ka šis, manuprāt, ir vienīgais koncerts, kurā lūdz atkārtot deju, nevis dziesmu. Vismaz manā skatuves pieredzē noteikti. Tās ir tieši 32 taktis. Un par to paldies horeogrāfei Elīnai Gediņai.”
Inatrs Busulis: “Kolēģi man uz skatuves iznesa un uzdāvināja brīnišķīgu dāvanu – tīģera segu”
Kur Intars Busulis, tur viņam raksturīgie joki un jautrība. Izrādē īpaša vieta atvēlēta mūziķa stāstam par notikumu, kas saistīts ar tīģera segu. Likumsakarīgi, ka arī jautājumā par piedzīvoto uz skatuves, viņš piemin tieši segas gadījumu.
Intars saka: “Man spilgti palicis prātā mirklis, kad kolēģi man uz skatuves iznesa un uzdāvināja brīnišķīgu dāvanu – tīģera segu! Tas vispār ir dziļi personisks stāsts. Tādu, kuru uzticu tikai tuvākajiem un intīmā atmosfērā, tāda, kāda tā noteikti ir Dailes teātrī vai Dzintaru koncertzālē. Pat ja tas ir vairākas dienas pēc kārtas. Stāsts ir saistīts ar manu ģimeni, ar manu otro pusīti. Varbūt arī 2. un 3.maijā uz Dailes teātra skatuves to pastāstīšu, jo līdz tam laikam jau būsim iepazinušies un visi ar skatītājiem būsim draugi. Varēšu tad pastāstīt par savu pirmo reizi un tīģera segu. Vecā jau ir sadedzināta, bet puiši uzdāvināja jaunu. Brīnišķīgs pārsteigums!”
Visticamāk, jokus, ko mākslinieki uz skatuves uznesīs nākamajās izrādēs, kas notiks nākamā gada 2. un 3. maijā, šobrīd vēl nezina pat viņi paši. Bet zinu droši, ka biļetes uz šīm izrādēm tiek izķertas ātri. Izķeršanas temps noteikti palielināsies pēc tam, kad pie šī raksta ir redzama fotogrāfija ar Andri Keišu leģendārajās peldbiksēs. Tāpēc pasteidzieties, ja vēlaties šo izrādi piedzīvot klātienē!
