Kariņš atkārto rekordu. Piecas ilgākās valdības veidošanas Latvijas vēsturē 2
Ja viss noritēs, kā iecerēts, tad Saeima šodien ārkārtas sēdē apstiprinās Ministru prezidenta amata kandidāta Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) vadīto valdību. Latvijas vēsturē šis ceļš no vēlēšanām līdz kabineta tapšanai atkārtos ilguma rekordu, par atskaites punktu pieņemot nākamo dienu pēc Saeimas vēlēšanām un neierēķinot dienu, kad valdība apstiprināta.
Var šķist, ceļš līdz valdības izveidošanai un apstiprināšanai bijis ļoti garš, tomēr 13. Saeimai un Krišjānim Kariņam ir izdevies tikai atkārtot, nevis pārspēt valdības sastādīšanas gausuma rekordu, kas līdz šim piederējis 1. Saeimai un pirmajai tās apstiprinātajai valdībai satiksmes lietu speciālista Jāņa Pauļuka vadībā. Pauļuka valdību apstiprināja pēc 108 dienu cīņām, tāpat arī Kariņa – pēc 108 dienām.
Te jāpiebilst, ka grūti izprotamu iemeslu dēļ izziņu literatūrā plaši tiek apgalvots, ka Pauļuka valdība darbu sākusi 1923. gada 27. janvārī, taču, ielūkojoties tā laika presē, kā arī Saeimas stenogrammās, ieraugām, ka 27. janvārī Saeimas sēdes nemaz nav bijis, un šī valdība apstiprināta sēdē divas dienas agrāk, 25. janvārī. Jau nākamajā dienā, 26. janvārī, Valsts prezidents Jānis Čakste atklājis pirmo svinīgo Ministru kabineta sēdi.
No vēstures redzams, ka grūtības ar valdības izveidošanu Latvijas parlamentārajā dzīvē parasti vērojamas divos gadījumos – kad vēlētājiem labpatīkas ievēlēt politiskā ziņā ļoti sadrumstalotu Saeimu, kā arī tad, kad konkurējošie politikas smagsvari gūst līdzīgus panākumus un rodas situācija, kad neviens no tiem nav spējīgs izveidot koalīciju bez otra palīdzības. Tad parasti iedegas sīva cīņa par mazāko partiju balsīm pēc principa – kurš kuru pārsolīs. Pirmskara Latvijā šāda situācija mēdza izveidoties Latviešu zemnieku savienības un Sociāldemokrātiskās partijas cīkstiņos, kuros gandrīz vienmēr uzvarēja zemsavieši. 20. gadsimta 20.–30. gadu parlamentārajā valstī process parasti tomēr iekļāvās divos vai pat mazāk mēnešos, un decembra sākumā jaunie kabineti bija gatavi.
Arī atjaunotajā Latvijā visbiežāk bijusi līdzīga aina. Turklāt vairākkārt, piemēram, Aigara Kalvīša (TP) gadījumā 2006. gada rudenī pēc 9. Saeimas vēlēšanām un Valda Dombrovska (“Vienotība”) gadījumā 2010. gadā un 2011. gadā, attiecīgi pēc 10. Saeimas un 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanām, premjeri palika tie paši, turpinot pirms vēlēšanām iesākto darbu.
Pirmskara Latvijā valdības pat vairākkārt krita un tika gāztas posmos starp vēlēšanām, taču tad parasti grūtības ar jauniem premjeriem un ministriem neradās, jo gāzēji laikus padomāja, ko vietā likt. Šī ieraža, kā to 2015. gadā nodemonstrēja Laimdotas Straujumas gadījums, gan ne vienmēr ir spēkā mūslaiku Latvijā, kad negaidīta valdības vadītāja apciršanās pilnvaru perioda vidū var izraisīt ilgu politisko viļņošanos.
Piecas ilgākās valdības veidošanas Latvijas vēsturē
108 dienas bija nepieciešamas, lai pēc 1. Saeimas vēlēšanām (1922. gada 7.–8. oktobrī) 1923. gada 25. janvārī darbu sāktu bezpartijiskā Jāņa Pauļuka valdība. Jaunas valdības izveidošanu apgrūtināja apstāklis, ka uzvarējusī Latviešu zemnieku savienība un sociāldemokrāti nespēja atrast kopēju valodu. Pauļukam bija nevainojama reputācija; viņš iepriekš bija sevi pozitīvi pieteicis kā satiksmes ministrs. Desmit dienās viņam izdevās koalīcijā vienot abus pieminētos konkurējošos politiskos spēkus. Pauļuka valdības mūžs gan bija īss – nepilni pieci mēneši.
108 dienas pēc 13. Saeimas vēlēšanām (2018. gada 6. oktobrī) tāpat būs prasījusi Krišjāņa Kariņa (“JV”) valdības izveidošana, ja 109. dienā pēc vēlēšanām, 2019. gada 23. janvārī, Kariņa kabinets iegūs septiņu Saeimā iekļuvušo partiju deputātu balsu vairākumu.
80 dienas pēc 2. Saeimas vēlēšanām (1925. gada 3.–4. oktobrī) pagāja, kamēr naktī no 23. uz 24. decembri tika apstiprināta Kārļa Ulmaņa valdība. Šī Saeimas nakts sēde iegājusi vēsturē ar to, ka tajā tika sastādītas veselas divas valdības, kas abas nolasīja savas deklarācijas. Ulmaņa konkurents bija jurists Voldemārs Zāmuels, taču viņa komanda balsojumā zaudēja.
80 dienas tāpat bija nepieciešamas pēc 6. Saeimas vēlēšanām (1995. gada 30. septembrī–1. oktobrī), kad parlamentā ievēlēja deviņas partijas, turklāt Demokrātiskās partijas “Saimnieks”, “Latvijas ceļa”, “Tautas kustības Latvijai” (Zīgerista partijas) un “Tēvzemei un Brīvībai” vietu sadalījums bija teju līdzvērtīgs. Izeju atrada, pieaicinot bijušo Lauksaimniecības ministrijas amatpersonu, uzņēmēju Andri Šķēli. Bezpartijiskā Šķēles kabinetu apstiprināja 1995. gada 21. decembrī.
65 dienas bija nepieciešamas, lai atrastu premjera pienākumu izpildītāju pēc Laimdotas Straujumas (“Vienotība”) negaidītās demisijas 2015. gada 7. decembrī. Pirmā sieviete premjere Latvijas vēsturē labprātīgi atstāja posteni iekšēju nesaskaņu dēļ pašas partijas “Vienotība” rindās. Atšķirībā no iepriekšminētajiem gadījumiem šī valdības krīze iestājās nevis pēc vēlēšanām, bet 2014. gada rudenī ievēlētās 12. Saeimas pilnvaru vidū. Pēc ilgiem meklējumiem un diskusijām 2016. gada 11. februārī tika apstiprināta Māra Kučinska valdība. Kučinskis Saeimā iekļuva no Zaļo un zemnieku savienības saraksta kā Liepājas partijas biedrs.
