Andžu ģimene Skrundā rada metāllūžņu dizaina muzejdarbnīcu un atver to ikvienam 1
Ja gadās būt Skrundā un kārojas redzēt kaut ko interesantu, gan Tūrisma informācijas punkta darbinieki, gan vietējie iedzīvotāji iesaka apmeklēt Metāllūžņu mākslas dizaina muzejdarbnīcu, ko ar dedzību izveidojusi un papildina Andžu ģimene.
Kas kopīgs metāllūžņiem ar dizainu? Fotogēniskums un praktiskums! Cilvēks sadabū aprūsējušu dzelzs gabalu, noliek to pareizā leņķī, pieslēdz fantāziju, prasmi, un, skat, korozijas skartais verķis pārtapis lietā, kas izraisa sajūsmu un apbrīnu.
Alda oriģinālās metāla konstrukcijas papildina seni darbarīki un sadzīves priekšmeti, kas agrāk bijusi neatņemama ikdienas sastāvdaļa, bet lielai daļai jaunāka gadagājuma apmeklētāju paver vēl neiepazītas vēstures lappuses. Noplokot pirmajiem “oh” un “ah”, saimnieks Aldis Andže atzīstas, ka visu paveicis, piepalīdzot dēlam.
Laikmeta liecinieki
Žannu Andži sākumā interesējis tikai daiļdārzs, kas rūpīgi kopts un pārveidots divdesmit trīs gadu garumā. Kamēr Alda valstība vēl nebijusi sagrupēta un izkārtota gar sienām, viņa vīru bārusi par kaudzē samestajiem dzelžiem. “Brīžiem nogurstu no lietu daudzuma, un vakaros, kad vīrs ar fleksi zāģē metālu, troksnis ir tik pamatīgs, ka skaņa iet caur kauliem,” vienlaikus saimniece neslēpj gandarījumu par izdarīto.
Kopš 2015. gada vāktās lietas nu glīti sakārtotas pa tēmām, katrai atvēlēts tāds kā vaļējs kiosks zem nojumītes, tikmēr gala siena reizē kalpo kā žogs ar kaimiņa sētu. Iepriekšējo lielāks vējš allaž šūpinājis, tāpēc arī palīgēku komplekss veidots savdabīgā stilā. Aldis atceras, kā laukos nopirkuši vecu māju, noārdījuši to un materiālus atveduši uz Skrundu, lai šeit būvētu atpūtas vietu un pirti.
“Sākām taisīt, bet īsti nesanāca. Nolēmām izlikt eksponātus, kas ir gan paša pirkti un cilvēku sanesti, gan iemainīti un atrasti. Man jau nav daudz, tikai kādi 40 000 lietu,” rādot lodlampu un bitenieka lietu kolekciju, smaida A. Andže.
Par katru lietu viņam savs stāsts.
Lauksaimniecības stendā lērums darbarīku: lāpstas, kapļi, izkaptis, arī kalēja ēze. Sens piena separators no firmas “Diabolo” un gruntīgas metāla piena kannas, ko tikpat dūšīgās slaucējas cilāja bez aizķeršanās. Dakšu plejāde liek atcerēties par šī instrumenta daudzveidīgo pielietojumu – sienam, dārzeņiem, kūtsmēsliem, pat foreļu un lašu duršanai. Tagad par to labāk klusēt, bet agrāk ar šīm zivīm bija pilnas mazās upītes.
“Nevaru pateikt, vai ķeksis vispirms bija baļķu pludinātājiem vai ugunsdzēsējiem, kas to izmanto joprojām. Jaunā paaudze parasti nezina, ko agrākos laikos darīja ar sirpi. Grieza labību, vēlāk arī krūmus un citas lietas. Ar garā kātā iestiprināto rīku, kas pēc formas atgādina S burtu, laucinieki bietes lopiņiem kapāja. Mūsu senčiem izdomas netrūka – ja pie ķebļa piemontē īpašu nazi, cukurbiešu sakņu atdalīšanu no lapām uz lauka vai sētā var veikt sēdus. Bet vērpjamais ratiņš pagaidām novietots šķūnī: nav šeit vietas,” atzīst saimnieks, kurš labprāt pilda gida lomu.
Neizlasot vēsturisko uzrakstu, 1939. gadā Vācijā ražoto benzīna kannu metāla tvertņu rindā nepamanītu: tā ne ar ko neatšķiras no mūsdienu analogiem. Vēstures šarmu demonstrē garu mūžu laimējušas rožu griežamās šķēres, ne katrs redzējis un aptaustījis aitu cērpamās dzirkles, savukārt ar pamatīgumu pārsteidz kara laikā lietots instruments dzeloņdrāšu pārkniebšanai.
No Pampāļiem līdz Liepājai, tā saucamajā Kurzemes katlā, Otrā pasaules kara laikā risinājušās sīvas kaujas, atstājot zemē nāvi nesošas liecības. Andžu kolekcijā aptuveni septiņdesmit ieroču, arī granātas un munīcijas čaulas. “Pēc noteikumiem viss ir sagriezts gabalos, sametināts vai caururbts – lai nesanāk ziepes. Bet tanki pie ieejas novietoti, jo armija tak aizsardzībai man vajadzīga,” uz muti muzejdarbnīcas īpašnieks nav kritis.
Vērīgāk ieskatoties, amerikāņu tanka “M4 Sherman” miniatūrajā korpusā atpazīstama motorlaivas “Strela” degvielas bāka. Arī pārējās detaļas nenācies tālu meklēt, jo Aldis ieradis dzelžus sistematizēt un sagrupēt pēc formas – lai vienmēr būtu pa rokai.
Neko ārā nemet
“Andžēnu galdniecība” – lepns uzraksts virs cita improvizēta namiņa vēsta par attiecīgā amata rīku apkopojumu. Ēveles vien ap piecdesmit, vēl dažādi zāģi, trīši, meiseles, āmuri, urbjmašīnas, arī ar roku griežamas, slīmesti. Ja ir durvis, jābūt eņģēm, durvju rokturiem un slēdzenēm. Un kurš vīrs gan nezina – maktenu malkas kluci vieglāk pārplēst, talkā ņemot ķīli.
Skrodera un šneiderienes palīgu – kājminamo šujmašīnu – pazīst daudzi, arī čuguna pletīzeris vietumis saglabājies, bet ar speciālu pannu uzkarsēto kokogļu pārnēsāšanai pazīstams tikai retais. Viena no lietām, par ko mūsdienu cilvēks vaicā “kas tas tāds?”, ir zīmogs nozāģēta koka iezīmēšanai ar trīsciparu skaitli.
Pēc kārtīga darba nav grēks arī kārtīgi paēst. Virtuvītē – bāriņā plaukti ar seniem traukiem, piena pudelēm no stikla, ko vienkārši izmazgāja un nodeva pret samaksu, nelietojot moderno vārdu depozīts. Kafijas dzirnaviņas un gaļas mašīnas ar cienījamu mūžu.
Jaunieši labprāt aptausta abru un lizi, klētnieka ratu detaļas un miksera vecvectēvu – mieturi, ar ko maisīja pankūku mīklu, kūla kartupeļu biezputru un putukrējumu. Ja lietu krāšanai pieiet ar entuziasmu un pietāti pret pagātni, pat vecus elektrības vadus un drātis var satīt glītos ripulīšos un kā eksponātus izrādīt.
“Ieskatu vēsturē turpina mocītis “Voshod 2 M”, tas ir nākamais aiz motorizētā braucamā, ko savulaik sauca par zaķīti. Neuzskatu sevi par kolekcionāru, jo neaizraujos ar kaut ko konkrētu, man viss citu aizmirstais un pamestais ir labs un patīkams. Brīžiem jau ir tā, ka mantas vairs nav kur novietot, bet tik un tā dabūto ārā no rokām nelaižu,” skaidro veco lietu čupā vācējs.
Skat, arī vecas plīts durtiņas un šīberi viņš restaurējis, padomju laiku krānus pievācis – lai neaiziet zudībā. Turpat viņa vienaudžu un iepriekšējo paaudžu izmantotas slēpes, slidas, ragaviņas un hokeja nūjas. No pārmaiņu virpuļiem brīnumainā kārtā izglābies 1900. gada izgatavots ritenis ar koka spieķiem un dvīnīšu ratiņi. Diez kur šobrīd mājo retro vāģīšu pasažieri?
Jaunākus laikus, kad auguši pašu bērni Sindija Andžela un Orlands Sandis, atgādina augstie mazuļu krēsliņi. “Neko ārā nemetu, jo viss tik un tā par vēsturisku vērtību, reliktu pamazām pārvēršas,” uzsver skrundenieks.
Andžes nav vienīgie, kurus iedvesmo senatnes elpa: tūristiem patīk atpūtas zona ar improvizētu estrādīti, kur rindojas no omēm mantoti skapji un kumodes ar savulaik stilīgiem galda piederumiem. Absolūti visu apmeklētāju uzmanību piesaistot filigrānās spicglāzītes. Liķiera baudīšanai.
“Te notiek arī tusiņi ar padomju laika stilā klātiem galdiem, viesi paši sev izvēlas traukus, un nav jau visiem jābūt vienādiem. Patvāri, mūzikas instrumenti, patafons, senatnīgu koferu sērija, kā arī Žannas sarūpēta kičīgu aksesuāru un apģērbu kolekcija, kurā ir arī vācu karavīra un policista formas tērps, lieti noder grupu un individuālajās fotosesijās. Iepriekš piesakoties, te iespējams sarīkot ballīti, un par interesentu trūkumu nesūdzamies,” saimnieks piebilst, ka viņa gatavotos suvenīrus iespējams iegādāties gan uz vietas, gan nesen atvērtajā Skrundas amatnieku darinājumu bodītē.
Andžēnu stacija
Uzlūkojot oriģinālas metāla konstrukcijas, piemēram, iespaidīgo grilu uz riteņiem vai kompakto variantu: grilu-čemodānu, ko meistars izgatavo pēc pasūtījuma, un jo īpaši pagalma centrālo objektu – īstu lokomotīvi ar vagoniņu uz īstas stacijas perona, nudien grūti noticēt, ka viss paveikts pašu spēkiem.
“Ideja par dzelzceļa staciju dzima pirms četriem gadiem Jāņos, kad sabrauca krietns paziņu pulks. Cilvēki teica, ka te izskatās kā Sinevillā (“Cinevilla” – lielākais filmēšanas laukums Latvijā, atrodas Tukuma novadā), pietrūkst vienīgi vilciena. Pēc Jāņiem sāku būvēt, un oktobrī stacija bija gatava. Arkas nošpikoju Viktorijas stacijā Londonā. Angļu telefona būdiņas precīzu kopiju vēlāk uztaisīju pēc internetā atrasta rasējuma. Ziemā padarbojos garāžā, un līdz maijam tapa lokomotīve un vagons, tādi kalpoja 19. gadsimta sākumā. Sliežu vidējais posms pirms astoņiem gadiem atrasts bānīša Liepāja–Aizpute–Skrunda–Saldus maršrutā. Katrā pieturā mašīnists esot izkāpis un ar eļļā samērcētām pakulām eļļojis riteņu gultņus. Kā jau stacijā pienākas, ierīkoju arī ūdens padeves pumpi, bet telefona aparātu, kur zvanītāju ar adresātu savienoja komutatora meitenes, lietoja vēl pēckara periodā.”
Vagoniņa sēdvietās, nedaudz saspiežoties, ietilpst līdz desmit pasažieru, tikmēr lokomotīves dzinēja vietā, “kur pa trubām nāca tvaiks iekšā”, atjautīgi paslēpta kūpinātava – grils. Mašīnista kabīnē ietaisīta plīts tējas vai zupas vārīšanai. Lai senais transporta līdzeklis nebūtu statiska butaforija, ar reduktora palīdzību bērni lokomotīvi var pārvietot līdz vagonam un abus sakabināt.
Kad profesija ir aicinājums
Andžu sētā pārsteigumi seko cits citam. Impozants ir Alda pēdējais veikums – meistara logo nesējs Žans jeb Žanis, kura skavās alkst fotografēties dāmas. “Kāds klients reiz palūdza izgatavot galvaskausu, sapratu, ka tas būs pārāk ilgs un dārgs process, atteicu un sāku veidot “francūzi”, slavenu ielu muzikantu Žanu Duanu Hulio. Zābakus metāla vīram uzmetināju pēc savas kājas veidola, bet uzvārds, protams, attiecīgs – Andžēns.”
Apbrīnas vērts ir bada pankūku traktoriņš, ko var izīrēt, tāpat atjautīgi veidotie sēdeklīši cepējam un gardumu gaidītājiem. Viena karkass tapis, samontējot vecā “koka iža” sēdekli un šujmašīnas riteni. Kāju funkciju pilda caurules ar pikantiem nadziņiem – no sējmašīnas detaļām. Savu performances kārtu gaida lūžņos atrasti pensionēti metāla krēsli, viens, iespējams, pārtaps par izlietni, pačukst meistars.
Nevar nepamanīt oriģinālo vēja rādītāju uz Andžu ģimenes mājas jumta. “Ko garāžā atradu, no tā taisīju,” pieticīgi savus darbus vērtē Aldis, piebilstot, ka idejas parasti rodas atkarībā no vajadzības.
“Vienmēr izdomāju, kā lietas pielāgot. No mēslu dakšas, lāpstas un vēl dažiem niekiem iznāca bizbizmārīte. Savienoju atsperu fragmentu, uzgriežņus, dakšas zarus, vairākas liekšķeres, un… putns gatavs. Mūziķu alejā gribēju veidot bundzinieka Gundara Lintiņa tēlu, taču daudzi atpazīst Godmani jaunībā. Dzintars Beitāns stāv ar savu vijoli, jo viņa mūzika man ļoti patīk. Tā kā esmu grupas “Līvi” fans, vajadzēja Ainara Virgas “kopiju” ar visu krustu un kaulu kaklā. Roka muzikants metāla veidojumu klātienē nav redzējis, viņa menedžere – gan.”
Interesanti, ka Aldis nav mācījies mākslas skolā, Skrundas arodskolu pabeidzis kā galdnieks, savukārt metāla apstrādi apguvis pašmācības ceļā.
“Bērnībā kā daudzi zēni gribēju kļūt par milici vai lidotāju. Patika vecos televizorus un radioaparātus remontēt. Pēc stundām gāju uz Skrundas Sadzīves pakalpojumu kombināta radio darbnīcu, lai kaut ko paskrūvētu. Popova profesionālajā skolā Rīgā stājos, jo gribēju kļūt par radio mehāniķi, bet bija liels konkurss un netiku iekšā. Lai gads neietu zudumā, Skrundā izmācījos par galdnieku. Oficiāli šajā amatā neesmu strādājis, vairāk par elektriķi. Sākoties juku laikiem, bija savs bizness. Varbūt dvēselē esmu mākslinieks. Dotības, visticamāk, mantotas no tēva, kurš krievu laikā slepus apgleznoja baznīcu sienas. Mūsu mājās Siguldā nebija tapešu, sienas izskatījās kā lielas gleznas ar rāmīti apkārt. Pirms vairākiem gadiem pasūtīju mājai metāla žogu, un man par darbu paprasīja tādu naudu, ko nevarēju atļauties. Nopirku pusautomātu, sāku lēnām ķimerēties, un iepatikās. Tagad pats protu izgatavot ne vien žogus, vārtus, margas, mēbeles dārzam, lapenei un mājai, bet arī svētku dekorus un citas oriģinālas lietas. Kuldīgā var apskatīt manus dekorus stabos. Šad tad kaut ko izvedu tirgot Skrundas pilsētas svētkos. Esmu piedalījies Metāla svētkos Jelgavā. Piekrišana bija, tomēr jāatzīst – lielākais apgrozījums ir ap Rīgu, kur, protams, darbojas savi metāla meistari.”
Plāni kā Napoleonam
Daļa lietu, kam vēl nav rasts pielietojums, tāpat vēsturiski priekšmeti un oriģināli darinājumi, kas atvesti no stenda “Skrundas klēts”, pagaidām izvietoti Andžu dzīvojamās ēkas pirmajā stāvā.
“Veselu sēriju esmu izveidojies no zirgu pakaviem, “pudeļu cietumiem” radīju savu dizainu – lai ir kā nevienam. Arī tie noderēs iecerētajā viesu mājā, ko tepat blakus būvēsim maksimāli latviskā stilā – no pakkokiem. Un apkārt noteikti būs skaisti kopta vide,” Andžes atvēzējušies ne pa jokam. Vasarās Aldis pievēršas hobijam un tūristu uzņemšanai, bet pārējā laikā naudu pelna ārzemēs – saimniecības attīstīšanai.
“Mūsu ģimenei Skrundā pieder saimniecības preču un būvmateriālu veikaliņi, bet tāds bizness nav viegls – prasa daudz darba un uzmanības,” vīra un abu atvašu centienus atbalsta Žanna.
Dēlam patīk skrūvēt mašīnas, pats sev uztaisījis velosipēdu, jaunietis Ventspilī mācās par automehāniķi. Radošums nākamajā paaudzē turpināsies caur meitu.
“Viņa pabeigusi Rīgas Mākslas dizaina vidusskolu, ādas apstrādes novirzienu un pašlaik ārzemēs pelna naudu studijām. Ādas apstrādes jomā Latvijā nav augstākas skolas, tuvākās atrodas Igaunijā un Krievijā. Nezinu, vai tas ir pareizi, bet viņa izdomājusi studēt Austrālijā. Pārāk tālu mums būs ciemos jābrauc, turklāt esmu dzirdējis, ka daudzi tur grib palikt dzīvot,” mazliet nobažījies ir Aldis.
Jautāts par paša vēl neīstenotajiem sapņiem, talantīgais vīrs ir piesardzīgs: “Visu nedrīkst atklāt. Baigi kārojas uztaisīt un iekārtot īstu smēdi ar kājminamām plēšām. No drauga kolekcionāra jau atpirku sešas kalēja stangas. Ja ir konkrēts mērķis, atliek to īstenot. Citādi atbrauc pie mums kāzinieki, gribētu kaut ko sev uzkalt, bet nav kur.”
Uzziņa
Metāllūžņu mākslas dizaina muzejdarbnīca atrodas Rūpniecības ielā 5 Skrundā.
Info: andzenustacija.lv
