FOTO. “Kad palika pavisam skumji, dēls uzzīmēja skaistu sapņu māju, kāda mums varētu būt nākotnē…” Ģimene no Ķekavas ugunsgrēkā zaudējusi mājas
25
Kāda ģimene ar diviem bērniem Ķekavas pagastā par māju sapņoja jau ilgi. Tika krāta nauda, un prātā rosījās sapņi. Pirms 5 gadiem tas notika! Tika iegādāta privātmāja, kas lēnā garā tika renovēta, ieguldot tajā sirdi un dvēseli. Darbs bijis ilgs, taču prieks par katru paveikto posmu. Bez kredīta gribējās iztikt, tāpēc bijis jāapbruņojas ar pacietību. Pagājušā nedēļā uzliktas jaunas kāpnes uz 2.stāvu.
Māja bijusi īpaša – vēsturiska, celta 1936.gadā, vizuāli līdzīga senajām koka celtnēm Jūrmalā – 140 kvadrātmetrus plaša. Viss savulaik laimīgi sakritis, ka vēl pirms Covid-19 ierobežojumiem bijusi iespēja pārcelties uz tobrīd pavisam negatavo māju. Bērni bijuši sajūsmā par savu pagalmu.
Taču viss mainījās vienā dienā – 13.jūnijā, pāris stundās. Saimniece Dace Daubere todien bija devusies uz Mārupi, vīrs bija Rīgā. Saņemts zvans no 13 gadus vecās meitas. “Meita man zvana un kliedz, ka deg. Es jau sākumā nesapratu, domāju, ka kaut kas vienkārši kūp, teicu paņemt dārza šļūteni, bet meita, kā jutu pēc balss, jau no panikas trīcēja. Mums blakus atrodas labi uzturēta sociālā māja, labi, ka tur bija cilvēki, kuri paņēma bērnus pie sevis un izsauca ugunsdzēsējus. Tiesa gan, es no Mārupes līdz mājām aizbraucu ātrāk nekā tuvākā ugunsdzēsēju brigāde…” notikušo atceras Dace.
Diemžēl viss noticis tik strauji, ka no liesmām izglābt izdevies vien kaķus, kaimiņi paspējuši no ķēdes palaist vaļā suni. Paldies Dievam, bērni nav cietuši, taču visas mājā esošās lietas sadegušas: “Paņemt neizdevās neko. Kad atbraucu, viss dega kā lāpa. Tagad jau daudzkārt to visu esam pārrunājuši, dēls stāsta, kā meklējis ugunsdzēšamo aparātu, bet viss jau sprakšķējis un dūmojis. Pie mums dzīvo arī 80 gadus vecā mamma, invalīde. Par laimi veiksmīgi sakrita, ka viņa todien nebija mājās, bija devusies ciemos.
Nedaudzajām lietām, kas palikušas pāri, nu esot pilnīgi cita vērtība:
“Mēs palikām ar to, kas bija mugurā un kas bija palicis automašīnā: “Es reizēm mēdzu dzert kafiju automašīnā. Pēc visa notikušā tur ieraudzīju savu krūzīti un pārņēma tāds prieks par šķietamu sīkumu – manu kafijas krūzi, kas šādi bija izglābusies…
Paveicās arī, ka vīrs līdzi bija paņēmis ID karti un es – pasi, tagad ir vieglāk kārtot formalitātes, ja mums ir personu apliecinoši dokumentu. Mums bija nelieli uzkrājumi skaidrā naudā, arī tie palika mājā. Lielākais prieks tomēr ir, ka mums pašiem viss ir labi.”
Ugunsgrēka izcelšanās iemesli nav zināmi, taču Dace domā, ka, visticamāk, pie vainas ir bijusi elektrība, jo dēls, skrienot prom, redzējis, ka vannasistabā kaut kas esot pamatīgi sprakšķējis. Dace min, ka varbūt pie vainas fēns, kas palicis kontaktā. Tiesa gan, par to viņa pārāk daudz nedomā, jo neko tas nemaina.
Dace tic dievam, daudz ir strādājusi ar sevi, ko var just arī pēc tā, kā viņa komentē savas emocijas: “Jau no pirmās sekundes es sapratu, ka mums ir jādzīvo tikai uz priekšu, mēs nedrīkstam ļauties depresijai un pārdzīvojumiem, ir jādomā tikai par to, kā rīkoties tālāk. Manam vīram ir problēmas ar sirdi, viņš vairākas dienas nespēja atbraukt uz krāsmatām, baidoties, ka paliks slikti. Beidzot viņš to izdarīja. Kopā kaļam nākotnes plānus.”
Šobrīd ģimene ir apmetusies jau pieminētajā sociālajā mājā turpat blakus, kas ir labākais risinājums, jo bērni var tāpat skriet uz savu pagalmu, ģimene ir tepat – pie savas nodegušās mājas, pamazām gatavojas sākt jaunu dzīvi.
“Mūsu ideālais plāns ir, ka mēs šķūnīti, kas ir blakus mājai, pamazām varētu pārveidot par pagaidu saimniecības un dzīvojamo ēku, lai pamazām visu pārējo atjaunotu. Zinu, ka nekas nebūs ātri, vajadzēs vairākus gadus, līdz atkal varēsim nopietni ķerties pie mājas būvniecības. Ja plāns ar šķūņa pārbūvi neizdosies (tas ir pavecs), tad apsveram domu kaut kur atrast pārvietojamo māju, kurā mēs kādu laiku varētu apmesties. Mums neko daudz nevajag…” saka Dace.
Viņa ir stipra sieviete: “Ir nepieciešams liels spēks, lai nocirstu domas un nedomātu par pagātni. Tas nav viegli, bet par sevis žēlošanu es nedomāju. Vēl gan ir pagājusi tikai nedēļa kopš notikuma, bet esmu droša, ka viss ir noticis, lai padarītu mūs stiprākus. To arī bērniem visu laiku atgādinu – mums ir jākustas, jādarbojas, jāiet uz priekšu. Bērni turpina iet uz pulciņiem, nometnēm, cenšos, lai viņu ikdiena nemainās. Kad palika pavisam skumji, dēlam viendien ieteicu, lai viņš uzzīmē savu sapņu māju, kāda mums varētu būt nākotnē. Un tapa skaists zīmējums. Mums kopā jāmācās tikt pāri šīm grūtībām. Šis ir bijis notikums, ko nekad nevienam nenovēlu, tomēr, to piedzīvojot, mums atliek vien domāt, kā visu atkal sakārtot un iet uz priekšu. Es izvēlos skatīties uz debesīm, nevis uz dubļiem, kas reizēm ir zem kājām,” viedi nosaka Dace.
Viņa ir ļoti pateicīga līdzcilvēkiem – zvanot gan savējie, gan pilnīgi sveši cilvēki. Šodien piezvanījusi kāda pensionāre, kura neprotot caur portālu noziedod, bet vēloties kā citādi iedot 1,50 eiro. Dace saka, ka tā ir ļoti spēcinoša sajūta, ka katrs savu iespēju robežās ir gatavs atbalstīt. Šobrīd ģimene minitinās mazā istabiņā, taču prieks, ka tepat blakus ir tik iemīļotās mājas pagalms, kurp katru brīvu brīdi iespējams doties.
Ģimeni atbalsta biedrība “Pēc ugunsgrēka”, ar kuras palīdzību ikvienam ir iespēja atbalstīt viņu un viņas ģimeni, palīdzot tikt pie pagaidu mājvietas, kur apmesties – vagoniņa vai saimniecības ēkas. Ģimene ir stipra, taču šobrīd katrs eiro būs patiešām noderīgs, lai ne tikai emocionāli, bet arī fiziski virzītos uz priekšu.
Ziedošanas veidi un rekvizīti:
90204120 Zvanot ziedosi 8.00 eiro
90203905 Zvanot ziedosi 1.50 eiro
Banka: AS “Citadele banka”
Kods: PARXLV22
Norēķinu konts: LV92PARX0020531650001
