FOTO. Kā sakārtot telpu 5 minūšu laikā? Intervija ar kārtošanas konsultanti, kura zina atbildi uz šo jautājumu 11
Teju ikvienam kādreiz nākas saskarties ar kārtības ieviešanu mājās. Citiem tas var šķist nogurdinoši, vēl kāds neredz jēgu kārtot kaut ko, kas tāpat tiks izjaukts, taču kārtošanas konsultantei Dairai Bitei par to deg acis. Viņa palīdz citiem ieviest viegli uzturamu kārtību jebkurā vietā un telpā, kur tas nepieciešams, un darbojas aiz zīmola ar nosaukumu daira.sakartot.ies.
Lai lauztu mītu, ka kārtošanas konsultantiem mājās vienmēr viss ir ideālā kārtībā, Daira atklāj, ka viņas virtuve pēc katras gatavošanas reizes ir tādā haosā, ka to kauns kādam rādīt, bet ieviestā sistēma ir tik efektīva, ka sākotnējo kārtību telpā var atgriezt piecu minūšu laikā. Tas, ko viņa dara – parāda cilvēkiem ceļu, kā līdz tam nonākt, proti, kā nonākt pie viegli uzturamas, nevis konstantas kārtības.
Uzreiz rodas jautājums, vai pietiek tikai ar viena ģimenes locekļa vēlmi sakārtot vidi sev apkārt? Vai nav tā, ka šajā procesā jāiesaistās visai ģimenei, lai nav tā, ka viens kārto – pārējie jauc?
Viegli uzturamas kārtības galvenais ieguvums ir tāds, ka pat tad, ja kāds izjauc ierasto lietu kārtību, to būs viegli atgriezt atpakaļ. Mudinu to darīt nevis piespiestā veidā, bet padarīt to par interesantu, prieka pilnu procesu. Ja runājam par bērniem, tad ar rotaļu, spēli, pārvēršot to par jauku atrakciju. Neiesaku mēģināt citus motivēt caur dusmām, pārmetumiem. Ar vieglumu un prieku izdosies daudz labāk. Vienmēr jāpārdomā prioritātes – attiecības vai kārtība mājās? Gribētos ticēt, ka tomēr attiecības. Ticu, ka ar prieku, vieglumu un savu piemēru var iekustināt arī pārējos ģimenes locekļus.
Apkārtējie cilvēki nemācās no tā, ko mēs sakām, bet gan tā, ko mēs darām.
Līdzko kārtība ir ieviesta, pārējie ģimenes locekļi bieži vien “pavelkas” līdzi.
Būtiski arī uzsvērt, ka mēs kārtojam tikai un vienīgi savas lietas. Izņēmuma gadījums varētu būt salīdzinoši mazu bērnu mantas, bet ieteiktu arī viņus iesaistīt. Mēs nekārtojam vīra apģērbu, nemetam ārā bērna rotaļlietas vai mīļlietiņas, atbildam vienīgi par savām lietām. Ir gadījumi, kad ģimenes locekļi sniedz atļauju darboties, tad arī to darām, bet citādi – neaiztiekam, nekārtojam un nemetam ārā svešas lietas.
Kāds ir kārtošanas konsultāciju formāts, un kurš no tiem ir efektīvākais?
Ir vairāki formāti, un katrs var izvēlēties sev piemērotāku. Es piedāvāju gan klātienes, gan tiešsaistes kārtošanas konsultācijas. Klātienē pozitīvais ir tas, ka varam darboties praktiski. Četras rokas vienmēr ir labāk nekā divas. Tomēr arī tiešsaistes konsultācijas sniedz lieliskus rezultātus. Bonusā šīm konsultācijām klients vienmēr saņem arī rakstisku apkopojumu par paveikto un to, kas vēl būtu jādara.
Man pašai ļoti mīļa ideja, pie kuras nonācu pati, – apvienoju pastaigu ar sarunām par kārtošanu. Cilvēks man atsūta foto, izstāsta sāpi, ar ko netiek galā. Tad mēs ejam pastaigā, izrunājam risinājumus problēmām, kas saistītas ar kārtību. Pēc mūsu pastaigas un sarunas sagatavoju rakstisku dokumentu, kur piefiksēju, ko mēs izrunājām, iesaku, kur var nopirkt “palīgus” kārtības ieviešanai. Rezultāti ir ļoti labi. Dzirdu labas atsauksmes.
Esmu novērojusi, ka cilvēki baidās ielaist svešinieku savās mājās. Saprotu, ka ir nepieciešama ļoti liela uzticēšanās un tā nereti ir jānopelna. Ir grūti ne vien ielaist savā vidē, bet arī atzīt, ka tu ar kaut ko netiec galā. Tāpēc tiem cilvēkiem, kuri šādam solim nav gatavi, ir piemērotas tiešsaistes sarunas, kā arī pastaigas. Galvenais jau ir darīt, formātu var pielāgot.
Vai kārtībai mājās ir kāda saistība ar cilvēka emocionālo stāvokli?
Neesmu psihologs, taču man ir bijušas fantastiskas sarunas ar šīs jomas speciālistiem. Varu runāt par to, ko esmu piedzīvojusi, lasījusi un uzzinājusi no sarunām. Ticu, ka tam ir saistība, un uz šīm lietām nevar skatīties atdalīti. Pēc tā, kā izskatās mana māja, var pateikt, kā es jūtos. Ja lietas nav saliktas pa vietām, tad, visticamāk, man kaut kas nav kārtībā.
Manuprāt, latviešiem kopumā ir diezgan izteiktas bailes no nosodījuma. Mēs uztraucamies, ko citi par mums padomās. Es pati ar šo sajūtu joprojām strādāju, taču progress ir, tāpēc ļoti labi izprotu šo sajūtu. Tāpēc gribu uzsvērt, ka eju pie cilvēkiem ar tīru, atvērtu prātu un milzīgu vēlmi palīdzēt. Zinu, ka
nekārtība var būt arī saistīta ar emocionālo stāvokli, tāpēc pārmetumi un nosodījums ir ļoti, ļoti nevietā.
Aiz nekārtības mājās var stāvēt pārdzīvojumi un dziļas mentālās problēmas. Ja mēs sakārtojam savu vidi, iekšējā pasaule lielākā vai mazākā mērā arī sāk sakārtoties. To varu apgalvot pēc saviem novērojumiem. Divi zaķi ar vienu šāvienu! Taču, protams, ir gadījumi, kad ar lietu sakārtošanu vien nepietiek, tomēr tas var būt kā atspēriena punkts un sākums. Tas viss iet roku rokā, taču, manuprāt, cilvēkam līdz tam ir jānonāk pašam.
Vai ir kāds padoms, kā nenogurt no kārtošanas?
Nogurt ir normāli. Tad, kad tu nogursti, jādod sev atelpa, pauzīte un jāatsāk tad, kad atkal ir spēks. Šādos gadījumos ļoti palīdz entuziastisks kārtošanas konsultants, kurš no kārtošanas nenogurst gandrīz nekad. Ja cilvēks pats ķeras klāt pie kārtības ieviešanas, galvenais sākt ar maziem solīšiem, neuzlikt pārmērīgi lielus mērķus un būt iejūtīgam pašam pret sevi. Un, kad nogurst, tad jāļauj sev atpūsties, pretējā gadījumā var rasties riebums pret kārtošanu, un to mēs nevēlamies. Jāatceras par vieglumu un prieku.
Kurās telpās, spriežot pēc tavas pieredzes, cilvēkiem ir vislielākās problēmas uzturēt kārtību?
Pēc manas pieredzes un jautājumiem, ar ko klienti pie manis vēršas, tās ir virtuves un bērnistabas. Dāmām diezgan liela problēma ir skapji. Visbiežāk cilvēks, kurš sakārto vienu istabu kopā ar mani, pēc tam var tālāk darboties pats, ievērojot tos pašus principus. Katrai telpai, protams, ir sava specifika, knifiņi, tomēr sistēmas pamats ir viens un tas pats un darbojas lieliski visās telpās.
Cik sen nonāci pie tik neparastas nodarbes, un kas tevi pamudināja uz šādu ideju?
Pati kastēs lietas sāku kārtot jau apzinātā vecumā. Tas bija tad, kad mācījos augstskolā, bet toreiz tas bija bez izpratnes par sistēmu. Lai gan vienmēr saku, ka kastes izglābs pasauli, tomēr kastes ir jāmāk arī prasmīgi izmantot. Dažādu kategoriju lietu samešana kastēs neradīs viegli uzturamu kārtību. Mana personīgā izpratne par sistēmu sāka veidoties, kad uzzināju par kārtošanas organizatori Mariju Kondo. Iegādājos viņas kursus, eksperimentēju mājās. Tas bija aptuveni pirms 6–7 gadiem. Kad Latvijā parādījās Dana Gulbe, kas citiem labāk zināma kā Dana ar kasti, es sapratu, ka tā var būt arī nodarbošanās, ar ko var pelnīt naudu.
Tolaik e-pastā sazinājos ar Danu, lai noskaidrotu, vai viņa plāno organizēt apmācības, taču atbilde bija noraidoša. Turpināju sapņot, cik ļoti vēlētos kaut ko tādu darīt. Krietni vēlāk Dana izsludināja kārtošanas organizatoru kursus un man nebija divu domu – zināju, ka man tur ir jābūt. Man par šo acis deg. Tikai dodiet man kaut ko kārtot, jo man tas sniedz neizsakāmi lielu gandarījumu.
Kāda ir konkurence šajā jomā?
Minētos kursus pabeidza apmēram 40 dāmas, taču ne visas no viņām šobrīd aktīvi darbojas šajā jomā. Reti kurai tā ir vienīgā nodarbošanās, arī man pašlaik ir arī pilna laika darbs. Kad nonācu kursos, sapratu, ka neesmu tāda vienīgā, bet ir vēl citas, kurām par to deg acis.
Ticu, ka ne tikai man, bet arī manām kolēģēm ir sajūta, ka starp mums nav konkurences, jo katra esam citādāka. Vados pēc pārliecības: ja visiem būs labi, tad visiem būs labi. Es ticu,ka gan mani, gan manas kolēģes atrod un uzrunā tieši tie klienti, ar kuriem mums sakrīt gan vērtības, gan skatījums uz lietām. Man bijusi iespēja strādāt ar fantastiskiem un mīļiem cilvēkiem.
Tu minēji kastes. Vai ir iespējams uzturēt kārtību arī bez kastēm?
Tai nav obligāti jābūt kastei, tas var būt arī grozs, kastes vāks, cepumu iepakojums utt. Tai jābūt lietai, ar kuras palīdzību lietas var organizēt kategorijās. Pamatdoma – katrai lietai ir sava vieta.
Visa šī principa pamatā ir ikdienas atvieglošana. Jau tā mēs ikdienā esam tādā kā vāveres ritenī,
caur viegli uzturamo kārtību, ko mēs iemācāmies ieviest, tiek atvieglota dzīve, parādās laiks saviem hobijiem, mīļajiem cilvēkiem un lietām, kas ir svarīgākas par kārtību.
Mans virsmērķis ir palīdzēt cilvēkiem justies labāk, un ticu, ka caur šo viegli uzturamo kārtību paši varam sev palīdzēt.
Vai ir kāds praktisks ieteikums, ko vari atklāt jau tagad?
Viens no maniem pēdējā laika atklājumiem ir 5 sekunžu likums, ko izlasīju Melas Robinsas grāmatā. Šo ļoti labi var izmantot, šķirojot lietas. Dažkārt cilvēks paņem priekšmetu un sāk domāt – vajadzēs, nevajadzēs, noderēs, nenoderēs? Es ticu, ka mēs zinām un varam to sajust jau pirmajās sekundēs. Lai neieslīgtu pārdomās, jāskaita 5-4-3-2-1! Un tad viss – jāizlemj, vai paturēt to vai dot projām.
Svarīgi ir apzināties, kas mums pieder, otrais – izlemt, ko paturēsim, trešais – sakārtot, salikt pa kategorijām. Skan vienkārši, bet ne visi līdz tam nonāk pašu spēkiem, un tad kārtošanas konsultants var ļoti palīdzēt.
Varbūt vari padalīties ar kādu spilgtu atgadījumu no pieredzes kārtošanas konsultantes amatā?
Uzreiz iedomājos par kādu klienti. Viesistabā kārtojām skapi, kas bija pilns ar sentimentālām lietām. Viņa teica, ka ir daudz vieglāk darboties, kad esmu blakus. “Tas, ka tu esi, man palīdz pieņemt šo lēmumu,” viņa apgalvoja. Sentimentālas lietas vispār kārtot ir ļoti smagi. Pēc kārtošanas sesijas, kuras laikā kopā tikām galā ar viesistabas skapi, kliente rakstīja, ka sadedzinājusi savas vecās dienasgrāmatas un jūtas atbrīvota, sesija iekustinājusi procesu, ko viņa bija atlikusi gadiem. Viņa, visticamāk, to nebūtu izdarījusi vēl vismaz kādu laiku, ja es nebūtu pie viņas bijusi. Tad mēs pie šīs klientes ieviesām paplāti, kur tika liktas lietas,kurām nav vietas, bet sarunājām, ka nedēļas beigās tai paplātei jābūt tukšai. Viņa rakstīja, ka viņai tur vairs nemaz neesot gribējies neko likt. Kaut kas maģisks tajā manā sadarbībā ar klientiem noteikti ir. Lietas notiek, lietas sakārtojas.
Kur tu ieteiktu likt nevajadzīgās lietas – atdot kādam, pārdot, ziedot?
Pirms kādam kaut ko atdodiet, noteikti pajautājiet, vai cilvēks šo lietu vēlas un vai viņam tā noderēs. Neapvainojieties, ja cilvēks saka, ka nevēlas. Noteikti ieteiktu labas, vēl lietojamas lietas nemest ārā, bet nodot labdarības veikaliem. Piemēram, grāmatas, var nodot bibliotēkām, jo atradīsies kāds, kam tās noderēs. Tie, kam ir vēlēšanās un laiks, var nodarboties ar lietu pārdošanu, taču dažiem, arī man, tas sagādā apgrūtinājumu. Katram pašam ir jāizvērtē. Tāpat ir kritiski jāizvērtē lietas, ko ziedot. No sākuma ir jāuzdod jautājums, vai mēs paši gribētu tādu lietu saņemt, un tikai tad, ja atbilde ir apstiprinoša, jādod tā otram. Visu darām ar mīlestību un cieņu gan pret šīm lietām, ko palaižam vaļā, gan pret cilvēkiem, kuri tās saņems.
