FOTO. Kā pirms 100 gadiem Latvijas pilsoņi devās uz 1. Saeimas vēlēšanām 6
Vladislavs Malahovskis, Latgales Kultūrvēstures muzeja speciālists, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”.
Pirms 100 gadiem 1922. gada 7. un 8. oktobrī Latvijas pilsoņi devās uz 1. Saeimas vēlēšanām. Atšķirībā no Satversmes sapulces vēlēšanām, kad tika sastādīti vēlētāju saraksti, šoreiz balsot varēja katrs pilsonis, kam bija Latvijas pase. Tāpat kā Satversmes sapulces vēlēšanās, arī 1. Saeimas vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija augsta – tajās piedalījās 800 840 jeb 82,2% balsstiesīgo.
No 1,8 miljoniem Latvijas iedzīvotāju vēlēšanu tiesības bija 963 257 000 jeb 52%. Latgalē no 557 000 iedzīvotājiem tiesības vēlēt bija 247 746 jeb 44,4%. Šāda situācija izskaidrojama ar to, ka daudzi, sevišķi lauku iedzīvotāji, dažādu iemeslu dēļ vēl nebija izņēmuši pases. Turklāt Latgalē ģimenēs bija arī salīdzinoši liels bērnu skaits.
Satversmes sapulces pieņemtais liberālais Vēlēšanu likums pavēra iespēju ne tikai dažādu sīkpartiju dibināšanai, bet arī vēlēšanu sarakstu veidošanai – katri 100 pilsoņi varēja izveidot un reģistrēt savu kandidātu sarakstu. Šķita, ka Latvijas iedzīvotājiem šis pasākums likās ļoti azartisks. Uz 1. Saeimas vēlēšanām bija pieteikušies 88 saraksti. Vēlēšanu iznākumā no tiem deputātu mandātus ieguva tikai 45 saraksti; no 30 sarakstiem ievēlēja tikai vienu deputātu. Latgales vēlēšanu apgabalā no iesniegtajiem 22 sarakstiem tikai 13 saraksti ieguva deputātu vietas; no tiem 9 saraksti bija ieguvuši pa vienam mandātam.
Vēlēšanu likums paredzēja vēl vienu īpatnību – vēlētāji izvēlētajā kandidātu sarakstā drīkstēja ne tikai izsvītrot sev nevēlamās personas, bet arī pierakstīt klāt sev tīkamos kandidātus no citiem sarakstiem. Šādu iespēju izmantoja viena piektā daļa vēlētāju (19,1%). Bija vēlēšanu iecirkņi, kur šie “grozītie saraksti” sasniedza 30–40%. Latgalē bija arī vērojamas visnotaļ pretrunīgas lietas – sociāldemokrātu saraksti nereti te bija papildināti ar katoļu garīdznieku vārdiem, nacionālo minoritāšu (galvenokārt krievu) sarakstos bija sastopami latviešu kandidātu vārdi u. tml. Apkopojot 1. Saeimas vēlēšanu rezultātus, politiķis un statistiķis Marģers Skujenieks secina, ka šie “grozītie saraksti” tomēr nav ietekmējuši 1. Saeimas politisko sastāvu, bet ir atstājuši ietekmi uz Saeimas personālo sastāvu. Daudzi vēlēšanu kandidāti ieguva deputātu mandātus, pateicoties tieši “pierakstījumiem” citos sarakstos.
Par nederīgām vēlēšanās tika atzītas 9465 balsis jeb 1,2%. Lielākais nederīgo biļetenu skaits bija fiksēts Ludzas apriņķī – gandrīz 2%. Aptuveni puse no nederīgiem vēlēšanu biļeteniem par tādiem tika atzīti, jo aploksnē atradās arī citi priekšmeti – nauda, kvītis, vēlēšanu uzsaukumi u. c. Tas bija izskaidrojams ar vēlētāju neuzmanību vai steigu. Daļa vēlēšanu biļetenu bija bojāti arī tīši – nelegālie komunisti boikotēja vēlēšanas, bet daļa no viņiem tomēr gāja uz vēlēšanām, lai dabūtu pasē zīmogu, bet biļetenu sabojāja.
Latgaliešu politiskā diferenciācija
Ņemot vērā ne tik daudz politisko ideoloģiju, bet gan Latvijas vēlētāju sastāvu, politiskos spēkus, kas centās iekļūt 1. Saeimā, var iedalīt šādās grupās: latviešu politiskās partijas (Latgalē dēvētas arī par Rīgas partijām); etnisko minoritāšu politiskās partijas un Latgales (latgaliešu) politiskās partijas.
Latgale bija vienīgais novads Latvijā, kur bija izveidojusies sava reģionālo partiju sistēma. Uz 1. Saeimu startēja kandidāti no četrām latgaliešu politiskajām partijām, kuras galvenokārt sacentās par latgaliešu elektorātu: Latgales Kristīgo zemnieku savienība (līderis Francis Trasuns); Latgales Zemnieku partija (līderis Vladislavs Rubulis); Latgales Darba partija (līderis Jezups Trasuns) un Latgales Tautas (Ļaužu) apvienība (līderis Francis Kemps). Ietekmīgākā bija kristīgo zemnieku savienība, kuras priekšgalā atradās katoļu garīdznieki. Partija pārstāvēja klerikāli konservatīvo virzienu, tai bija sava avīze “Latgolas Vōrds”. Pretējā pozīcijā bija Latgales Darba partija, kas pārstāvēja centriski kreiso, demokrātisko virzienu. Šīs partijas biedri sevi visbiežāk dēvēja par “progresistiem”, tādējādi pretnostatot sevi konservatīvajiem dogmatiskajiem katoļu garīdzniekiem. Savus uzskatus partija pauda avīzē “Jaunō Straume”. Arī Latgales Zemnieku partijā apvienojās latgaliešu politiķi, kuriem nebija pieņemama baznīcas iesaistīšanās politikā. Partijas oficiozs bija avīze “Latgalits”. Jautājumā par latgaliešu politisko diferenciāciju Ādolfs Erss raksta: “Ir jau divas Latgales: vecā, kas drūzmējas ap baznīcām, un jaunā, kura sauc pēc modernas kultūras, civilizācijas un dogmatiskai domai liek pretim zinātnisko. Šīs divas Latgales, liekas, vairs nesapratīsies.” Latgales kultūrvēstures pētnieks Miķelis Bukšs norāda, ka laicīgais virziens Latgales politikā nebija atkarīgs no katoļu baznīcas un līdz ar to tas bija brīvāks un tautas intereses varēja pārstāvēt labāk. Taču viņš atzina arī to, ka katoļu garīdzniecībai bez savas partijas “de facto” katrā draudzē bija “partijas nodaļas”, kam bija lieli sakari ar tautu, lielas iespējas to informēt un arī ietekmēt. Katoļu baznīcai bija dominējošais iespaids uz latgaliešu sabiedrisko domu. Garīdznieka teiktais sprediķī uz Latgales iedzīvotāju katoli atstāja daudz lielāku iespaidu nekā laicīgā propaganda. Tā kā katoļiem ir vispārpieņemta grēku izsūdzēšanas procedūra garīdzniekam, tas radīja pretrunīgas emocijas gadījumos, ja garīdznieks izrādījās politiskais oponents. Tādējādi latgaliešu vēlētāju apziņā tika jauktas garīgās un laicīgās lietas, politika ar ticību.
Priekšvēlēšanu cīņa
Latgaliešu partiju programmās bez jau minētajām ideoloģiskajām atšķirībām jautājumu loks kopumā bija līdzīgs – agrārās reformas īstenošanas pasākumi Latgalē, izglītības un kultūras jautājumi, kā arī valsts budžeta līdzekļu sadale Latgales attīstībai. Pirmsvēlēšanu cīņu dažādi aspekti visspilgtāk izpaudās avīžu slejās, tāpēc tālāk rakstā ir sniegti atsevišķi citāti no latgaliešu partiju avīzēm, kas ļauj spriest arī par izmantotajiem lingvistiskajiem paņēmieniem oponenta nomelnošanā.
Vēl Satversmes sapulcē kristīgie zemnieki kopā ar F. Kempu, akcentējot Latgales specifiku, iestājās par Latgales autonomiju, savukārt Latgales Zemnieku partijas un Latgales Darba partijas pārstāvji aizstāvēja ideju par latviešu tautas apvienošanu un unitāru valsti. “Jaunō Straume” šajā jautājumā raksta: “Kristīgajai reakcijai [..] gribas norobežot Latgali īpatnējā apgabalā, [..] mēs tomēr nemaz nedomājam, ka priekš tā būtu vajadzīga sevišķā Latgales autonomizēšana, Latgales atdalīšana no pārējās Latvijas [..] Mēs tādā nodalīšanā redzam visļaunākās sekas priekš Latgales demokrātijas, kura tad var nokļūt ne tikai reakcijas, bet arī cittautiešu varā.”
Pēc Latvijas valsts izveidošanās latviešiem vēl trūka kopējās nacionālās apziņas. Latgales latvieši – latgalieši – nereti tika pretnostatīti pārējās Latvijas latviešiem (baltiešiem). Konservatīvajā presē bija sastopami arī tādi apzīmējumi kā čangaļi un čiuļi, īstie un neīstie latvieši u. tml. Tas, protams, tika izmantots arī politiskajā diskursā. Vienā no pirmsvēlēšanu numuriem kristīgo zemnieku avīze “Latgolas Vōrds” brīdina savus vēlētājus nebalsot par “Rīgas partijām”, jo, lūk, ko “Rīgas kungi”, iekļuvuši parlamentā, izdarīs latgaliešu “labā”: “1) vispirms, kam ir zeme, būs no viņa atņemta [..] un kam nav – tad ej sev uz Kurzemi par čiuļu kalpu vai batraku; 2) tava dzimtā mātes valoda tiks tev izrauta caur pakausi un tās vietā ielikta stīvā baltiešu mēle. Latgaliešu izloksne būs izravēta ar suņiem un izslaucīta ar simts slotām no visām mūsu skolām; 3) visi Latgales meži tiks galīgi izcirsti. Māju varēsi taisīt sev no sūnām, krāsnis kurināt ar spaļiem; 4) ja gribi ticēt, tici Trockim, Ļeņinam vai čiuļu Luteram, bet savas īstās ticības tev nebūs brīvi atzīt.”
Arī F. Kempa no Latgales Tautas apvienības uzskati attiecībā uz latgaliešu un baltiešu attiecībām bija, maigi izsakoties, ļoti skeptiski. Opozīcijā esošā progresistu “Jaunō Straume” šajā sakarā raksta: “Kristīgie ir atpakaļ rāpulības un reakcijas atbalstītāji [..] visu laiku centīgi sējuši naidu starp baltiešiem un latgaliešiem un nepārtraukti ir veicinājuši separātismu.”
Kristīgie zemnieki konstatē: “Darba partija, kurā nožēlojamais cilvēciņš Jezupiņš Trasuns ir pilnīgi kļuvis par čiuli [..] Darba partija ir tā pati sociālistu partija.” Priekšvēlēšanu cīņā kristīgie arī rezumē, ka šī nav tikai politiskā cīņa ar progresistiem, bet “te iet karš starp kristīgajiem dzīves principiem un žīdiski pagāniskiem uzskatiem”.
Latgales Zemnieku partija savā avīzē, nosaucot progresistu līderi J. Trasunu par baltiešu un Rīgas kungu kalpu, savā kampaņā arī vēršas pret Latgales Darba partiju. Tā kā Latgales Zemnieku partija ieņēma vairāk centrisku un neitrālu pozīciju, kristīgo “Latgolas Vōrds” raksta: “Latgaliešu Zemnieku partija, tie atkal ir rati bez iejūga vai kā kumeļš bez grožiem, kas paši nezina ko grib.”
Jautājumā par latgaliešu partiju politiskajām pirmsvēlēšanu cīņām zemnieku partijas avīze “Latgalits” rezumē: “Mēs latgalieši sukājam un mazgājam viens otru, visai pasaulei savus trūkumus rādām.”
Latgaliešu partiju savstarpējās pretrunas, kā arī latgaliešu partiju un “Rīgas partiju” pretrunas visvairāk izpaudās tieši priekšvēlēšanu laikā, bet ne tik daudz ikdienas politiskajā dzīvē. Pirmajā Saeimā latgaliešu kristīgie zemnieki un arī Latgales Zemnieku partija sadarbojās ar Latviešu Zemnieku savienību, bet J. Trasuna vadītie progresisti – ar sociāldemokrātiem maziniekiem.
Vēlēšanu rezultāti
Atbilstoši likumam, no Latgales vēlēšanu apgabala Saeimā bija jāievēl 25 deputāti. Latgaliešu četras partijas 1. Saeimā ieguva tikai 13 deputātu vietas. Pārējās vietas no Latgales Saeimā ieguva Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partija (četri mandāti), Latviešu Zemnieku savienība (viens mandāts), Sociāldemokrātu mazinieku un laukstrādnieku savienība (viens mandāts). Etnisko minoritāšu pārstāvji Latgalē ieguva septiņus mandātus.
Latgales Kristīgo zemnieku savienība Latgalē ieguva 47 2002 balsis jeb 24,1% no visām Latgales balsīm. Partiju 1. Saeimā pārstāvēja seši deputāti. Saeimas darbā kristīgo zemnieku deputātiem pievienojās klāt no Zemgales katoļu saraksta ievēlētais katoļu kūrijas kanclers Augustīns Bernards Kublinskis. Savukārt Latgales Zemnieku partija, kurai Satversmes sapulcē bija 17 deputāti, piedzīvoja totālu neveiksmi – iegūstot 8522 balsis, dabūja tikai vienu mandātu. Latgales Darba partija ieguva četrus mandātus. F. Kempa Latgales Tautas apvienība ar 6771 vēlētāju balsi ieguva vienu mandātu.
Kempa partija savu darbību beidza 1. Saeimas darbības laikā 1924. gada februārī, apvienojoties ar kristīgajiem zemniekiem (izņemot pašu F. Kempu). Savukārt kristīgo zemnieku līderis F. Trasuns pēc konflikta ar katoļu baznīcas vadību 1924. gada aprīlī izstājās no šīs partijas un ar dažiem saviem domubiedriem nodibināja Latgales Demokrātu partiju. Bet tas ir cits stāsts.
