FOTO. Kā neuzspridzinātajā stacijā pie Ainažu ostas tagad saimnieko latviešu ģimenes 0
Vivanta Volkova, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 110 gadiem tika atklāta šaursliežu dzelzceļa līnija Valmiera–Ainaži. Toreiz rēķināja, ka dzelzceļš ir ērts un racionāls, lai pārvadātu pasažierus un kravas, turklāt te arī bija ērta piekļuve kuģiem, tāpēc sliežu ceļi noslēdzās tieši jūrā uz izbūvētā mola.
Skaistajā divstāvu stacijas ēkā kūsāja dzīvība, pasažieri labprāt pamielojās bufetē, un daudzi turpināja ceļu vai ieradās ar kuģīti pa jūru. Ēkā jau vairākus gadu desmitus ir ierīkoti dzīvokļi, kuru iemītnieki rūpējas par savu vēsturisko māju un nopelnījuši tai arī sakoptākā kopīpašuma godu.
Tagad Ainažos ir klusi un mierīgi, ielas patukšas, taču savulaik tā bijusi turīga pilsēta (igauņi sauc par Heinasti). Pateicoties jūrskolai, kuru 1864. gadā izveidoja par Krišjāņa Valdemāra un ar jūrniecību saistīto ainažnieku saziedotajiem līdzekļiem, te attīstījās zvejniecība, tika izbūvēta osta un mols, bijušas arī savas dzirnavas, meteorologu nams.
Atceros, ka bērnībā mamma mani veda uz Ainažu jūrmalu ar vilcienu, vēlākajos gados viņa skumji nogrozīja galvu – redz, tikai uzbērums vien atgādina par dzelzceļu. Tagad kādreizējā bānīša ceļu, kas daudzviet saredzams, izstaigājot Ainažus tuvāk kaimiņzemes Igaunijas robežai, man izrāda ainažniece Mārīte Bokmeldere. Viņa jau 32 gadus dzīvo stacijas mājā un pa vietējiem vien zināmām takām ved uz molu, pie reizes parādot, ka, kopā ar kaimiņiem iztīrot krūmus, atklājuši, cik tālu sauszemē vēl ietiecas laukakmeņu ceļš, kas tālāk jūrā stiepjas kā mols.
Kravas un pasažieri – uz Ainažiem
Par sliežu ceļu nepieciešamību no Smiltenes un Valmieras līdz Ainažu ostai pagājušā gadsimta sākumā iedomājās Smiltenes muižas īpašnieks grāfs Pauls Līvens, kurš bija diplomēts satiksmes ceļu inženieris un kopā ar domubiedru – Dauguļu muižas īpašnieku Pāvelu Gersdorfu – nodibināja Valmieras šaursliežu pievedceļu akciju sabiedrību, jo valsts atteicās šeit ieguldīt līdzekļus dzelzceļa izbūvei. Pauls Līvens izstrādāja projektu, un sabiedrībai bija tiesības plānot pieturas, būvēt staciju ēkas, noliktavas un citas nepieciešamās celtnes. Dzelzceļa radīšanā bija ieinteresēta Staiceles papīrfabrika, kā arī Kocēnu alus brūzis, kas piedalījās finansēšanā un pēc tam gādāja par atsevišķu atzaru izbūvi līdz savām ražotnēm. Grāfs pats vadīja darbus posmā no Smiltenes līdz Valmierai, kuru atklāja 1911. gada 14. augustā, līdz oktobrim tapa dzelzceļš līdz Puikulei, bet pēc mēneša – līdz Pālei. Nākamajā gadā pabeidza visu līniju līdz Ainažiem, kur vēlāk tā tika savienota arī ar Igaunijas šaursliežu dzelzceļa tīklu. Sliedes veda arī pa molu līdz kuģiem – galvenās eksportpreces bija kokmateriāli, papīrs, gaļa un linsēklas.
Ainažos uzbūvēja divstāvu staciju ar peronu un bufeti. Stacijā bija liela rosība, vakaros bufete bija pilna ar cilvēkiem, kuri ieradās te kā pasažieri vai arī gādāja par kravu iekraušanu un izkraušanu. Bet daži Ainažos ieradās no Rīgas ar tvaikoni – reizi nedēļā kursēja “Neibāde”, pēc tā nogrimšanas – tvaikonis “Kaija”.
Pasažieriem brauciens par lēnu
Ainažu–Valmieras dzelzceļa līnijai bija liela nozīme Latvijas brīvības cīņu laikā, kad arī Igaunijas armijas bruņuvilcieni 1919. gadā to aktīvi izmantoja, lai apšaudītu lieliniekus. Šī līnija kā viena no pirmajām pārgāja pilnīgā Latvijas Republikas kontrolē un tika iekļauta kopējā valsts dzelzceļa tīklā, bet vēlāk atkal atdota apsaimniekošanā atjaunotajai Valmieras šaursliežu pievedceļu biedrībai. Tās rīcībā bija sešas lokomotīves, 11 pasažieru vagoni ar 64 sēdvietām katrā, divi bagāžas un 28 segti preču vagoni, 26 platformas un 19 redeļvagoni. Pārvadāja galvenokārt malku, akmeņus, akmeņogles, mākslīgos mēslus, sviestu un kartupeļus. Veda arī preces veikaliem – vispirms no Rīgas uz Valmieru, tad pārkrāva Ainažu vilcienā, savukārt atpakaļceļā – no kuģiem Ainažu ostā vagonos pārkrautās preces un saldētās zivis. Preču vilciens jeb pastnieks veda kokmateriālus, visās stacijās, arī Ainažos, bija koka plači, kur mizoja baļķus.
Pasažieri gan neesot bijuši pārāk apmierināti, jo brauciens vilcienā no Valmieras līdz Ainažiem ildzis piecas stundas un 20 minūtes. Braucot kalnup, īpaši ja sastāvam bija lielāka krava, varēja izkāpt un saplūkt puķes vai salasīt meža ogas, savukārt “no kalniņa lejiņā” sākās jautra un ļodzīga ripošana, pretimsēdētājiem gadījās sabadīties ar pierēm, bet dažkārt kāds nokrita uz grīdas. Laikraksts “Jaunā Dienas Lapa” rakstīja: “.. par ļoti bargu naudu 21/3 kapeikas par versti, vēža ātrumā (11–12 verstis stundā) vizināja pasažierus, ziemā turklāt vēl aukstos, nekurinātos vagonos. Beidzot 12. augustā tika atklāta uz visas līnijas kārtīga satiksme, kura tomēr gandrīz ne ar ko neatšķiras no līdzšinējās kārtības. Tā vispirms, augstā braukšanas maksa palikusi tā pati vecā, arī vilciena sastāvs, kas ar saviem daudzajiem preču vagoniem, kuru starpā ir tikai 4 pasažieru vagoni, atgādina drīzāk preču nekā pasažieru braucamo.”
Lai uzlabotu pasažieru ērtības, 1928. gadā Valmieras šaursliežu pievedceļu biedrība savās darbnīcās Valmierā uzbūvēja īpašu ozolkoka motorvagonu pasažieriem, kas pārvietojās divreiz ātrāk. Vagonā bija ierīkotas 34 mīkstas sēdvietas, un tas bija sadalīts nodaļās smēķētājiem un nesmēķētājiem, atsevišķa nodaļa tika ierīkota bagāžas pārvadāšanai. No Ainažiem uz Valmieru pasažieru vilciens kursēja divreiz dienā: pēcpusdienā – ātrais, kas daudzās stacijās nepieturēja, bet no rītiem vilciens apstājās visās stacijās.
No kara postījumiem līdz līnijas slēgšanai
Otrā pasaules kara laikā vācieši no Ainažiem uzbūvēja dzelzceļa atzaru uz Igauniju – Iklu. Vācieši ņēmuši nost arī vecās dzelzceļa sliedes, jo tās bija no augstvērtīga metāla sakausējuma un noderējušas ieroču izgatavošanai, bet vietā likuši dzelzs sliedes. 1944. gadā Ainažus bombardēja Sarkanās armijas pikējošie bumbvedēji, bet rudenī, Vērmahtam atkāpjoties, saspridzinātas daudzas iedzīvotāju mājas. Uzspridzinātas un nodegušas arī noliktavas Ainažos – tagad starp molu un dzelzceļa staciju redz tikai to drupas, nopostīts arī dzelzceļa depo. Vēstures liecības min, ka tolaik tāds liktenis draudējis arī stacijas ēkai – tās stūros jau bijušas izraktas bedres cilvēku augumā un ieradusies spridzinātāju komanda, taču stacijas priekšnieks pierunājis vācu karavīrus to nedarīt.
Pēc kara vilcienu satiksme atjaunojās un netālu no Ainažiem pat tika izbūvēts neliels atzars uz dzelzceļa akmeņlauztuvēm, kur no tuvākas un tālākas apkaimes saveda akmeņus, lai te tos drupinātu, samaltu (lielākos pirms tam saspridzināja) un pēc tam izmantotu dzelzceļa uzbēruma un gulšņu nostiprināšanai. Tiesa, pakāpeniski samazinājās pārvadājamo preču klāsts, pasažieri arvien biežāk sāka izmantot autobusu pakalpojumus. Malkas, būvmateriālu un kūdras pārvadāšana kļuva neizdevīga, un drīz vien citi transportlīdzekļi izkonkurēja vilcienu. 1977. gadā oficiāli likvidēja līniju Pāle–Ainaži (vilcieni pārstāja kursēt dažus gadus agrāk), bet 1979. gadā Pāle–Valmiera.
Ainažu mols
Ainažu ziemeļrietumos, mazāk nekā 100 metru no robežas ar Igauniju, jūrā ved iespaidīgs laukakmeņu mols. Tā izbūve, veidojot dzelzceļa atzarojumu no Ainažu stacijas, bija iecerēta, lai atvieglotu un padarītu ērtāku kuģu izkraušanu un iekraušanu. Valmieras šaursliežu pievedceļu sabiedrība 1911. gadā izstrādāja projektu Ainažu ostas mola būvei. Pēc gada iesāka dambja būvi, uz kura ierīkoja sliežu ceļu, taču būvdarbus pārtrauca Pirmais pasaules karš, kura laikā Ainažu osta kā stratēģiski nozīmīgs objekts stipri cieta. 1915. gadā kara iestādes pavēlēja no dambja noņemt un aizvest sliedes. Savukārt Otrā pasaules kara noslēgumā vācu armija molā izlauza lielu caurumu, tajā iebrauca tanks un šāva uz krievu karaspēka kuģiem jūrā.
Mūsdienās no Ziemeļu mola Ainažos saglabājies vairāk nekā puskilometru garš mola posms, kura garums krastā ap 450 metri, bet līcī – 180 metri, kamēr iesākumā tas līcī sasniedzis 482 metru garumu. Zaudētās mola atliekas dažviet redzamas tālāk jūrā kā lielas akmens salas. Tagad molu ir iecienījuši tūristi, kā arī putnu vērotāji, jo līdzās atrodas dažādām putnu sugām bagātās randu pļavas.
Stacijas ēkā – dzīvokļi
Ainažu skaistais stacijas nams izskatās tāpat, kā tas redzams vēsturiskajās fotogrāfijās, bet sliežu, protams, vairs nav, vēl tikai vietām manāmi gulšņi. Savukārt Ainažu centrālās Valdemāra ielas pusē uz piebraucamā ceļa un laukuma ēkas priekšā saglabājies vēsturiskais bruģis. Pie ēkas fasādes greznojas goda zīme – sakoptākais kopīpašums Ainažos 2007. gadā. Mājas iedzīvotāji sadzīvo draudzīgi un kopējiem spēkiem rūpējas par savu vēsturisko namu un sētu, izjūtot par to lielu atbildību. Viens no lielākajiem darbiem nama uzturēšanā bijusi jumta nomaiņa par kopējiem līdzekļiem. Jumts ēkai tagad jau esot trešais, tiesa, būve zaudējusi bēniņu logus, kas bija stipri cietuši, un trūcis naudas to restaurācijai, bet galvenais esot bijis glābt ēku. Mājas iedzīvotāji priecīgi, ka pirms diviem gadiem, pateicoties “Salacgrīvas ūdens” pieteiktajam projektam, beidzot ir pieslēgums pilsētas ūdensvadam un kanalizācijai.
Stacijas ēkā jau agrāk, kad vēl kursēja vilciens, otrajā stāvā bijušas caurstaigājamas istabiņas, kur pārnakšņot stacijas dežurantiem. Likvidējot dzelzceļa līniju, visās telpās tika iekārtoti dzīvokļi – augšstāvā trīs, bet pirmajā stāvā ir divi plašāki dzīvokļi. Iemītnieki laika gaitā nedaudz pamainījušies (dažiem gadījies arī mainīt dzīvokļus šajā pašā mājā). Šobrīd pastāvīgi te dzīvo trīs dzīvokļu saimnieces, kamēr otrā stāva divu dzīvokļa īpašnieki dzīvo Valmierā vai Rīgā – viņiem šī ir kā brīvdienu un vasaras mītne. Katra dzīvokļa saimniekiem ir savs mazdārziņš, no dzelzceļa laikiem saglabājušies šķūņi, bet no jauna uzcelta garāža un pagrabs, savukārt kādreizējā stacijas tualetes ēka savulaik pārbūvēta par pirtiņu.
Mārīte Bokmeldere stacijas mājā dzīvo kopš 1990. gada. Sākumā viņas ģimenei bija neliels vienistabas dzīvoklītis otrajā stāvā. Bērni auga lielāki, tāpēc visi bija priecīgi, kad pirmā stāva kaimiņiene, kura strādāja Rīgā, pārdeva savu trīsistabu dzīvokli. Ar kaimiņieni bijušas ļoti labas attiecības – kopā izaudzināti un uzpasēti bērni, dzīvoklis viņai bija palicis mantojumā no vecmāmiņas, bijušās dzelzceļa darbinieces, kurai tas bija piešķirts pēc līnijas slēgšanas. Kad 2004. gadā dzīvoklī ievācās Mārītes ģimene, viņa dēlam, kurš mācījies par galdnieku, ļāva apliecināt praksē skolā apgūto un pēc sirds patikas eksperimentēt.
Mārīte laipni izrāda dzīvokli, un par katru telpu viņai ir savs stāsts. Mazākajā istabā, kā uzskata saimniece, bijusi bagāžas glabātava, tagad te, kad atbrauc ciemos, mēdz nakšņot mazbērni. Redzams, mājoklī strādājusi kārtīga meistara roka, turklāt ar gaumi un pietāti pret vēsturiskajām nama sienām. Noņemts apmetums un atsegtas senlaicīgās koka sienas, no krāsas atsvabinātas arī cienījamā vecuma durvis, kas vietas taupības nolūkos asprātīgi ievietotas vadulās, lai būtu bīdāmas, nevis veramas. “Es devu jauneklim vaļu – tolaik viņš vēl mācījās pirmajā vai otrajā kursā. Bija izmisis, ka apmetums sienas augšā un apakšā izrādījās dažāda biezuma. Tā nu viņš to nokasīja pavisam. Šajā istabā ir pat vecā dēļu grīda.” Savukārt melnbaltie griesti taisīti pirms pieciem gadiem, kad dēls atbraucis un teicis, ka gribot melnus griestus. Galu galā ir atvēlēta vieta arī baltajam tonim, un velosipēda ķēdēs iekārta oriģināla lustra.
Ar radošumu dēls veidojis arī virtuves interjeru. Mārīte norāda, ka tur, kur tagad ir logs, agrāk bijušas durvis, pa kurām nākuši iekšā dzelzceļa strādnieki. Iepretī virtuvei ar tīklveida aizkariem nodalīta neliela noliktavas telpa – saimniece stāsta, ka tur kādreiz atradusies kase, tiesa, lodziņa vietu nav atraduši, bet to varētu mēģināt atklāt istabas pusē. Omulīgā viesistaba esot daļa no vēsturiskās uzgaidāmās telpas, bet ar daļēju starpsienu nodalīta guļamistaba. Telpu dalījums tika veidots, kad stacijas ēkā tika iekārtoti dzīvokļi. Tad arī durvis, pa kurām gāja iekšā un ārā pasažieri, tika aizmūrētas un ierīkots liels logs.
Dzīvokļa saimniece apmierināta ar savu dzīvokli un kluso dzīvi Ainažos. Vīrs aizgājis aizsaulē, bet sirdi priecē mazmeitiņas. Dēls dzīvo Jelgavā, bet vismaz reizi mēnesī ar ģimeni atbrauc, turklāt Ainažos dzīvo arī dēla meitiņas otra vecmāmiņa, ar kuru jākonkurē par laiku ar savām atvasēm. Meita ar savu ģimeni jau 12 gadus dzīvo Skotijā, un Mārīte atkal pošas ciemos. Ar jaunāko divgadīgo mazmeitu pandēmijas dēļ iznācis tikties tikai skaipā un vatsapā, tāpēc ļoti ilgojas viņu ieraudzīt.
Mārīte pirms dažiem gadiem sākusi strādāt Ainažu jūrskolas muzejā un tagad vairāk pievērš uzmanību Ainažu vēstures lappusēm. Ekskursija viņas vadībā uz Ainažu molu un pa bānīša pēdām, kaut arī stipri vētrainā dienā, liek paskatīties uz šo pierobežas pilsētu ar citādu skatu.
Uzziņa
• Valmieras šaursliežu pievedceļu biedrību 1902. gadā dibināja vietējie muižnieki, lai būvētu dzelzceļu tirdzniecības un pārvadāšanas pakalpojumu attīstībai no Smiltenes līdz Valmierai un tālāk līdz Ainažiem.
• Šaursliežu dzelzceļa līnija Valmiera–Smiltene tika atklāta 1911. gada 14. augustā, tālāk to turpinot līdz Puikulei un Pālei. 1912. gada 12. augustā tika atklāta pilnībā visa līnija līdz Ainažiem. 1913. gadā nodeva ekspluatācijā divus papildu atzarojumus: uz Kokmuižas alus brūzi un Staiceles papīrfabriku.
• Līnija Valmiera–Ainaži bija 85 km gara un ar 75 cm lielu sliežu platumu, turpinoties līdz Smiltenei, līnijas kopējais garums bija 114 km. Posmā no Ainažiem līdz Smiltenei bija 22 stacijas.
• Vilcienu satiksme tika pārtraukta 70. gadu vidū, līniju pakāpeniski likvidējot: vispirms 1977. gadā tika nojaukts posms Pāle–Ainaži, 1979. gadā Pāle–Valmiera, izņemot posmu Puikule–Dauguļi, kuru slēdza 2000. gadā, kad to pārstāja izmantot Zilākalna kūdras fabrika.
