FOTO. Jaunums LA.LV! “Četri ceļo gardi” blogs par ceļošanu – pirmā pietura “Zelta rudens Vecumniekos” 2
Autors: Ceļojumu blogeris Jānis
Četri ceļo gardi ir ģimenes ceļojumu un piedzīvojumu blogs, kurā es Jānis kopā ar ģimeni dalos savā pieredzē, ceļot ar bērniem gan tepat Latvijā un Baltijā, gan arī pa Eiropu.
Sākām rakstīt pašu un tuvāko paziņu un draugu lokam – iedvesmot ceļot ar bērniem – arī ar mazākiem budžetiem – bet vienkārši, lai nesēdētu mājās – gada laikā esam uzauguši līdz tam, ka saplānots ir pusgads uz priekšu – bet mums patīk spontānie braucieni – bez konkrēta galamērķa.
Mēs nekad neuztveram ceļošanu ar bērniem par traucēkli, mūsu lielie ceļojumi ir bijuši arī ar divus mēnešus jaunu zīdaini pāri pusei Eiropas ar auto. Un, galvenais, mēs visu dzīvi uztveram gardi – kā piedzīvojumu.
Tas attiecas ne tikai uz ceļošanu, bet arī to, kā dzīvojam ikdienā – lai cik nopietns darbs ir kādam no mums, lai cik daudz brīžiem ir darbu un pasūtījumu, nekad netiek aizmirsta ģimene un tas, ka mēs esam radīti, lai iedvesmotu gan sevi, un, ja sanāk – arī apkārtējos!
Tādi nu mēs – Jānis, Dita, Kārlis un Dārta Karolīna – esam: gatavi skriet, ceļot, iedvesmot sevi un, protams – apkārtējos!
Te arī mūsu blogs par zelta rudens meklēšanu tepat Latvijā!
Kamēr 90% domā, ka zelta rudens ir tikai kaut kur Vidzemē un brīvdienu pienākums rudenī ir pasēdēt stilīgā korķī virzienā uz Siguldu no rīta, mēģināt atņemt viens otram kļavu lapas, spiesties rindā uz paēšanu un vakarpusē atkal sēdēt tādā pašā korķī atpakaļ, tikmēr mēs dodamies vienkārši – kaut kur – tālāk no pūļiem.
Šoreiz – tāds paliels ciematiņš – drīzāk mini pilsēta – Bauskas novadā – Vecumnieki.
Kārtējā vieta, kurai 99% izbrauc cauri, bet noteikti ir pelnījusi atsevišķu vizīti!
Tā – atkal ļoti garš apkārtceļš uz daudz lieku burtu un vārdu – bet startējot tieši pusdienlaikā no tālākā Pārdaugavas gala – jau ap vieniem esam tikuši līdz mūsu pirmajam mērķim – Zvirgzdes baltajai kāpai – kura ir augstākā iekšzemes kāpa Latvijā. Kā jau ierasts Latvijā – pie kāpas lejā ir vieta piknikiem, nojume, un viss ar norādēm, sakārtots, kā arī aicinājums nebrucināt kāpu – un izvēlēties kāpt pa apkārtceļu, ko gan kaut kā ne visi ievēro, un viens pancīga paskata panks klumzo lejā pa taisno – smiltis iet pa gaisu.
Pa pareizo – marķēto ceļu uzkāpjam kāpā – un te ir tāds skats! Kā mēdz teikt – kā ārzemēs!
Piedevām, ir vieta nakšņošanai – kāds ir uzbūvējis arī zaru nojumi – droši var pabaudīt kādu zvaigžņotu nakti šeit.
Cilvēku šodien te padaudz, bet kaut kā sadalām kāpu savā starpā un mēģinām tikt lejā pa kāpas taciņas otro pusi, teiksim tā – taciņa te it kā ir, bet vairāk nav nekā ir – tāpēc ziemā izcili vienkārši uz pakaļgala varētu noripot, bet vismaz kāpu netraumējam.
Tā – blakus kaut kāds ezera izstrādājums – jeb Staņķu dzirnavezers – pieripināmies tur – te nesen arī gājis pāri orkānveidīgs viesulis un caur mēreniem brikšņiem pielienam – lai ieraudzītu – iedomājaties – kaut ko neredzētu – jā – ezerā ir ūdens. Un ūdenszāles, bet pagaidi – kaut kāda skaņa arī no ezera vienas malas – tā kā šis ir dzirnavezers – tad galā ir “elles vārti” – jeb šausminoša paskata caurums, kurā gāžas iekšā ūdens no ezera un zem uzbēruma 20 metrus tālāk iztek jau upīte.
Davai lienam skatīties – ar pāris desmitiem nedaudz necenzētiem vārdiem esam tikuši cauri nogāztiem kokiem, un esam pie metāla konstrukcijas tiltiņa, kur dēlīši ir jau sen bebru apēsti, bet vajag ielūrēt taču tajā caurumā – tāpēc kāds ar saviem 110+kg dodas misijā to visu nobildēt. Pats jūtu, ka tagad no malas noteikti izskatos tā, ka pelmenis mēģina izlīst cauri kanalizācijas caurulei.
Tieši 3 minūtes pazemojuma un bildes uztaisītas. Tagad ieslēdzam atpakaļgaitu un atkārtojam visu līdz sauszemei. Bildes gan sanāca tādas ne visai. Nedaudz necenzētas leksikas. Vai darītu vēlreiz – a bet protams!
Bērni sāk pieprasīt ēst – bet mums šodienas galvenais mērķis – Kokamatnieku sēta „Jūras” – kuru arī esam redzējuši ceļa malā ntās reizes, bet nekad neesam apstājušies – šoreiz gan tiekam līdz apskatei – īsais stāsts – saimnieks, kuram šobrīd jau 78, bet kurš joprojām lec apkārt kā sprigans teļš un tik nēsājas apkārt ar aķmeni un lobziku būvējot visu ko jaunu, pirms 23 gadiem piedzīvoja klīnisko nāvi, bet atguvās un pateicībā Dievam uzbūvēja pirmo figūru, laika gaitā viss te apaudzis ar smukiem namiņiem, figūrām – piedevām – viss darināts bez CNC, lieliem darba galdiem – tikai ar to, kas ir pašu rokās – no nomaļu dēlīšiem – lai gan no malas to vispār nepateiksi.
Visam reliģiska nozīme – bet nevienā brīdī nekas no tā netiek uzspiests – bērniem tas ir kā liels rotaļu laukums, un te arī varot braukt palūgt piepildīt vēlēšanos – un tiešām – spriežot pēc tā, cik daudzi atved krūzītes – tā saimnieku vēlēšanās, ja piepildās vēlēšanās, lai atved krūzīti – tās ir pa pilno.
Nedaudz amizanti izskatās tas, ka visur ir vēja dzirnavas – kurām kā spārni un propelleri tiek izmantotas metāla bļodiņas
– nepārspīlējot desmitiem desmitu bļodiņu savu dzīvi vada karājoties gaisā. Te arī milzīgs ziedu dārzs, no bļodiņām, krūzītēm un karotēm veidota strūklaka – šūpoles, dīķis, utt. Beigās mūsu lielais sīkais vēl uzprasās uz to, ka tiekam sacienāti ar āboliem.
Ieeja par ziedojumiem – bet te ieguldītais noteikti nav vērtējams naudā – bet emocijās. Gandrīz 2 stundas – jo te tiekam pavadīti ar saimnieki kā gidu – palido nereāli ātri.
Tagad gan paēst – ir te tāds sens iestādījums – Pie lielās karotes – kaut kā sen bijām – nu kaut kā līdz galam nebija, plus vēl arī atsauksmes no vietējiem ne pārāk, facebook lapā viņiem arī nekā laba, tāpēc uz centru – kur ir jau lielāka izvēle – kebabnīca, bulkotava, burgernīca un iestāde, kura – spriežot pēc viņu sociālo tīklu lapas – pamatā darbojas bēru nozarē un šeit paēst nesanāks – bet – kā vienmēr, kas notiek – tas notiek uz labu – un tāpēc – te ir picērija – Pie Martas un Marijas, kur picas maksā nepieklājīgi lēti.
Godīgi – nebijām neko tādu gaidījuši – nevar maksāt tāda izmēra pica 5 vai 7 eiro un būs tik garšīga.
Dāma (pēc visa spriežot – Marta vai Marija, jo picas cepa cita lēdija – kurai vārds laikam nebija ne Marta, ne Marija), kas šodien bija aiz letes – Jums īpašs paldies – kaut tā mācētu visur neuzmācīgi interesanti aprunāties.
Dabūjam vēl info – ka mums labāk par Vecumnieku Jauno ezeru – jāapskata Vecumnieku vecais ezers – jo Vecumniekos viss labāks ir tas, kas vecāks – makes it lodžik, vai ne?!
Dabūjam 3 picas – 2 kafijas un vienu no kolas izstrādājumiem bundža – par visu kopā 23 eiro. Te ir arī konditoreja – tam šoreiz nesanāca vieta kuņģos – bet atkal jāsaka – mēs ne pēdējo reizi šajā pusē. Skats no picērijas gan uz tādu nedaudz miruša paskata apbedīšanas emmm…. biroju!? Nu apbedīšanas biroja stroiku, pareizāk. Galdiņi gan iekša, gan ārā – bet mēs ar karstām asinīm – izvēlamies pasēdēt laukā, tāpēc vispār viss pat patīkami. Mēs jau teicām, ka picas nereāli garšīgas!?
Tūrisma info centrs – kā jau pierasts – slēgts sestdien pa dienu, bet vismaz var dabūt kartes.
Dosimies ar kājām uz Veco ezeru – caur Upes ielu – tas Vecumnieku Mežaparka rajons kā Rīgā – pa ceļam ir Upes ielas parks ar daudziem (četriem, ja precīzāk) tiltiņiem un bezmaksas disku golfa laukumu.
Pa ceļam negribot noklausāmies telefona sarunu – “Dzīvoju Vecumniekos jau 8 gadus, bet, kur pie velna, te ir tas jaunais bērnudārzs?!) – nopietni – neizpētīt un neizstaigāt savu dzīvesvietu?!
20-25 minūtes un esam pie ezera ar ļoti labu skatu, kā arī iekārtotiem volejbola laukumiem, bērnu atrakciju (ļoti mini, bet tomēr te tāds ir) laukumiņu, daudz jau daudz piknika vietām un daļēji peldošu nojumi – kur arī var piknikot, makšķerēt un darīt citas daudz maz pieklājīgas lietas. Aaaa, te ir tualetes, uz kurām uzraksts, ka nedrīkst peldināt suni. Esat kādreiz podā peldinājuši suni!? Ja jā – te to nedrīkst darīt.
Kad kāds sāk teikt, ka sāp kājiņas – laiks doties uz auto pusi – plus/mīnus (vairāk plus) kāds kilometrs un esam centrā pie auto.
Aizripojam vēl uz Jauno ezeru – kas pie baznīcas – te arī svaigi atjaunots Vecumnieku lepnums – Sarkanā skola
– un pīles, kuras reāli lamājas uz mums – tā kā mēs lamāties pretī negribam, tad tomēr dodamies uz māju pusi. Nepilna stunda un droši var doties piebeigt gardās picas. Mēs jau teicām, ka picas nereāli garšīgas!?
Ja nu būtu vēl bijis spēks – ir arī taka apkārt Jaunajam ezeram – varbūt kādu citu reizi!
P.S. Sākotnējais plāns bija tikt galā ar Vecumniekiem maksimums 2-3h laikā un vēl kaut ko apskatīt vairāk, bet ievilka, bitīt matos! Paldies, bija forši.
