FOTO: Hokeja veterāni atzīmē valsts simtgadi 0
Latvijas hokeja veterāni 18. novembrī, turpinot jau pirms vairākiem gadiem aizsākto tradīciju, sapulcējās Carnikavā pie sporta un nēģu gatavošanas meistariem Zigrīdas un Eduarda Skaveņeciem, “LA” informēja kādreizējais spēlētājs, treneris un funkcionārs Ēvalds Grabovskis.
“Klāt ir tie, kuriem pietiek veselības, apņēmības, kuriem goda lieta ir turēt vārdu, pildīt savus solījumus un apņemšanos. Vēlme būt kopā ir lielāka par attālumu. Mihails Vasiļonoks mēro ceļu no Liepājas un atpakaļ, Alfona Jēgera vecākais dēls Rihards sēžas savā transporta līdzeklī Krimuldā, pa ceļam Siguldā viņam pievienojas Andris Hendelis un vecākais no mūsu tiesnešiem – Mečislavs Tomkēvičs, un visi ir klāt.
Klāt ir arī uzticīgais hokeja draugs Pēteris Klucis, kurš ar vilcienu brauc no Tukuma. Par gaišām domām, sirsnīgi un savā stilā, ir parūpējies patiess hokeja draugs gleznotājs Jānis Anmanis, kurš ieradies kopā ar kundzi, bet par muzikālo noformējumu ar akorderonu rūpējas kādreizējās Rīgas “Daugavas” meistarkomandas aizsarga Arno Lejas dēls Armands, kurš par muzikālo gaisotni rūpējas arī “Arēnā Rīga”,” raksta Grabovskis.
“Un tā pie svētku galda sēžamies kopā ar pirmo, pēc neatkarības atjaunošanas, Latvijas Hokeja federācijas prezidentu Vilni Burtnieku un trim kapteiņiem no dažādiem laikiem – Gunāru Krastiņu, Andri Hendeli un Arni Jākobsonu. Atbilstoši īpašās dienas statusam arī domas, uzrunas un sarunas bija īpašas. Tie bija pateicības vārdi tai paaudzei, kuri izcīnīja, dibināja un nosargāja to, ar ko mēs tagad lepojamies,” turpina Ēvalds Grabovskis.
“Ieejot mūsu valsts pastāvēšanas otrajā gadu simtā, savās domās iesoļojam tur kopā ar nesen savu simto dzimšanas dienu nosvinējušo Elmāru Bauri, godinot viņu par paveikto Latvijas hokejā. Atceramies arī tos, kuri veselības vai citu iemeslu dēļ nav ar mums kopā. Netiek piemirsti arī labie darbi un saziedots mazumiņš vienam no tiem mūsējiem, par kuriem nerūpējas tie, kam tas būtu jādara. Savējos nepamet, to skaidri zināja tie, kas par brīvību un taisnību cīnījās, nevis tirgojās.
Šīs domas rosās galvā īpašos brīžos, bet klausoties sarunu krustugunīs pie galda tās nomainās ar pozitīvu lepnumu par valsti, par laiku, kuru esam izdzīvoši, par darbiem, arī nedarbiem, kurus esam sastrādājuši, par visu to, kas mūs vienojis un saturējis kopā.
Sķiroties, atvadoties un pateicoties saimniekiem, izskan doma – tikšanās vietu mainīt nedrīkst. Doma, šķiet, pareiza, tikai jādara pašiem, jo neviens to nedarīs mūsu vietā. Jāturpina ragaviņas vilkt, tas mūs vieno un dara stiprākus. Bez tekstā jau pieminētajiem pasākumā piedalījās Eduards Strauts, Broņislavs Samovičs, Jevgeņijs Banovs.”
