FOTO: Gar Peipusu pa Sīpolu ceļu. Top jauns pārgājienu maršruts no Rīgas līdz Tallinai 0
“Latvijas Avīzē” jau rakstīju par ES un Eiropas Reģionālā attīstības fonda finansiāli atbalstīto projektu, kas divu gadu laikā paredz izveidot “Mežtaku” – ap 1050 km garu marķētu pārgājienu maršrutu cauri Latvijas un Igaunijas mežiem no Rīgas līdz Tallinai.
Kartē iezīmēt ejamo ceļu ir vienkārši, nopietnākais darbs – to apsekot un nepārprotami iezīmēt dabā, informējot gājējus gan par skaistākajām ainavām un apskates objektiem, gan iespējamiem šķēršļiem, ceļa seguma īpatnībām un citiem faktoriem, kas jāņem vērā, lai pārgājiens sagādātu pārsvarā pozitīvas emocijas, nevis sāpošas kājas un noberztas tulznas.
Tādēļ “Lauku ceļotāja” pārstāvis Juris Smaļinskis šo vasaru veltījis “Mežtakas” izstaigāšanai no tās sākuma līdz beigu punktam, vācot nepieciešamo informāciju, fotografējot un aicinot līdzi kā vietējos tūrisma speciālistus, tā ikvienu, kam izkustēšanās dabā sagādā prieku. Tā nu arī es izmantoju šo iespēju un divas dienas pavadīju Igaunijas lielākā ezera Peipusa krastos, ejot no Varnjas līdz Sasukverei (~ 44 km).
Vecticībnieku krasts
“Latviešiem, kas pirmoreiz nonākuši pie Peipusa (2613 km²), grūti noticēt, ka tā nav jūra, bet ezers, jo tik lielu ezeru Latvijā nav,” teic Juris Smaļinskis. Tiešām, mūsu lielākais ezers Lubāns (80,7 km²) ir vairāk nekā trīsdesmit reizes mazāks.
Tiesa gan, arī Peipusa ezers nav pārāk dziļš – vidēji tikai aptuveni astoņus metrus. Pa to iet Igaunijas–Krievijas robeža, taču tā paliek aiz apvāršņa, un tikai pašos ezera dienvidos, kur tas sašaurinās, pie Podmotsas (7 km no Verskas) neliela līča pretējā krastā saskatāms krievu robežsargu novērošanas tornis.
Peipusa krasts ir ļoti daudzveidīgs, sākot ar pārpurvotu zemieni, meldru mežiem, purviem dienvidos un lieliem, maziem akmeņiem nosētām piekrastes teritorijām vidusdaļā līdz baltsmilšu pludmalēm ziemeļos.
Visinteresantākā vieta atrodas pie Kallastes, kur apmēram kilometra garumā krasta krauju veido devona perioda sarkanā smilšakmens krauja (~ 20 m) ar ūdens līmeņa svārstību rezultātā izskalotām alām apakšā un neskaitāmām čurkstu aliņām – ligzdām ieža augšpusē.
Te ir apzināta lielākā čurkstu kolonija Igaunijā, atrastas bruņuzivju fosilijas, tās dzīvojušas pirms aptuveni 390 miljoniem gadu. Klintis devušas arī nosaukumu šai apdzīvotajai vietai.
Sīpolu ceļš cauri Sīpolu ciemiem
Ne tikai daba, bet arī cilvēki Peipusa krastos ir īpaši. Lielākā daļa ir vecticībnieku pēcteči, kuru senči meklēja patvērumu no vajāšanām Krievijā pēc 1685. gada ukaza, kas vērsās pret viņu ticību.
Tādēļ šeit izsenis saplūdušas somugru (igauņu) un slāvu (krievu) kultūras, veidojot savdabīgu sajaukumu. Ļoti labi to var izbaudīt, ejot pa Mežtaku no Varnjas līdz Kolkjai – piekrastes ciemiem, kas gandrīz nemanāmi pāriet viens otrā.
Katrs abpus ielai pieplakušo māju iemītnieks pēc savas saprašanas centies izcelties ar sētas noformējumu – apgleznotiem akmeņiem, košās krāsās apzīmētām, no automašīnu riepām gatavotām skulptūrām (vardēm, gulbjiem, zaķiem un pat olimpiskajiem lācīšiem) vai iespaidīgu patvāru kolekciju.
Tuvojoties rudenim, priekšplānā izvirzās tikko novākto sīpolu virtenes, tīkliņi un galdi, kas izrāda jaunās ražas bagātību, ko, protams, ne tikai var, bet vajag iegādāties, atbalstot tradicionālo sīpolu šķirņu audzētājus.
Lai gan viena pīne ar 9–11 posmiem maksā 8–10 eiro un parasti lielveikalos sīpoli nopērkami lētāk, Peipusa sīpoli ir īpaši.
Tie tiek audzēti ģenētiski pietuvināti senajai Krievzemes šķirnei ‘Bessonovskaja’ jeb ‘Krievu Zeltainais’, kam vēsturiskais izejmateriāls jau cara laikos stādīts Penzas apgabalā.
“Sīpoliem vecticībnieku dzīvē ir ne vien praktiska, bet arī simboliska nozīme. Mūsu baznīcām ir sīpolveida kupoli, senais ierocis loks (“luk” – kr. val.) ar bultām (“strelki”), bet sīpola ziednesi, kas izaug no lielā otrā gada sīpola, mēs arī saucam par “strelkām”,” saikni ar vēsturi ieskicē Konstantīns jeb vienkārši Kostja (56) no Kolkjas, kurš šajā apvidū ir lielākais sīpolu audzētājs (trīs četras tonnas gadā), tādēļ viņa saimniecība tūristiem pazīstama kā Sīpolu sādža, kur var atbraukt apskatīties, kā sīpoli aug 30–40 cm augstās un pusotru metru platās dobēs, kas Peipusa piekrastē ir tradicionālais dārzeņu audzēšanas veids. Tas saistīts ar augsto gruntsūdens līmeni, kā arī smelties zināšanas par sīpolu audzēšanu.
Pa vidu sīpoliem aug bietes, burkāni un cigoriņi, kuri kādreiz nozīmīgo lomu vietējā ekonomikā gan zaudējuši un pilda vien dekoratīvo funkciju.
Kostja uzskata – ja sīpolu plantācijas no ezerkrasta izzudīs, būtiski mainīsies visa Peipusa piekrastes ekosistēma – izzudīs daudzas augu, kukaiņu un dzīvnieku sugas, tāpēc svarīgi visiem spēkiem atbalstīt vietējo iedzīvotāju galveno vasaras rūpalu, un to var izdarīt, vienīgi pērkot sīpolus.
Ja kāds sacīs, ka dārgi, Kostja aicina pašiem pamēģināt katru rudeni nolīdzināt, pārrakt un no jauna izveidot augstās dobes, vākt un žāvēt sīpolu sēklas stādmateriāla atjaunošanai, ar rokām apstādīt pushektāru ar pirmā gada sīksīpoliņiem (katrā dobē 6–8 rindās), no kuriem izaugs lielie, zeltainie bumbuļi pārdošanai.
Šogad tieši augusta pēdējā dienā Kallastē notiks visu gadu gaidītais Lielais Sīpolu gadatirgus, kur sabrauks sīpolu audzētāji no visas Peipusa apkaimes, bet jau šajā nedēļas nogalē (24., 25.08.) ceļotājiem durvis vērs piekrastes ciemu kafejnīcas, kur varēs nobaudīt arī zivis, jo zvejošana ir vietējo iedzīvotāju svarīgākā nodarbe.
Tostarp būs “Kala majakas” Kallastē, kuras saimniece Irina gatavo fantastiskas sīgas (tās ir viena no nozīmīgākajām Peipusa zivju sugām). Viņas sētā atrodas zivju kūpinātava, tādēļ visa produkcija vienmēr ir svaiga un garda. Līdzīga kafejnīcu akcija plānota arī 14. septembrī.
