FOTO. FK Riga futbola treneri no Barselonas: “Latvijā ir ļoti talantīgi jaunieši!” 0
Pirms aptuveni mēneša divkārtējie Latvijas čempioni futbolā klubs “Riga FC” paziņoja, ka darbam akadēmijā piesaistīti jauni speciālisti, kuru uzdevums būs jaunatnes futbola programmas attīstīšana. Tie ir trīs speciālisti no Spānijas.
Hordi Gonsaless Puentess (Jordi Gonzalez Puentes) pilda akadēmijas vadītāja sporta pienākumus kopā ar diviem pieredzējušiem jaunatnes komandu treneriem Albertu Garsiju Pinadelu (Albert Garcia Pinadella) un Marku Velasko Borelu (Marc Velasco Borrell), kuri akadēmijā ir atbildīgi par dažādām vecuma grupām kā arī ir UEFA A kategorijas treneri.
Gonsaless ir pieredzējis vadītājs, kurš savu karjeru sāka 2003. gadā kā Spānijas “UE Macanet de la Selva” jaunatnes futbola akadēmijas direktors, bet pēc tam pārgāja uz “FC Barcelona” akadēmiju. Savas karjeras laikā viņš ir ieņēmis dažādus amatus vienā no “City Footbll Group” klubiem – “Girona FC”, tostarp bijis perspektīvo jauno talantu meklēšanas (“skautošanas”) nodaļas vadītājs un akadēmijas direktors.
Tikmēr Albertu Garsija uz “Riga” struktūrām pārcēlās no “City Footbll Group” sastāvā esošā “Girona FC”, kur viņš ieņēma U19 komandas galvenā trenera un U16/U17/U18 komandu fiziskās sagatavotības koordinatora amatu. Viņam ir 14 gadu ilga pieredze profesionālā trenera darbā “Girona FC” sistēmā dažāda vecuma jaunatnes komandās, kā arī viņam ir piešķirta “UEFA PRO” treneru licence.
Marks Velasko ir “UEFA PRO A” licencēts treneris ar 10 gadu ilgu profesionālā spēlētāja pieredzi. Viņš ir bijis “Barcelona” starptautiskās futbola akadēmijas direktors Stambulā un treneris Barselonas “FCBE scola”, Barselonas futbola akadēmijā Ņujorkā un klubā “Sagan Tosu” “J1” līgā. Viņa vadītāja pieredzi veido darbs ar tādiem klubiem kā “CF Sant Cerbia”, “AT.C. Sant Pol” un “FC Tordera” pirmajām komandām.
Intervija norisinājās sporta un atpūtas kompleksā „Ķeizarmežs”, kur ikdienā trenējas gan pieaugušo, gan jauniešu komandas. Liels nopelns veiksmīgajā akadēmijas ikdienas darbā ir tās direktoram Raimondam Laizānam, kurš iepriekš 20 gadus vadīja „Skonto” akadēmiju, smeļoties gan pieredzi, gan piedaloties daudzu Latvijas jauno futbolistu attīstībā.
Laizāns norāda, ka „Ķeizarmeža” kompleksā viss ir pēc augstākajiem Eiropas līmeņa standartiem – baseins, pirts, aukstās un karstās vannas, atsevišķa trenažieru zāle, kā arī TRX ekipējuma zāle un vēl vairākas sportošanai vai vingrošanai paredzētas telpas, kā arī atpūtas stūrīši un ēdnīca.
Pieejami arī ērti un mūsdienīgi numuriņi. „Riga FC” pieejamo infrastruktūru „Ķeizarmeža” teritorijā atzinīgi novērtēja arī spāņu treneri, kuri vienbalsīgi teica: „Rīgā mums ir labāki apstākļi nekā Katalonijā. Šeit ir viss nepieciešamais un visi ļoti profesionāli dara savu darbu.”
Turpinājumā piedāvājam sarunu ar spāņu speciālistiem.
Rīgā esat jau mēnesi. Kā esat iedzīvojušies?
Hordi: Esam laimīgi un ar visu apmierināti, jo klubs mums nodrošina labākos apstākļus.
Albertu: Pilsēta ir skaista, it īpaši Vecrīga. Jūtamies šeit daudz labāk nekā Katalonijā, jo pandēmija tur izplatījusies daudz straujāk un plašāk. Toties šeit, lai arī ir ierobežojumi, tie nav tik stingri kā Katalonijā, un mums ir iespēja pēc attiecīga protokola aizvadīt treniņus dažāda vecuma grupām 10 cilvēku sastāvā. Runājot par cilvēku mentalitāti, tad spāņiem ar latviešiem tā krasi neatšķiras, jo nākam taču no Eiropas. Protams, varbūt dienvidnieki ir nedaudz atvērtāki, taču lielas atšķirības var atrast vien tad, ja dziļāk meklē.
Kā Jūs salīdzinātu jauniešu līmeni Latvijā un vietās, kur esat iepriekš strādājuši, piemēram, FC „Barcelona” sistēmā?
Hordi: Mums ir palicis ļoti labs iespaids par vairākiem jauniešiem, kuriem var redzēt, ka piemīt talants un ir potenciāls profesionālajā futbolā kaut ko sasniegt. Tomēr lielākā atšķirība ir atlases iespējās. Ja Latvijā kā valstī ir zem diviem miljoniem iedzīvotāju, tad Spānijā reģionā, kur es strādāju, bija ap trīs līdz četriem. Tomēr talanti ir visur, tikai jāprot tos atrast un pareizi attīstīt.
Marks: Esmu strādājis vairākās Eiropas valstīs, kur futbols ir pirmajā vietā, kā arī pabijis, kur nav tas pirmajā plānā. Lielākā atšķirība ir tāda, ka Spānijā, Francijā, Vācijā un citviet jauniešiem treniņos regulāri jāpieņem lēmumi, izvēloties no vairākām opcijām – tā tiek veidoti vingrinājumi. Notiek radošāks process. Savukārt citviet ir pārāk akadēmiska pieeja, kad spēlētājiem māca darīt vienu un to pašu visu laiku un atkārtot. Pieņemsim, treniņā ir uzdevumi izpildīt tikai soda sitienus vai apvadīt trīs konusus. Tajos brīžos smadzenes īsti nedomā, jo ir vienkārši jāatkārto iepriekš mācītas kustības. Tāpēc mēs vēlamies treniņu procesā ieviest nedaudz citādāku pieeju.
Hordi: Ir pārāk agri prognozēt vai kāds vai vairāki no esošās grupas, ar ko mēs strādājam, nākotnē varētu aizsniegties līdz Eiropas Top5 līgu līmenim, taču esam pārliecināti, ka ar to darbu un idejām, ko esam sākuši darīt šeit klubā, mēs varam palīdzēt viņiem spert soli uz augšu savā attīstībā.
Talants var izpausties vairākos veidos – kāds ir ļoti ambiciozs jau agrā vecumā un vēlas visu laiku uzvarēt. Ja tas palīdz progresēt, to arī var uzskatīt par talantu. Tāpat tā var būt bumbas driblēšanas tehnika, cits vairāk „pārredz” laukumu un dod labas piespēles, u.t.t. Arī šeit mēs redzam vairākus talantīgus puišus un mūsu mērķis ir viņus sagatavot, kad viņi centīsies doties uz ārzemēm. Tikai tajā brīdī, kad spēlētājs jau ir pieaudzis un viņam „jāsāk spēlēt”, var redzēt – ir talants vai nav.
Vai Latvijā var izaugt laba līmeņa futbolists, vai tomēr noteiktā vecumā, piemēram, 16 vai 17 gados jāmeklē iespējas doties pāri robežai, lai varētu turpināt progresu, citādi paliekot Latvijā, tas ir daudz grūtāk izdarāms?
Albertu: Protams, ja Latvijā uz savu vienaudžu, vai pat vecāku fona ievērojami izcelies, tad noteikti būtu jāmeklē iespējas doties uz kādu no Eiropas vadošajām futbola valstīm. Kā jau Hordi teica, tad viens ir lielās izvēles iespējas, bet tā spēlētājiem ir lielāka konkurence, kuras apstākļos augt, bet otrs aspekts – līmenis. Ceram, ka tuvākajā laikā pandēmija pierims un mums būs iespēja ar „Riga FC” jauniešiem aizbraukt uz kādu no Eiropas elites klases turnīriem un izmēģināt savus spēkus ar labākajiem. Tā arī ir laba skola, kad tiecies ar citu valstu komandām – cits spēles stils un maniere, meistarība, brieduma pakāpe, u.t.t. Uz tā fona var salīdzināt ar sevi. Kur jāaug, kas jādara vairāk, lai progresētu.
Vai jaunieši no ģimenēm, kuras ir mazāk nodrošinātas, nav vairāk izsalkuši kļūt par profesionāliem sportistiem kā tas ir ar to bērnu atvasēm, kuri dzīvo pārticīgāk?
Hordi: Neteiktu, ka īpaši atšķiras. Uzvedības ieradumi ir labā līmenī. Ja arī ārā līst lietus, puiši nāk uz treniņiem, kārtīgi strādā un klausās treneros, lai mācītos.
Marks: Lai arī par profesionāliem sportistiemvēlāk kļūs aptuveni tikai1% no vienas vecuma grupas un tam var būt dažādi iemesli – kaitīgi ieradumi, savainojumi, nepietiekamas darba spējas vai talanta trūkums – mums ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību katram jaunietim. Runa nav tikai par futbola prasmju apmācīšanu, bet arī tiem, kuri vēlāk nebūs profesionāļi, palīdzēt tālākās dzīves gaitās – iemācīt vērtības, pieklājību un izglītot. Un, runājot par vērtībām, protams, tās ir atkarīgas no ģimenes. Vienā ģimenē domā tā, citur domas ir pretējas, bet, kad esam klubā, mums visiem jābūt vienotiem un jāvirzās pretī noteiktajam mērķim. To mēs mācām.
Kāda ir latviešu jauniešu mentalitāte?
Hordi: No tā, ko esmu redzējis šī mēneša laikā, ka viņi smagi strādā treniņos, viņiem patīk sacensties un ir vēlme uzvarēt. Ja salīdzinām ar spāņiem, tad nevienam nav noslēpums, ka esam komunikabla tauta, patīk sarunāties vienam ar otru, savukārt Latvijā visi ir nedaudz distancātēki un piezemētāki.
Albertu: Latviešu puiši ļoti klausa treneri – ko viņš liek, to arī izdarīs. Tas, protams, ir pozitīvi, bet Spānijā viņi ir atbrīvotāki. Tur labākie spēlētāji reizēm mēdz arī paslinkot, nezinu, varbūt arī Latvijā tā ir, tikai mēs to pagaidām neredzam, jo visi mūs klausa, jo esam tikko atbraukuši (iesmejas).
Kas ir svarīgāks – fiziskā izturība vai spēcīga mentalitāte?
Marks: Mēs uzskatām, ka mentālais spēks iet kopā ar fizisko – tie viens bez otra nevar iztikt, ja vēlies spēlēt augstākajā līmenī. Tāpēc mēs pievēršam uzmanību arī izglītībai un raksturiem. Protams, ne visiem var vienādi labi veikties skolas solā, bet citam tas var palīdzēt attīstīt domāšanu, kas vēlāk attīstās uz laukuma, no kā aug pārliecība un tas viss korelē ar fizisko spēku. Tāpēc mēs dažādojam treniņu procesu, lai viņi apgūtu visas iemaņas.
Hordi: Un arī mēs mācām spēlētājiem kā kļūt mentāli stiprākiem. Tikko ar kolēģiem runājām tieši par vienu piemēru, kad jaunieši pēc zaudējumiem raud, tad ir jādomā, kā iemācīt sadzīvot ar zaudējumu. Ir arī diametrāli pretējas situācijas, kad komandā ir viens izteikti talantīgāks puika, līderis, kurš izpilda visus 11 metru un citus soda sitienus, viņš spēlē no pirmās līdz pēdējai minūtei un bumba visu laiku ir pie viņa. Bet mēs viņu kādreiz nomainām vai atstājam rezervē, jo gatavojam tam, ka kādā brīdī karjerā viņš nonāks pie trenera, kurš noliks viņu rezervē. Bet viņš būs tam gatavs, jo būs izgājis tādu skolu junioros un ko iemācījies. Nebūs situācijas, kad pie pirmajām grūtībām pieaugušo konkurencē talantīgākie savas paaudzes puiši metīs mieru un teiks, ka viņiem tas nav vajadzīgs. To pašu var paņemt līdzi arī privātajā dzīvē, kad no jaunieša jākļūst par pieaugušo un jāsāk nodrošināt pašam sava dzīve – pie pirmajām neveiksmēm neiesi taču palikt uz ielas? Treneriem galvenais ir prast to iemācīt precīzi, nevienu neaizskarot, un lai visi saprastu, kāpēc tā ir jābūt un notiek.
Latvijas Futbola virslīgas spēlēs šobrīd vienas komandas sastāvā laukumā vienlaicīgi var atrasties septiņi leģionāri. Vai šāds modelis netraucē vietējo spēlētāju attīstībai? Saprotams, ka talantīgākie var aizbraukt uz ārzemēm, bet ko darīt tiem, kuri starp vienaudžiem bijuši pirmajās rindās, bet te netiek pie teikšanas, jo priekšā ir leģionāri?
Hordi: Tieši šī iemesla dēļ mēs esam šeit – mēs gribam palīdzēt celt vietējo jauno spēlētāju līmeni, lai viņi nākotnē varētu pārstāv virslīgas komandu. Šobrīd tas līmenis nav tik augsts, lai regulāri uz „lielo” komandu sauktu vairākus jauniešus, bet tas ir mūsu mērķis – vairāk pašu izaudzināto puišu virslīgas komandā un nākotnē pārdoti uz labiem ārzemju klubiem, kur viņi var attīstīt savas profesionālās karjeras un nodrošināt sev un savai ģimenei dzīvi.
Albertu: Labākie jaunieši jau tāpat tiek iesaistīt treniņos ar pamatsastāvu un tas arī ir viens no veidiem kā veicināt viņu progresu. Vienlaikus to nedrīkst sasteigt. Jaunietis var nebūt gatavs uzreiz „ielēkt” pie pieaugušajiem, pirmajās reizēs viņam kaut kas nesanāk, un pārliecība var zust un ir piemēri, kuri salūzt un to vairāk neatgūst arī pie vienaudžiem.
Latvijas pieaugušo izlasei šobrīd nav tas labākais posms un eksperti ir vērsuši uzmanību uz to, ka uzbrucēju pozīcijā spēlējoši baidās spēlēt drosmīgi – 1 pret 1, apvest, būt agresīvi. Kā ir ar jauniešiem?
Marks: Mēs nedomājam, ka viņi no kaut kā baidītos vai nebūtu pārliecināti pār saviem spēkiem. Mums ir viens puisis, kuram ir 15 gadi, bet viņš spēlēja pārbaudes maču pie U21 vecuma grupas un uz tā fona izcēlās! Gan tehniski, gan apvadot, kā arī mentāli. Protams, tādu gadījumu nav daudz, bet ir. Arī pārējie puiši neteiktu, ka baidās uzbrukt vārtiem. Tas ļoti atkarīgs no cilvēka personības arīdzan. Kādā jauniešu komandas grupā var sanākt vairāk spēlētāju ar tādu raksturu, citā mazāk. Nekad nevar zināt.
Kāds jauniešiem būtu ideālais treniņu režīms?
Hordi: Katrā vecumā ir nepieciešama sava pieeja. Jāsaprot, ka futbols atšķiras no citiem sporta veidiem, jo tie katrs principā ir tendēti uz dažādām muskuļu grupām. Piemēram, tu vari no rīta aiziet uz divu stundu ilgu peldēšanas treniņu, atpūsties trīs vai četras stundas un atkal divas peldēt. Savukārt futbolā tā nevar. Futbola treniņā mums ir daudz sprinta vingrinājumu.
Albertu: Daudz kas atkarīgs arī no tā, cik daudz spēļu nedēļā ir. Ja to ir mazāk, tad treniņi var būt intensīvāki, bet ja nedēļā ir trīs mači, ir jābūt piesardzīgākiem un vairāk jākoncentrējas uz gatavošanos mačiem. Mēs nevaram pateikt konkrēti – lūk, tik un tik dienas un stundas būtu labi trenēties. Svarīgi ir apstākļi. Vai tā ir pirmssezona, vai tā iet jau pilnā sparā vai turnīrs. Katram periodam ir jābūt savai pieejai.
Marks: Ne vienmēr vairāk ir labāk. Ir jāatrod balanss. Ir brīži, kad vairāk jāpiespiežas un jāiedod lielāka slodze, bet ir, kad nepieciešams tikai uzturēt sevi tonusā.
Kādi ir Jūsu galvenie mērķi, kad pievienojāties „Riga FC”?
Marks: Mūsu galvenais mērķis ir tāds, ka mēs vēlāmies palīdzēt „Riga FC” un Latvijas futbolam. Iepriekš esam strādājuši un guvuši pieredzi lielās Eiropas klubu sistēmās. Neatkarīgi no tā, vai mēs te būsim pēc gada, diviem vai vairāk, ceram, ka būsim atstājuši pēdas un ko iemācījuši jaunajiem futbolistiem, kuri vēlāk devušies profesionāļu gaitās un viņiem mūsu ieliktais darbs ir palīdzējis dzīvē sasniegt aizvien augstākus mērķus.
Hordi: Palīdzēt attīstīt kluba akadēmiju un audzināt jaunos talantus, kurus ne tikai tālākā nākotnē varētu iekārtot ārzemju klubos, bet radīt arī vietējai līgai spēlētājus, lai pēc iespējas vairāk jauniešu paliktu futbolā.
Albertu: Varu tikai pievienoties saviem kolēģiem un vēlreiz uzsvērt – neesam tikai uz futbolu tendēti, kaut gan, protams, tas ir galvenais iemesls, kāpēc esam šeit. Mēs vēlamies šiem puišiem palīdzēt augt kā personībām, lai vēlāk vieglāk klātos dzīves turpinājumā. Un, protams, izaudzinot jauniešus, palīdzēt arī profesionālajam klubam.
