FOTO. Elegantais nams Pārdaugavā, ko nenojauca. “Māju skatīt atnākuši virsnieki, bijuši pārsteigti par podiņu krāsni un parketu…” 5
Andris Tiļļa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”.
Pārdaugavā Kuldīgas ielā vietām vēl jūtams pirmskara Latvijas būvniecības pamatīgums, turklāt vai katra ēka – citā stilā, nav nomācošās vienveidības. Pie Griezes un Kuldīgas ielas krustojuma atrodas elegants vienstāva koka nams ar mezonīnu un ieejas terasi ar kolonnām. Kā nu paiesi tam garām, tāpēc uzrunāju tās īpašnieci Inetu Veisu, kas jau trešajā paaudzē ir saistīta ar šī nama likteni. “Māja uzcelta 1928. gadā pēc arhitekta Osvalda Tīlmaņa projekta, tās pirmais īpašnieks bija Kārlis Brēdermanis. Pārsteidzoši, ka īpašnieki spējuši saglabāt mājas sākotnējo izskatu, turklāt arī ulmaņlaika mēbeles! Viesistabā apmēram 90 procentu ir no tiem laikiem!”
Dzimtas spēcīgā atvase
Māju uzcēla Kārlis un Olga Brēdermaņi, pēcāk tajā līdz 102 gadu vecumam nodzīvojis Inetas Veisas vectēvs Eduards Sausups. Viņš bijis no Džūkstes, Rīgā izskolojies komerczinātnē, pārstāvējis studentu korporāciju “Selonija”, strādājis par grāmatvedi. Eduardam bijis savs dzīves ritms – vasarā ik dienas braucis uz Jūrmalu pastaigāties, ik rītu un pēcpusdienā devies uz vietējo avīžu kiosku pēc laikrakstiem… Spēcīga rakstura personība, varbūt arī tāpēc 1990. gada 30. novembrī, atzīmējot viņa simtgadi, laikraksts “Rīgas Balss” Eduarda portretu uzdrukājis uz vāka ar aprakstu, tostarp minot viņa romantisko iepazīšanos ar nākamo dzīvesbiedri Elzu: “Jaunkundze bija iesnaudusies Rīgas–Jūrmalas vilcienā. Pēdējā brīdī paguvu viņu uzmodināt, citādi būtu aizbraukusi garām savai pieturai. Tālāk viņi gāja kopā – līdzās meita Vija, pēc tam dēls Ojārs, tad mazmeita, un pēc tam arī divi mazmazdēli…” “Un tie ir mani dēli,” precizē Ineta Veisa, “viens dzimis 1985., otrs 1986. gadā.
Viņa turpina savas mammas Vijas Ūdres, kura strādājusi Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, ķīmiķes tradīcijas – nu jau gandrīz divdesmit gadus ir “Grindeka” darbiniece. Piebilstams, ka Ineta ir arī ilggadēja basketboliste, skolas laikā trenējusies netālajā toreizējā Zentas Ozolas 5. vidusskolā (tur izaugušas arī daudzas slavenās “TTT” meitenes), pēcāk spēlējusi Latvijas Universitātes komandā, tagad – senioru komandā “Baroneses”.
Māju no zudības izglābusi… krāsns
1958. gadā Kārlis Brēdermanis māju labprātīgi atdeva padomju valstij… Acīmredzot saprata, ka par saviem līdzekļiem namu nespēs uzturēt. No sešām istabām divās iemitinājās svešie, kas dzīvoja līdz pat 90. gadu sākumam, kad radās iespēja atgūt īpašuma tiesības. Kāds draudīgs fakts! Turpat līdzās mājai krievu militāristi bija plānojuši uzcelt daudzdzīvokļu ēku saviem darbiniekiem, kas strādāja Baldones ielas militārajā rūpnīcā, kur ražoja nepieciešamo lauku virtuvēm.
Viņš ir viens no Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja būvniecības iniciatoriem, kā arī Zinātņu akadēmijas augstceltnes līdzautoriem, RTU ēkas Kaļķu ielā 1 un virknes savrupmāju projektu autors. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados iecienīts un ražīgs arhitekts – veiksmīgi piedalījies projektu konkursos, tomēr lielākā daļa O. Tīlmaņa mūža pagāja Rīgas galvenā arhitekta amatā. “Man stāstīja, ka māju skatīt atnākuši augsta ranga militārie virsnieki, bijuši pārsteigti par skaistu baltu podiņu krāsni un parketu istabās. Acīmredzot tas aizkavēja ēkas nojaukšanu, turklāt drīz sākās Trešā atmoda,” atceras Ineta.
Interjers medainos toņos
Saimniece, izrādīdama unikālās koka kāpnes, mūs ieved viesistabā, un no pārsteiguma vai jāsastingst – te taču saglabāts ozolkoka parkets, ko joprojām spodrina ar tā laika bonierēšanas birsti! Medainos toņos laistās ne vien parkets, bet arī ulmaņlaika mēbeles: bufete ar kokgriezumiem, kuros atveidotas ozolzīles, ābele ar āboliem… Skatienu piesaista arī drēbju skapis ar slīpēto spoguli, kas pārklāts ar sudraba kārtiņu… Uz mazā laikrakstu galdiņa – tamborēta sedziņa, uz kuras uzlikta vāze ar ziediem, tai līdzās – ģimenes albums. Tik mīļi tautiska noskaņa, saimes galds ar atpūtas krēsliem – tik omulīgi, ka iesēdies un vairs negribas celties. Ineta mūs cienā ar kafiju un pašas ceptu ābolmaizi – āboli no pašas dārza! Ko piebilst – te jūtams patiess krietnums un sirsnība.