FOTO. Ekskluzīvi no Ukrainas! “Starp trauksmes sirēnām, bez elektrības, nepieredzētā karstumā – visi turpina dzīvot!” Ukrainiete stāsta, kā norit cilvēku dzīve kara trešajā gadā 50
Autore: Oļesja Nogina
Paziņas un draugi no Eiropas, dodoties uz karojošo Ukrainu darba nolūkos, bieži jautā: “Ko sagaidīt? Kāda šobrīd ir dzīve frontes līnijas pilsētās un galvaspilsētā?” Es dalos ar to, kā norit vasaras ikdiena Kijivā masveida karadarbības laikā. Raķešu un “šahīdu” uzbrukumi, elektroapgādes pārtraukumi un nenormāls karstums. Jo dzīve turpinās, un ziņās to nevar redzēt.
Jūlija nedēļas nogale, anomāls karstums. +39 ēnā. Pēc Krievijas uzbrukumiem bojāts aptuveni 70% valsts enerģētikas infrastruktūras, visos reģionos ir ieviesti elektroenerģijas padeves pārtraukšanas grafiki. 7-10 stundas dienā bez elektrības.
Tomēr pilsētās viss darbojas. Mazie uzņēmumi cīnās ar grūtībām. Kad pārtrūkst elektrība, sāk darboties ģeneratoru koris. Uz katras ielas, pat pilsētas centrā, pat guļamrajonos, ir dzirdama kņada pie katras kafejnīcas, bāra, aptiekas, nagu salona, frizētavas, zobārsta kabineta, tiek iedarbināts ģenerators, ielej benzīnu, un – viss strādā. Limonāde ar ledu, jebkura grauzdējuma kafija – karsta, frizētavas, veikali, pakalpojumi – ar gaisa kondicionieri.
Starp trauksmes sirēnām, bez elektrības, nepieredzētā karstumā un ar komandantstundu – uzņēmēji strādā, klienti izmanto pakalpojumus, visi turpina dzīvot.
Populārākā vides reklāma ir militāro vienību rekrutēšana. Tieši tur šobrīd notiek īsta mārketinga radošuma cīņa – starp stiprajām, veiksmīgākajām brigādēm par jaunpienācējiem. “Vasara, FPV, trešais uzbrukums.” “Pievienojies, kustība tikai sākas.” Cilvēki armijā tiek saukti ar pilsētas gaismu palīdzību, lieliem plakātiem uz centrālajām maģistrālēm un reklāmas stendiem pilsētu svētkos.
Lai kur Kijivas iedzīvotāji pavadītu nedēļas nogales – viņi ik uz soļa ziedo, slēdz nodevas, pārskaita procentus mavikiem, droniem, automašīnām, termokamerām, turniketiem. Stand-up izrādes, koncerti, ekskursijas – viss notiek Kijivā kara laikā, un viss ar obligātu labdarības ieguldījumu.
Jau 10 gadus sabiedrībā notiek karstas diskusijas par to, kā kara laikā būtu jādzīvo frontē. Daudzus karavīrus, atgriežoties Kijivā, Ļvivā, Užgorodā, Dnipro, Ivanofrankivskā un Odesā, satrauc mierīgais dzīvesveids. Disonanse starp tranšejām un pārpildītajām bāru un restorānu terasēm noteikti nepalīdz pārvarēt PTSD (posttraumatiskā stresa sindroms) vai veicināt taisnīguma sajūtu. Dažiem. Savukārt citiem militārais mērķis ir karaspēks: cīnīties nulles punktā, lai pilsētas varētu turpināt mierīgi dzīvot.
Nav iespējams bez zosādas vērot, kā ģimenes ar tēviem, kas atbraukuši no frontes, apciemot savus mīļos, staigā pa pilsētu.
Nav iespējams vienaldzīgi skatīties uz jauniem, spēcīgiem, slaidiem, izskatīgiem vīriešiem ar protēzēm un kruķiem. Taču ar vārdiem nevar izteikt, kāds lepnums un pateicība ir dzīvot un būt starp šādiem cilvēkiem – ar tik spēcīgu enerģiju.
Pagājušajā svētdienā apritēja otrā gadadiena kopš teroristu uzbrukuma Oļeņivkā, kad dzīvus sadedzināja Krievijas kolonijā sagūstītos ukraiņu karagūstekņus. Atgādināšanas akcija par “Azovstaļ” aizstāvjiem, kuri jau trešo gadu atrodas brutālā gūstā, notika Maidana laukumā Kijivas centrā. Cilvēki pulcējās ar plakātiem “Free Azov”, aicinot garāmbraucošos autovadītājus signalizēt – “neklusējiet, prasiet ieslodzīto atbrīvošanu”.
Pazudušo, sagūstīto un nogalināto ģimenes, pusaudži, bērni, mātes, radinieki un draugi nenogurstoši atgādina, ka mums visiem ir vajadzīga brīvība, bet nevienam nav tiesību ne uz mirkli aizmirst tos, kuri par šo brīvību atdevuši savu dzīvību un veselību.
Kara gados valsts galvenais laukums – Maidana laukums, ir kļuvis par bezizmēra laukumu ar karogiem, kas mums atgādina par katru dzīvību, kas atdota par šo brīvību.
