FOTO. Ekskluzīvi! Aplūkojam, kā norit valsts aizsardzības dienesta karavīru ikdiena militārajā bāzē “Ādaži”, un noskaidrojam atbildes uz būtiskākajiem jautājumiem par dienestu 0
19.jūlijā dienestu uzsāks jau trešais valsts aizsardzības dienesta iesaukums Latvijā. Šī arī būs pirmā reize, kad dienestu uzsāks tie jaunieši, kuri pieteicās ne tikai, bet arī tika atlasīti pēc nejaušības principa. Tomēr vēl aizvien ir daudz jautājumu, kas satrauc gan vecākus, gan pašus jauniešus, tāpēc devāmies uz militāro bāzi “Ādaži”, lai šos lasītāju iesūtītos jautājumus uzdotu Sauszemes spēku Mehanizētās kājinieku brigādes Mācību daļas priekšniecei majorei IEVAI JORADNEI-LIFLANDEI.
LA.lv redakcija saņēmusi vairākus lasītāju jautājumus par valsts aizsardzības dienestu. Tāpat dažus jautājumus uzdeva gan mani draugi, gan paziņas, tai skaitā mammas, vecmāmiņas un citi radinieki. Man personīgi radās iespaids, ka jauniešu jautājumi ir vairāk praktiskas dabas, tomēr mammas un ģimene vairāk uztraucas par to, vai “viss būs labi”, jo joprojām daudziem cilvēkiem Latvijā dienests saistās ar “padomju armijas” asociācijām un šīs emocijas nav patīkamas.
Uzsākot sarunu, majore Ieva Jordane-Liflande koriģē – daudzās vēstulēs minēts vārds “obligātais dienests”, viņa skaidro, ka Latvijā tāda nav – tas ir valsts aizsardzības dienests. Tāpat viņa precizē, ka visas atbildes, ko viņa sniedz, attiecas tikai uz valsts aizsardzības dienestu, kas tiek realizēts militārajā bāzē “Ādaži”, jo par to, kā dienests tiek realizēts citās vienībās, viņa nav tiesīga atbildēt, kā arī – nepārzina detaļas.
Dēls domā brīvprātīgi pieteikties dienestā, taču uztraucos, kas notiek, ja, piemēram, dienesta laikā viņš saslimst? Piemēram, sāk sāpēt zobs, ir jāizrauj vai konstatē kādu saslimšanu, kas paredz nopietnāku medicīnisko iejaukšanos, vai, piemēram, vasarā iekodusi ērce un sākusies Laima slimība – vai šādā gadījumā karavīram tiek dota slimības lapa un viņš tiek sūtīts ārstēties? Jautā Sandra no Jūrmalas.
Valsts aizsardzības dienesta karavīram, tāpat kā jebkuram profesionālā dienesta karavīram, tiek nodrošināta veselības aprūpe šeit, uz vietas. Šeit, Ādažu bāzē, ir izvietots veselības aprūpes centrs. Protams, ja tiek konstatēts kaut kas sarežģītāks, un mūsu mediķi uz vietas nevar sniegt palīdzību, karavīrs tiek nosūtīts pie atbilstošiem speciālistiem – Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir vairākas veselības iestādes, ar kurām ir noslēgti līgumi, kur viņam tiks nodrošināta ārstēšana.
Runājot par slimības lapām, ja karavīram, esot dienestā, tiek konstatēts, ka viņš nevar pildīt savus pienākumus, tad viņam tiek izrakstīta darbnespējas lapa, un ārstēšanās tiek nodrošināta Ādažos uz vietas. Gadījumos, kad karavīram saslimšana tiek konstatēta brīvdienās, un fiziski viņš neatrodas Ādažos uz vietas, tad, protams, viņš var vērsties pēc palīdzības arī pie sava ģimenes ārsta un, ja ārsts uzskata, ka karavīram ir jāizraksta darbnespējas lapa, tad viņš ir tiesīgs to izrakstīt. Šādā gadījumā karavīram ir jāinformē savi tiešie komandieri par esošo situāciju.
Man ir doma pieteikties dienestā, un esmu dzirdējis, ka tie, kas par dienēšanas vietu izvēlējušies Ādažus, tiem ir iespēja brīvdienās tikt mājās. Vai tā ir taisnība? Jautā Rihards no Valmieras.
Valsts aizsardzības dienests tiek iedalīts vairākos posmos. Pirmais posms ir tā saucamais adaptācijas periods – divas nedēļas, kad valsts aizsardzības dienesta karavīram nav iespējas tikt mājās. Pēc tam mēs organizējam tā dēvēto “vecāku dienu”, kad vecākiem ir iespējams ierasties bāzē, apskatīties, kur dēls vai meita dienē, un tā ir pirmā reize, kad karavīrs kopā ar vecākiem var doties mājās. Tātad, tas notiek pēc pirmajām divām nedēļām. Vecāku diena tiek rīkota piektdienas pēcpusdienā, un pēc tās karavīrs kopā ar radiem dodas mājās, pavada tur abas brīvdienas, bet pirmdien viņam ir jāatgriežas dienestā.
Pēc tam karavīriem sākas viens no nozīmīgākajiem posmiem dienestā – militārās pamatapmācības kurss, kas ilgst 10 nedēļas. Šajā laika posmā karavīram ir dažāda veida apmācības, dažkārt var ieilgt līdz vēlam vakaram. Arī tāpēc, lai nodrošinātu karavīram papildus iespējas apgūt to, kas iekavēts vai neskaidrs. Ja vien nav nekādu citu ieplānotu apmācību vai dalība kāda cita līmeņa apmācībās, tad sestdienās un svētdienās ir iespēja doties mājās. Tomēr uzreiz piebildīšu, ka iepriekšējā pieredze rāda, ka daļa karavīru brīvdienās izvēlējās palikt uz vietas, bāzē. Jauniešiem dienestā tiek nodrošināts viss – ēdināšana, te arī moderns sporta komplekss, par ko nav jāmaksā. Principā karavīrs var šeit atpūsties no visiem pārējiem, jo viss tiek nodrošināts.
Pēc 10 nedēļu apmācību posma sākas jau specializācija un integrēšana vienībās. Tātad, pēc valsts dienesta aizsardzības karavīram dienesta ilgums vai pareizāk sakot – darba diena, ir tāda pati kā konkrētā bataljona profesionālā dienesta karavīram. Ja vienībā dienas ilgums ir no 8:30 līdz 17:00, tad arī valsts aizsardzības dienesta karavīram tas ir tieši tāds pats. Un viņš pats var izvēlēties – doties mājās vai palikt bāzē. Bet, ja konkrētajai vienībai paredzētas apmācības arī tumšajā laikā, tad, protams, ka karavīrs paliek uz vietas. Bet principā valsts aizsardzības dienesta karavīram ir tāda pati ikdiena kā profesionālā dienesta karavīram vienībā, kurā viņš ir ieskaitīts.
Cik reižu dienā ēdina dienesta karavīrus un vai ēdiens ir tiešām garšīgs? Runa ir par Ādažiem. Jautā Miks no Rīgas.
Ādažos ēdināšana ir trīs reizes dienā – brokastis, pusdienas, vakariņas, kas tiek nodrošinātas par valsts finanšu līdzekļiem. Atsauksmes ir dažādas – sākot ar “nekad dzīvē neesmu tik labi ēdis” un beidzot ar “kāpēc nav konkrētās pankūkas” vai vēl kādam ir kādas citas īpašās vēlmes. Ļoti atkarīgs, kādā vidē karavīrs pirms tam ir audzis, no kādas ģimenes un sociālā slāņa viņš nācis. Skaidrs ir tas, ka rītā un vakarā noteikti nebūs, ēdiens tiek sabalansēts, atbilstoši arī kalorijām un uzturvielām. Manuprāt, paēst var labi. Un izvēle ir – virtuvē ir padomāts arī par veģetāriešiem un vegāniem. Ādažos nav standarta ēdnīca, kā daudzi varbūt iedomājas, ka katram tiek iedota konkrēta porcija. Šeit katrs pats sev uz šķīvja uzliek, ko un cik daudz viņš vēlas. Pusdienās ir zupa, otrais ēdiens, deserts un vēl augļi, smalkmaizītes. Daži karavīri mums ir teikuši, ka ēdiena ir tik daudz, ka pašiem jāsāk skaitīt līdzi kalorijas.
Ja mēs ar draugu gribētu pieteikties valsts aizsardzības dienestā kopā, vai ir tāda iespēja, ka mūs saliek kopā vienā nodaļā un vienā istabiņā? Vai šādā gadījumā šī informācija ir kādam jānorāda? Jautā Daniels no Ogres.
Jā, tas tiek praktizēts. Kad jaunietis brīvprātīgi piesakās valsts aizsardzības dienestā, viņam ir jāaizpilda veidlapa, kur tad arī ir jānorāda šī vēlme – ar ko viņš vēlas kopā dienēt. To, ka dzīvos vienā istabiņā, nevaram garantēt, bet iespēju robežās tiek salikti vienā vienībā. Vēlos uzsvērt, ka jauniešiem ir rūpīgi jāaizpilda pieteikšanās veidlapas un jānorāda nepieciešamā informācija. Esam ņēmuši vērā pirmā iesaukuma pieredzi un nepilnības, taču pieredze rāda, ka tie jaunieši, kas sākotnēji nebija kļūmes pēc salikti vienā vienībā, tomēr atteicās mainīt dienesta vietu, jo viņiem esot labi tā, kā ir. Ar to vēlos teikt, ka karavīri bāzē tāpat viens otru satiek un kontaktējas. Dienests ir lieliska iespēja iegūt jaunus draugus uz mūžu.
Vai valsts aizsardzības dienestā var iesaukt arī tos jauniešus, kas studē ārzemēs? Jautā Dāvis no Liepājas.
Valsts aizsardzības dienesta likums to paredz, taču šobrīd tas netiek praktizēts. Varbūt tuvākajā nākotnē tas notiks, bet vismaz šajā, trešajā iesaukumā tas netika praktizēts un, visticamāk, netiks praktizēts arī ceturtajā iesaukumā. Tomēr likums šādu iespēju paredz.
Uztraucos par to, ka mani varētu iesaukt valsts aizsardzības dienestā, skolā man nepatika sporta stundas un arī izturības ziņā es neesmu nekāds “čempions”. Ja mani gadījumā iesauktu, kas notiktu, ja es nevarētu izpildīt fiziskos vingrinājumus? Jautā Ervīns no Rīgas.
Par šo galīgi nav jāsatraucas. Nav liels noslēpums, ka mūsdienu jauniešiem izaicinājums ir saistīts tieši ar fizisko sagatavotību. Tas, ko mēs darījām – pirmajās dienās pārbaudījām katru individuāli, liekot izpildīt fiziskās sagatavotības normatīvus, sapratām, kādā fiziskajā formā ir konkrētais karavīrs. Tālāk pamatapmācības laikā slodze tika likta ļoti pakāpeniski. Galvenā doma ir parādīt, ka sportot var pareizi – sabalansējot slodzes, iedrošinot pašus sportot brīvajā laikā. Šeit, Ādažos, ir ļoti labs sporta komplekss ar daudz un dažādām iespējām. Šeit uz vietas ir gan trenažieru zāle, gan riteņbraukšanas trenažieri, gan “cross fit” zāle, gan boksa rings un alpīnisma siena, nemaz nerunājot par sporta spēlēm – futbols, basketbols, volejbols, florbols u.c. Ja runājam par pirmo iesaukumu, tad pirmajās fiziskās sagatavotības normatīvu pārbaudēs, 70% jauniešiem bija vāja fiziskā sagatavotība. Pēc 10 nedēļu pamatapmācības kursa procents bija samazinājies līdz 40%. Par fizisko sagatavotību nav jābaidās, jo viss ir iespējams. Protams, svarīga ir attieksme – ja karavīrs nostāsies pozā “nē, es negribu”, “man riebjas”, instruktors arī nevarēs panākt vēlamo rezultātu. Ir jābūt atvērtam un jābūt vēlmei pašam mācīties un darīt. Vēl būtiska ir teorija – mēs stāstām un skaidrojam, kāpēc fiziskā sagatavotība ir svarīga, nevis tikai tāpēc, lai spētu noiet kilometrus ar savu ekipējumu, bet arī tāpēc, lai dzīves kvalitāte būtu laba.
Vai dodoties uz dienestu (runa par Ādažiem) drīkst ņemt līdzi savu portatīvo datoru vai planšeti? Un vai karavīriem dienas laikā ir kādi brīvie brīži, kad laiku var mierīgi pavadīt, atpūšoties istabiņās? Jautā Kārlis no Ropažiem.
Jā, protams, ka drīkst. Karavīriem tiek sūtīta informācija elektroniskā veidā, ko ērtāk apstrādāt, izmantojot planšeti vai portatīvo datoru. Protams, to var izdarīt arī ar viedtālruni. Arī tad, kad karavīram ir brīvais laiks, viņš var atpūsties pēc saviem ieskatiem. Tomēr iepriekšējā pieredze rāda, ka pārsvarā karavīri vakaros laiku pavada, sazvanoties ar ģimeni, draugiem vai “Whatsapp”. Jauniešiem dienestē nav vēlmes savu brīvo laiku vakarā pavadīt pie datoriem. Bet tas netiek liegts.
Kas ir visgrūtākais dienestā? Jautā Oskars no Tukuma.
Pirmais, kas man nāk prātā, ir izkāpšana ārpus savas komforta zonas. Iekļaušanās kaut kādos rāmjos. Disciplīna, noteikumi, kas dienestā ir jāievēro. Zināma paklausība, kas varbūt kādam ir sveša un nav saprotama. Izkāpšana no savas komforta zonas ļoti izteikta būs tad, kad karavīriem būs došanās mežā – dzīvošana savādākos apstākļos, kur tev nav ne mīkstas gultas, ne siltas dušas, ne spilvena. Esot mežā, karavīrs gan emocionāli, gan fiziski saprot savas iespējas.
Esmu domājis pieteikties brīvprātīgi dienestam, taču mana krustmāte saka, ka esmu traks, jo, ja gadījumā Latvijā patiešām iebruks Krievija, tad mēs, tie, kas būs izgājuši šīs apmācības, būsim pirmie rindās… kurus sūtīs pret krieviem. Vai tā ir taisnība? Jautā Roberts no Pierīgas.
Sāksim ar to, ka mobilizācijai krīzes gadījumā, neatkarīgi no tā, vai ir izieta militārā pamatapmācība, vai esi zemessargs vai jaunsargs, ir pakļauts jebkurš vīrietis no 18 gadu vecuma. Respektīvi, ja viņš arī nepiesakās un nenāk uz valsts aizsardzības dienestu, viņš tā vai tā būs pakļauts mobilizācijai. Jānomierina, ka viņi nebūs pirmie, ko sūtīs pretim ienaidniekam, jo ir jāsaprot, kādas ir procedūras. Ja tiešām notiek X stunda, tad mums ir profesionālā dienesta karavīri un zemessargi, kas uz konkrēto situāciju reaģē. Valsts aizsardzības dienesta karavīri pēc dienesta kļūst par “rezerves karavīriem”. Ne velti tiek lietots šāds termins, jo viņi ir tie, kas nepieciešamības gadījumā papildina vienības, lai nodrošinātu valsts aizsardzību.
Bet, jā, tas ir interesanti, ka sabiedrībā lielākā daļa aizmirst, ka X stundas gadījumā jebkurš vīrietis no 18 gadu vecuma ir pakļauts mobilizācijai. Tāpēc, manuprāt, ir labāk būt sagatavotam un zināt, ko šādā X stundā darīt, ko pavisam noteikti zinās valsts aizsardzības dienesta karavīri.
Esmu dzirdējusi, ka valsts aizsardzības dienesta karavīrus mēdz sūtīt mācībās arī ārpus Latvijas, vai tas ir visos iesaukumos un, ja jā, tad uz cik ilgu laiku viņus sūta prom un uz kurieni? Jautā Sandra no Rīgas.
Sauszemes spēku Mehanizētajā kājinieku brigādē īstenotajā pirmajā valsts aizsardzības dienesta iesaukumā mēs realizējām šādu praksi. Bija divas starptautiskās mācības, kurās bija iespēja piedalīties arī valsts aizsardzības dienesta karavīriem. Vienas no tām bija Somijā, kas bija laba pieredzes apmaiņa un kopā ar Somijas bruņoto spēku karavīriem sanāca pildīt dažādus kaujas uzdevumus. Manuprāt, tā bija ļoti vērtīga pieredze abām pusēm. Otras apmācības, kurās bija iesaistīti valsts aizsardzības dienesta karavīri, notika Austrijā un tās bija specifiskas artilērijas mācības. Nevaram apgalvot, ka starptautiskās mācības būs katru gadu. Tas atkarīgs no sadarbības partneriem un plānotajām starptautiskajām mācībām. Ja runājam par to ilgumu, tad tās notiek ne ilgāk kā vienu mēnesi, precizējot – no vienas nedēļas līdz vienam mēnesim.
Pirms mēs ar draugu pieteicāmies valsts aizsardzības dienestam, zvanījām uz informācijas telefonu un stāstījām, ka abi esam profesionāli sportisti un sporta sezona mums beidzas tikai oktobrī – toreiz pa telefonu mūs iedrošināja, ka mūs uz sacensībām laidīs, vienīgi trenerim būs jāuzraksta oficiāls lūgums par konkrētajiem datumiem. Vai tā patiešām ir un vai tas vēl aizvien ir spēkā? Jautā Bruno no Pierīgas.
Dienestā karavīri, kuri ir profesionāli sportisti, tiek augstu vērtēti. Lai varētu turpināt dalību vietējās, Baltijas un starptautiska mēroga sacensībās, tad, pirmkārt, karavīram ir jāinformē savs tiešais priekšnieks, otrkārt, no trenera, sporta kluba vai federācijas ir jāsaņem apliecinājums, ka konkrētajās sacensībās tiek plānota karavīra dalība. Tomēr pašam karavīram ir jāņem vērā, ka saskaņojuma saņemšana dalībai sacensībās ir ļoti atkarīga no viņa paša. Prombūtne nebūtu pieļaujama, ja šis karavīrs veicis pārkāpumus. Bet, ja karavīrs ir apzinīgs un pilda savus pienākumus labi, kā arī komandierim ir pārliecība, ka dalība sacensībās neieteikmēs viņa apmācību procesa kvalitāti un integrēšanos vienībā, tad neredzu šķēršļus saskaņošanai. Kā jau minēju, ļoti daudz kas atkarīgs no paša karavīra un viņa attieksmes.
Mans dēls vēlas pieteikties dienestā, taču esmu kategoriski pret. Savulaik manu brāli armijā pirms daudziem gadiem gandrīz nosita, vienkārši brutāli piekāva. Ja šādi notiktu dienestā, vai kāds par to uzņemtos atbildību? Jautā Anita no Ventspils.
Pirmais, ko es uzreiz vēlos pateikt un nomierināt – mūsdienu Nacionālie bruņotie spēki nav saistāmi ar to dienestu, kāds tas bija padomju laikā vai agrajos deviņdesmitajos gados, kad notika tā saucamā “transformācija”. Jautājumā minētās situācijas nav pieļaujamas Nacionālajos bruņotajos spēkos. Šobrīd es patiešām nevaru iedomāties tādu situāciju, kad varētu notikt kaut kas tamlīdzīgs, jo es nojaušu, par ko savā jautājumā raksta Anita. Padomju laikos bija tā saucamā “djedovšina”, un dzirdēts, ka, lai ieskaitītu “vecāko kārtā”, pret karavīru izturējās brutāli, reizēm tā bija arī piekaušana. Varu apliecināt, ka šodien Nacionālajos bruņotajos spēkos nekas tamlīdzīgs nav pieļaujams un nenotiek. Un, jā, atbildot uz Anitas jautājumu, ja kas tāds notiktu, persona vai personas viennozīmīgi tiktu sauktas pie atbildības. Notikt dienesta izmeklēšana un vainīgie cilvēki tiktu sodīti atbilstoši valsts likumdošanai. Vainīgie saņemtu sodu pēc visas bardzības. Tomēr, kā jau minēju, šobrīd nespēju šādu situāciju Nacionālajos bruņotajos spēkos iedomāties.
Esmu 18 gadus veca jauniete un vēlētos pieteikties valsts aizsardzības dienestam. Vai fiziskie izaicinājumi ir tādi paši kā puišiem? Jautā Sindija no Jūrmalas.
Fiziskās sagatavotības normatīvi ir vienīgā prasība, kas nedaudz atšķiras vīriešiem un sievietēm. Ja vīriešiem ir jāskrien 3 km, tad sievietēm tas ir 1,5 km, arī attiecībā uz roku saliekšanu – iztaisnošanu, divās minūtēs ir jāizpilda konkrēts skaits. Ja vīriešiem tas ir vairāk, tad sievietēm – mazāk. Tomēr jāsaprot, ka lai arī sievietēm šie fiziskās sagatavotības normatīvi ir nedaudz zemāki, ikdienā, pildot uzdevumus, nekādi atvieglojumi nav. Ja jāveic 10 kilometru maršs, tad 10 kilometru distance jāveic tāpat kā vīriešiem, un pašai jānes sava mugursoma. Līdz ar to, sievietes adaptējas attiecīgajai slodzei. Protams, mēs varam diskutēt par smagumu. Ja, piemēram, vīrietis ir gandrīz 2 metrus garš un 90 kilogramu smags, viņam arī viss ekipējums būs smagāks – zābaki lielāki, apģērbs lielāks. Ja sieviete sver 50 kilogramus, attiecīgi, viņas ekipējums būs vieglāks. Tādā veidā varbūt tas diferencējas. Tomēr attālumi un darbību izpildes – viss ir tāds pats gan vīriešiem, gan sievietēm. Kad dienestā jāpilda kāds konkrēts uzdevums, karavīrus nešķiro.
Mans dēls ir pieteicies dienestam un pavisam drīz jau, 19.jūlijā viņam jādodas uz Ādažiem. Taču es satraucos, vai viņš kādā brīdī “nesalūzīs” morāli vai fiziski. Vai šādas situācijas ir notikušas? Jautā Līga no Salaspils.
Protams, ir situācijas, kad karavīriem rodas šaubas gan par savām spējām, gan par to, vai izdarītā izvēle ir bijusi pareizā. Ādažu militārajā bāzē tiek nodrošināts atbalsta personāls – mums ir pieejams gan psihologs, pie kura vērsties pēc palīdzības, gan kapelāns, ja karavīrs ir reliģiozs cilvēks. Vērsties pēc palīdzības pie atbalsta personāla var pats karavīrs vai arī nodaļas komandieris, ja viņš redz, ka konkrētajam karavīram ir kādi izaicinājumi vai viņš netiek galā ar savām emocijām. Šādos gadījumos karavīram tiek ieteikts doties pie speciālista. Ja ir ļoti liela nepieciešamība, šo morālo atbalstu var sniegt arī karavīra ģimenes loceklim. Mēs saprotam, ka valsts aizsardzības dienestā ir jauni cilvēki, kuri nav vēl nobrieduši kā personības, tāpēc viņiem šis atbalsts ir nepieciešams. Vēlos arī piebilst, ka neviens uz karavīru, kurš dodas pēc palīdzības pie psihologa vai kapelāna, neskatās “šķībi”. Tā ir pavisam normāla prakse.
Tāpat vēlos papildināt, ka, vērtējot iepriekšējā iesaukuma pieredzi, karavīriem dienestā veidojas ļoti spēcīgas draudzības saites, kā daži saka – draudzība uz mūžu. Un situācijās, kad kādam ir šis “lūzuma” punkts, blakus ir kolēģi, kas viņus tādos brīžos atbalsta. Uz tā pamata karavīriem veidojas ļoti cieša draudzība, jo gan zināšanas, gan vērtību sistēma un prasmes – sakrīt. Dienests ir tāda noslēgta vide, kurā karavīriem ir iespēja iepazīt gan sevi pašu, gan apkārt esošos biedrus.
