FOTO. Eduards Johansons par lomu filmā “Ekstāze”, seksu bez seksa un cilvēku dubultajiem skatieniem 0
Nevar noliegt, ka Valmieras Drāmas teātra aktiera Eduarda Johansona atpazīstamība pieauga pēc Eliasa, bezrūpīga mīļākā, lomas erotiskajā drāmā “Ekstāze”. Taču tā nebūt nav viņa pirmā ekrāna pieredze – viņš ir tēlojis Staļinu jaunībā un lielu daļu laika aizņem darbs pie filmēšanās seriālā “Nemīlētie”. Satiekamies, lai noskaidrotu, kas ir mainījies pēc lomas “Ekstāzē”, kādas sajūtas rodas aktierim, filmējoties tik intīmās ainās, un noskaidrotu mazliet vairāk par to, kas tad īsti slēpjas aiz Eliasa tēla.
Vai vari pastāstīt vairāk par savu pieredzi filmu jomā?
Neskaitot “Ekstāzi”, esmu piedalījies seriālā “Nemīlētie”. Tas ir ļoti aktīvs darbs, kas aizņēmis jau beidzamos trīs gadus no manas dzīves, bet pirms tam ir bijušas studentu filmas. Tā, piemēram, pie Dāvja Sīmaņa esmu filmējies filmā “Gads pirms kara”. Tā ir filma par Pēteri Mālderi – interesantu personību, kurš piedalījās piektā gada revolūcijā Rīgā, tad aizbrauca uz Angliju, kur veica lielāko banku aplaupīšanu Anglijas vēsturē. Es tur biju Staļins jaunībā. Tad viņš vēl nebija tik ļoti saslimis ar varas kāri. Taču filmā ir ne tikai patiesi fakti, bet arī diezgan daudz fantasmagorijas.
Kas tavā dzīvē ir mainījies pēc Eliasa lomas atveidošanas erotiskajā drāmā “Ekstāze”?
Viena lieta – kaut kāda veida atpazīstamība. Kaut kas ir mainījies. Šķiet, ka es kaut kādā veidā ar visu, kas ir noticis, pats esmu kļuvis brīvāks.
Kā tu tiki pie Eliasa lomas?
Saņēmu zvanu no kastinga aģentūras, ka Dž.Dž.Džilindžers grasās uzņemt filmu pēc Karīnas Račko [red. tagad – Gleitneres] romāna un notiek atlase. Tika atsūtīta viena aina, ierados uz kastingu, kur man bija partnere. Taču tā nebija Linda Kalniņa, jo sākumā galvenajai lomai bija paredzēta cita aktrise. Mēs izspēlējām to ainu, tas viss tika iefilmēts, tad pēc kāda laika man zvanīja filmas producents Kristiāns Alhimionoks, lai paziņotu, ka izvēlējušies mani. Tā tas arī notiek. Atšķiras tikai nianses: dažkārt pašam ir jāiefilmē kāds video un jāierodas uz kastingu ar jau gatavu ainu, citreiz jāierodas, nezinot, kas notiks.
Vai var pieteikties vairākām lomām vienlaikus?
Viņi jau parasti pēc bildēm novērtē, kurš kurai lomai varētu derēt, un tad aicina uz kastingu un paskatās, kurš no aktierim un kādā kombinācijā varētu labāk iederēties. Šī puse ir nezināma arī pašiem aktierim.
Kas, pēc tavām domām, tev ir kopīgās un atšķirīgas ar Eliasa tēlu?
Runājot par Eliasa manipulatīvo pusi, es neesmu tāds manipulators. Neesmu tāds, kurš grib, lai viss notiek pēc viņa prāta, taču kaut kādā veidā varbūt manī ir tā iekšējā destrukcija, ar ko pats mēģinu cīnīties.
ZInu, ka ir cilvēki, kuri domā, ka aktieri ir tādi paši kā viņu atveidotās lomas.
Protams, tā ir tāda interesanta lieta – dažiem cilvēkiem ir grūti saprast, ka mēs – aktieri – jau neesam tādi kā mūsu tēli. Tāpēc man šķiet, ka dažādība ir ļoti svarīga. To nepieciešams saglabāt, pirmkārt, sevis dēļ, otrkārt, skatītāju dēļ, lai skatītāji mūs var ieraudzīt dažādos ampluā.
Neilgu laiku pēc filmas pirmizrādes “Go3” laida klajā arī pirmo seriāla epizodi. Kā atšķiras filma no seriāla?
Filmā ir tieši tās ainas, kas ir seriālā, bet ne visas. Nav papildinātās līnijas, piemēram, manas un māsas attiecības, kuras filmā tikai iezīmējas ar kāzu ainu un pasākumu pie vecākiem. Filmā koncentrējas tieši uz galvenās varones līniju, pārējā ir tā mazāk.
Ja tev būtu iespēja kaut ko mainīt filmas vai seriāla sižetā – kas tas būtu?
Esmu redzējis tikai filmu, taču domāju, ka tajā vajadzēja iekļaut arī Efejas un Eliasa sarunu pēc trakās ballītes, kas redzama seriālā un bija pagrieziena punkts viņu attiecībās. Tajā, manuprāt, skatītājiem kļūst skaidrs, kāpēc viņš tā rīkojās un tiek atklāta Eliasa patiesā būtība.
Pasaulē tā ir ierasta prakse, bet Latvijā tas notika pirmo reizi – uz filmēšanas laukuma tika pieaicināta intimitātes ainu koordinatore. Kādas sajūtas rodas aktierim, filmējoties seksa ainās bez seksa?
Pašā filmēšanas laukumā uz vietas bija tikai un vienīgi operatori, arī pie monitora bija tikai režisors, intīmo ainu koordinatore un režisora galvenais asistents. Par to ļoti tika domāts, viss tika sagatavots pirms tam. Kad notika filmēšana, tad bija tikai operators un aktieri, lai nebūtu tā sajūta, ka ir pilna telpa.
Patiesībā tā jau bija horeogrāfija. Mēs jau gatavojāmies tam un zinājām, ko un kurā brīdī darīsim.
Un kad tā horeogrāfija notiek, tu neielaid instinktīvās lietas sevī iekšā. Protams, ir jāatrod balanss, jo uz ekrāna jau ir jāizskatās tā, it kā tas būtu īstenībā. Es uz to vairāk skatījos kā konkrētu horeogrāfiju un deju, ko mēs esam iestudējuši.
Vai, tavuprāt, visi aktieri varētu šo horeogrāfiju iestudēt?
Es pilnīgi ticu, ka ir aktieri, kas no tā atteiktos, negribētu to darīt, justos neērti, ka tūkstošiem cilvēku uz to skatīsies, bet mani tik ļoti neuztrauc, ko citi domā. Varbūt tāpēc, ka man jau pāri 30.
Kā zināms, tu esi Valmieras teātra aktiera Janusa Johansona dēls. Kāds ir tavu vecāku vērtējums par Elisa lomu?
Filmu esmu noskatījies divas reizes. Kad skatījos to otrreiz Valmieras kinoteātrī, man blakus sēdēja mans tēvs. Tā kā mans tēvs arī ir aktieris, viņš ļoti labi saprot to drēbi un spēj neuztvert to kā vecāks, bet paskatīties no profesionālās puses. Kad noskatījās mamma, mēs vairāk runājām par sižetiskajām līnijām, taču arī viņai nebija tā neērtuma, jo viņa diezgan daudz saprot to pašu būtību – ka tie esam mēs, bet tie neesam mēs. Aktiera profesija tomēr ietver šādas lietas. Nebija tā, ka viņa bija šokēta vai ārkārtīgi pretotos.
Kādas sajūtas pašam radās pēc filmas noskatīšanās?
Protams, kaut kāda veida paškritika jau ieslēdzas un, man šķiet, ka tas jau ir tikai un vienīgi veselīgi. Bija kaut kādas lietas, runājot gan par tēlu, gan ainām, ko es, iespējams, būtu darījis citādi.
Eliass filmā tika atveidots kā liels brīvdomātājs, kuram nav robežu. Kāda ir trakākā lieta, ko tu pats esi paveicis?
Jau no 8 gadu vecuma esmu skauts, ir pieredzētas trakas izdzīvošanas lietas, piemēram, lekšana āliņģī. Kad vēl bija padomju laiku pazemes raķešu bāzes, rīkojām tur pasākumus.
Esmu kāpis ārprātīgi augstos kokos, studiju laikos stopējis pa Eiropu ar toreizējo draudzeni. Pagājušā gada septembra sākumā nokārtoju “A” kategorijas tiesības. Mans plāns ir iegādāties arī motociklu, taču tiesības bija pirmais solis.
Vai pēc filmas un seriāla iznākšanas sajūti pastiprinātu sieviešu uzmanību?
Sociālajos medijos palielinājies sekotāju skaits, taču raksta maz. Ir kaut kādas atsevišķas ziņas ar “Paldies par seriālu!” Ir, protams, cilvēki, kas pienāk un vēlas uztaisīt selfijus. Publiski es reti kaut kur izeju, jo esmu ļoti nodarbināts. Varbūt, ja izietu, uzmanība būtu vairāk jūtama, taču es ievēroju cilvēku skatienus. Piemēram, dubultskatienus. Veikalos pēkšņi redzu supersmaidošas pārdevējas, kuras neko nesaka, bet smaida. Cilvēki ir izteikušies, ka pēc šīs filmas baidās, jo Eliasa tēls izraisa viņos bailīgumu.
Lai gan “Ekstāze” ir vērtēta ļoti pretrunīgi, pēc seriāla noskatīšanās, šķiet, ka sižets bijia ļoti trāpīgs un savā veidā ļoti aktuāls.
Ja tā nebūtu aktualitāte, tad nedz romāns, nedz filma nebūtu ieguvusi rezonansi un skatītāju, kā arī lasītāju uzmanību. Kaut kādā veidā jau vajag cilvēkiem mākslā un literatūrā to identificēšanās aspektu. Es pieļauju, ka cilvēkiem var būt šīs erotiskās fustrācijas, bet tas kaut ko liecina par attiecībām, par kaut ko līdz galam neizrunātu.
Pēdējais jautājums – vai būs arī otrā daļa?
Par šo man gan cilvēki raksta un jautā. Nebūs, jo tas jau ir viens romāns. Par to varētu diskutēt, ja K.Račko, ar kuru iepazinos tikai filmas pirmizrādē, uzrakstītu vēl kādu daļu.
