FOTO. Dvēseļojis katru akmeni un koku. Atvērta Gunta Eniņa jaunākā grāmata 0
“Šo grāmatu vajadzēja atvērt pie kāda dižakmeņa vai dižozola. Vai kādā Velna alā, kur padomāt par seniem laikiem. Bet varbūt pie Daugavas, jo grāmata arī sākas ar Daugavu,” tā vakar, svinīgi atverot Gunta Eniņa jauno grāmatu, sacīja atmodas laika līderis Dainis Īvāns.
Akmeņu un dižkoku pētniekam Guntim Eniņam izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznākusi jau ceturtā grāmata, kas tapusi ar mīlestību katrā rakstītajā vārdā, – “Latvijas dabas brīnumi: neparastie ūdeņi, akmeņi, alas un koki”. Šī grāmata ir turpinājums izdevumam “Nezināmā Latvija”.
Daudzus gadus Guntis Eniņš meklējis vēsturiskus akmeņus, dižkokus, alas, avotus, klintis… Un ne tikai atradis, bet arī izdzīvojis katra stāstu.
Tie tagad apkopoti grāmatā, kas vēsta par Latvijas dabas skaistumu.
Īpaši daudz stāstu ir par vēsturiskajiem, teikām apvītajiem akmeņiem – jūrakmeņiem, dzirnavakmeņiem, bļodakmeņiem, piemēram, par vilkatu akmeni Uguņciemā, vai par līdz šim nezināmu upurakmeņu izgatavošanas vietu Ventspils novadā.
“Esmu pārliecināts, ka Kurzemes meži glabā ne vienu vien šādu akmeņu noslēpumu. Un arī pārējo novadu meži glabā neapzinātas senču atbalsis akmeņos,” sacīja G. Eniņš.
Viņš savā jaunajā grāmatā vēsta gan par vēl nezināmu alu atrakšanu, gan to, kāpēc pazūd Latvijas pilskalni, par dižozolu izdzīvošanu, neraugoties uz spridzināšanu, smacēšanu, arī par to, cik īsti augsta ir Abavas rumba.
Te arī par īpašajiem krusta kokiem, kuri vēl joprojām dzīvi.
Tajos bēru dienā palicēji iegrieza krustu. Senlaikos iegrieza, lai mirušie nenāk mājās no kapsētas, šodien – aiz bailēm, ka mirušais nepaņem vēl kādu līdzi.
Ģeogrāfijas profesors Māris Laiviņš grāmatas atklāšanā neslēpa, ka neesot dižkoku mīlētājs, jo, tos apkampjot, nejūtot neko īpašu. Viņš arī nepētot ne akmeņus, ne ūdenskritumus. Taču jau kopš 70. gadiem, kad parādījās Gunta Eniņa pirmās publikācijas, vienmēr tām sekojis līdzi, vērojot, kā attīstās autora izpratne par Latvijas dabu, vidi, cilvēku.
“Guntis ne tikai staigā ar mērlenti apkārt, ne tikai vāc materiālus. Viņš nav zemes aprakstītājs, viņš faktiski ir dvēseļojis, ja tā var teikt, katru akmeni un koku, ko apraksta. Tā ir pilnīgi jauna kvalitatīva pakāpe,” teica M. Laiviņš.
Arī arheologs un pilskalnu pētnieks Juris Urtāns uzsvēra Gunta Eniņa stāstnieka spēju, “iedodot dvēseli” katram akmenim un kokam, ko pēta un apraksta.
Guntis Eniņš nodibinājis atklāto sabiedrības fondu “Dabas retumu krātuve” un 1998. gadā kļuva par fonda vadītāju. Kopš 1975. gada pēta Latvijas dabas pieminekļus. Ir apzinājis un aprakstījis vairākus tūkstošus dižkoku. PSRS laikā G. Eniņš arī panāca, lai tiktu aizliegta dižkoku spridzināšana.
