FOTO. Dārzu modē atgriezušās viduslaika dizaina dobes. Kā pie tādām tikt? 9
Līga Eglīte, “Praktiskais Latvietis”, AS “Latvijas Mediji”
Dārzu modē atkal atgriezušās viduslaiku dizaina dobes. Zemes darbos pārmaiņas nenotiek tik ātri kā modē vai arhitektūrā. Sākumā ir maza smadzeņu laušana, domāšanas maiņa, fiziska piepūle un krājumu pārkrāmēšana, bet pēc tam – vairāk baudīšana, ikrīta prieks un sarunas ar augiem.
Pie līdzenajiem dārziem pierasts gadu desmitiem. Tā saimniekojuši vecāki, vecvecāki un paaudzes pirms tam. Tādi skati ir atmiņās no bērnības.
Bet augstās dobes? Vienkārši skaidrojot – tā ir praktiska un estētiska vieta, kur daudz augu mazā platībā. Cienot dabas dotos un pašu gādātos materiālus, augstajās dobēs izmanto saimniekošanas pārpalikumus, lai pa dārza stūriem nekrātos kaudzes. Ja reiz izveidotas, šādas konstrukcijas nav katru sezonu jāierīko no jauna. Tās aizņem mazāk vietas, sakārto teritoriju, un pēc nepieciešamības tās var izjaukt un pārveidot. Vēl dažas ērtības: nav vajadzīga augsnes apstrādes tehnika, nav tik zemu jāliecas, dobes piemērotas arī bērniem, veciem cilvēkiem un invalīdiem.
Turklāt augstajās dobēs augsnē ilgāk saglabājas mitrums, irdenums, tā nav katru sezonu jākultivē, no jauna jāveido vagas, ir mazāks ūdens patēriņš. Ja vēl mulčē, tad gandrīz nemaz nav jāravē.
Pie darba!
Ejam noskatīt vietu, kur turpmākos 3–4 gadus vai ilgāk nekas netiks mainīts. Augstajām dobēm ieteicama vieta aizvējā, kur ziemeļu, ziemeļrietumu pusē siena, mūris, zemes valnis, augsta, blīva sēta vai dzīvžogs. Pārējai teritorijai vēlams būt atklātai, bet ne pakļautai valdošajiem vējiem. Jāievēro, kur krīt ēna katrā gadalaikā, īpaši vasarā, cik tā tālu sniedzas un kā pārvietojas dienas laikā. Līdzīgi kā lecektīm un siltumnīcām arī augstajām dobēm vēlamais ir ziemeļu–dienvidu, vēl labāk ziemeļaustrumu–dienvidrietumu virziens. Tuvumā jāparedz vieta kompostam, ūdens rezervuāram un zāļu/nezāļu raudzējumu traukiem.
Aicinām talciniekus
Pirmo eksperimentālo dobi var uzmeistarot vienatnē, taču tas prasīs daudz laika. Ar talcinieku palīdzību var paveikt daudz vairāk, ātrāk un vēl sarunāt trūkstošos materiālus vai iemainīt kādam savējos.
Jauki izskatās no lazdu kārtiņām pītas malas. Ja ir pacietība un materiāls aug tuvumā, ir vērts vismaz vienu šādu dobi uzmeistarot.
Tievas eglītes cērt ziemā, jaunā mēnesī, lazdu kārtis – vecā mēnesī, februārī, vēlākais martā. Alkšņu, apšu, bērzu kārtis satrūd ātrāk. Ja pieejami kārkli, tie pilnībā vai daļēji jānomizo.
Dobei ar pinumu gar malām nav papildus jāieklāj ģeotekstils, skārda loksnes vai plēve – ja augsne auglīga, ar lielu komposta piedevu, tā neizbirs un lietus laikā neizskalosies.
Dobes platumu ierēķina 1,3 metrus, tas ir pietiekami, lai no abām pusēm varētu viegli aizsniegt vidu un nav jākāpj uz augsnes. Garums var būt dažāds, bet ne vairāk par 5 metriem, lai nav tālu apkārt jāiet. Malu augstums – 0,4–1 metrs.
Visātrāk un vieglāk pirmajai dobei malas var izgatavot no zero waste dēļiem. Materiāls no nojaucamajām ēkām, neizmantotiem krājumiem. Lai paildzinātu koksnes mūžu, dēļu iekšpusi var apdedzināt, bet ārpusi nobeicēt ar darvas eļļu. Dobes malu nostiprināšanai izmanto zemē iedzītus mietiņus, apzāģētas latas. Ja nepieciešams, stūrus var sanaglot. Atšķirībā no pītās dēļu dobe ir vieglāk izjaucama.
Citi materiāli malām muižas dārza stilā: ķieģeļi, veci māla kārniņi, akmeņu mūrējums, akmens plāksnes vai akmeņu krāvums.
Starp dobēm jāparedz celiņi, lai vari ērti iziet ar lejkannu rokās vai izbraukt ar divričiem. Lai dobes malās neieaugtu zāle, celiņi starp dobēm un 1–2 metrus plata josla apkārt biezā kārtā jānober ar granti vai smiltīm. Der arī zāģskaidas vai smalkāka šķelda. Nelielam pagalma dārzam iederīgs būs ķieģeļu, senlaicīgu flīžu, akmens plākšņu vai kaltā bruģa segums.
Kā top
Pīrāga pildījums
Augstajās dobēs var izmantot saimniekošanas pārpalikumus – tā var ērti paslēpt visu, kas piemājas teritorijā bijis lieks un iekrājies. Ja jaunajā dobes vietā laba augsne, auglīga velēna, tad lāpstas tiesu norok. Paredzot, ka dobi var apciemot peles un ielauzties kurmji, apakšā ieklāj ģeotekstilu, sietu vai egļu zarus.
Nākamā kārta: papes kastes, avīzes, arī nemazgāta aitu vilna, kokvilnas lupatas.
Virs tās – bluķīši, greizi zari, lapukoku šķelda, augu stublāji no dārza kopšanas, zāģskaidas, mizas, malkas gruži un pērnās lapas. Tas viss pamazām sadalīsies, sildīs dobi un dos augiem labumu.
Nu ir brīdis uzbērt norakto augsni.
Pēdējā kārta ir kokteilis no labākā, kas krājumos: komposts + dārza zeme (6:4). Papildinājumā der dīķa dūņas jeb sapropelis (ja nav, tad kūdra), koku pelni, kūtsmēsli (vēlams zirgu mēsli).
Nav jāsatraucas, ja dobe sanākusi ar kūkumu. Augsne pamazām sasēdīsies, un turpmākajos 2–4 gados būs tikai jāpapildina virskārta ar kompostu un mulču.
Ja topošās dobes vietā laba augsne, vispirms norok velēnu, ko izmantos, veidojot kārtas.
Dobēm malas no dēļiem – remontdarbu pārpalikumiem. Lai būtu vieglāk izjaukt, malas nav saskrūvētas, bet nostiprinātas ar mietiņiem.
Nabadzīgā augsnē, kur pat kurmji nedzīvo, dobi iesāk veidot rudenī, apakškārtā saberot neizmantojamos augu lakstus un stublājus.
Citādas dobes malas – no jumta kārniņiem. Noskatīts Nurmuižā.
