FOTO. Pašmāju slavenības pulcējas izrādes „Bezkaunīgais vecis” pirmizrādē 62
Šodien Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja režisora Gata Šmita iestudējums „Bezkaunīgais vecis” pēc Anšlava Eglīša leģendārās lugas.
Cik alus kausu dienā drīkst izdzert, sasniedzot sešdesmit piecu gadu vecumu? Vai, esot pensijā, pirkt sev modīgas drēbes ir ētiski? Vai jaunas brilles ir greznība?! Cik gadu vecumā vajadzētu pārstāt vadīt automašīnu? Vai trakulīgi izbraucieni pie dabas ir pelnīta atpūta mūža nogalē, vai tomēr vecuma plānprātības izpausme?
Asprātīgā dzīves vērotāja, Holivudas filmu žurnālista un neskaitāmu romānu autora Anšlava Eglīša lugā balstītā komēdija jautā – kā būtu, ja kādu dienu Indrāntēvs iznāktu no pirtiņas un sāktu dzīvot tādu dzīvi, par kādu vienmēr sapņojis?
Romānu „Bezkaunīgie veči” Anšlavs Eglītis uzrakstīja 1968. gadā un tas ir veltīts viņa, Staņislava Borbala un Pētera Vegera draudzībai un visu trīs kaislībai uz kalniem.
Pateicoties romānam, Anšlavam Eglītim izveidojas draudzība ar prozaiķi Gunāru Janovski, kurš dzīvo emigrācijā Lielbritānijā. Savā pirmajā iepazīšanās vēstulē 1969. gadā viņš sajūsmināts raksta: “Mums visiem tuvojas vecums, un par to mēs čīkstam un vaidam. Jūs esat mācējis parādīt, ka šis vecums, pareizi uztverts, var gandrīz vai nozīmēt labākas dzīves sākumu.”
Lugas “Bezkaunīgie veči” 1970. gada pirmiestudējumā Amerikas Latviešu teātra Vašingtonas ansamblī Osvalda Uršteina režijā spēlē pats režisors, Kārlis Ģērmanis, Rūdolfs Mucenieks un Hilda Prince. 1990. gadā šo lugu uz Nacionālā teātra skatuves iestudē Mihails Kublinskis un veču lomas spēlē Alfrēds Jaunušans, Jānis Kubilis un Kārlis Sebris, Zuzanna – Velta Līne. 2012. gadā Valmieras teātrī Jāņa Znotiņa un Reiņa Suhanova režijā veču lomās iejūtas Rihards Rudāks, Januss Johansons un Juris Laviņš, Zuzanna – Skaidrīte Putniņa.
Anšlavs Eglītis (1906–1993) ir viens no ievērojamākiem latviešu literātiem-prozaiķiem, pazīstams arī kā lugu autors. Dramaturģijai pievērsies jau 30. gados, kad iestudēts tiek viņa pirmais darbs “Kosma konfirmācija” Dailes teātrī un “Par purna tiesu” Nacionālajā teātrī. 1944. gadā kopā ar sievu gleznotāju Veroniku Janelsiņu izceļojis no Latvijas, apmeties Berlīnē, kur piedzīvojis sabiedroto aviācijas postošo uzlidojumu 1945. gada 3. februārī. Zaudējis visu līdzpaņemto, bet palicis dzīvs, dodas uz Vācijas dienvidiem, Švābiju, kur nodzīvo 5 gadus līdz izceļošanai uz Ameriku. Īsu laiku uzturas Seilemā, Oregonas štatā, tad dodas uz Kaliforniju un Losandželosā nodzīvo līdz mūža beigām. Ir vienīgais latviešu literāts emigrācijā, kam izdevies nopelnīt iztiku ar rakstīšanu. Lielākā daļa viņa romānu un stāstu publicēti vispirms laikrakstā “Laiks”, tad izdoti apgādā “Grāmatu draugs”.
Plaši zināms fakts, ka Anšlavs Eglītis 1953. gadā ieguvis vietu Holivudas Ārzemju preses apvienībā, kas nozīmē regulāru preses seansu apmeklēšanu, dalību preses konferencēs. Kopskaitā veidojis ap 3000 preses apskatu par jaunākajām filmām.
Kādam iesācējam literatūrā 1936. gadā Anšlavs Eglītis raksta:
“Nekad neizgudrojiet personas. Vienmēr meklējat dzīvē prototipus, rakstīdami stādoties tos dzīvi priekšā, raugot iztēlē sekot viņu kustībām, gaitai, mīmikai, runai, tikai tādā ceļā var panākt dzīvību un raksturību tēlotās personās. Neidealizējiet varoni: pārāk balts viņš kļūst smieklīgs. Nenomelnojiet ļaunos galīgi, katrā cilvēkā atradīsies kas cilvēcīgs. Iedziļinoties dabā, savos modeļos, mēģinat skatīt tos no īpatna leņķa, atrast raksturīgus sīkumus, neaprakstītas īpašības. Meklējiet savu! Nekad nelietojiet dzirdētus salīdzinājumus, neatdariniet svešas uztveres. Oriģinalitāte ir rakstnieka lepnums un gods. /../ Nebaidaties darba un neveiksmju. Rakstnieks ir tas, kam rakstīšanas veicas visgrūtāk.”
