Sarunāties ar putnu 5
Jau vairākus gadus uz manas mājas jumta perē sudrabkaija. Augšējā stāva logs ir kā ekrāns, uz kura vērot putnu. Kaija nebaidās, turpat uz jumta izved savus mazuļus.
Mēs arī sarunājamies. Tas gan nenotika uzreiz. Vispirms sāku dzirdēt augus, pēc tam dzīvniekus, tad tikai putnus. Putni izvairās no komunikācijas ar cilvēkiem, jo necik augstu mūs nevērtē. Mana jumta sudrabkaija apsveic mani, ka esmu modusies no dumjā miega. Kopš pazīstu putnus, nevienu brīdi nevaru teikt, ka jūtos gudrāka par viņiem.
Putni dzīvo augstākās vibrācijās, tāpēc viņiem dota spēja lidot. Viss gaiss ir pilns ar informāciju, viņi ķer informācijas plūsmas, strukturē tās, sadala. Putni izsenis prot strādāt ar apziņu, ko mēs, cilvēki, tikai tagad mācāmies.
Turēties kopā ap uguni
Uz saulgriežu svinēšanas rituālu katrs ierodas ar apmēram metru garu dzīparu, kas savīts no dažādu krāsu pavedieniem. Pats šo dzīparu savijis, ielicis savu enerģiju, izvēlējies krāsas, kas pašam tīk.
Kad iekurts ugunskurs, uguns visspēcīgākajā kulminācijas brīdī ikviens savu dzīparu pastiepj otram, ar šiem dzīpariem it kā sadodas rokās, savienojas ap uguni. Tieši tāpat dzīvē esam savienoti ar neredzamiem dzīpariem, tie mūs notur un līdzsvaro. Katrs tajā brīdī sajūt, kā ar vieglumu tur pasauli un pasaule tur viņu. Pēc tam dzīparus ziedo ugunij.
* Visu rakstu par Ragaciema Agnesi lasiet jūnija žurnālā “36,6 °C” vai tā elektroniskajā versijā.
