FOTO: Četras dienas, četras valstis, divi bērni – Toča ģimenei grūts ceļš mājup 0
Latvijas pludmales volejbolista Edgara Toča ģimenei ceļš mājup no Ēģiptes šonedēļ izvērtās garš un pietiekami sarežģīts, tomēr visi veiksmīgi nokļuvuši galā un uzsākuši divu nedēļu karantīnas posmu.
No Hurgadas sestdien atgriezās Genādijs Samoilovs un viņa audzēkņi Edgars Točs, Mārtiņš Pļaviņš, Mihails Samoilovs un Aleksandrs Solovejs. Točs un Pļaviņš uz nometni Ēģiptē martā devās kopā ar ģimenēm. Par atpakaļ ceļā piedzīvoto savā “Facebook” profilā raksta Edgara Toča dzīvebiedre Lauma Ziediņa.
“22.04 plkst. 6:30 Hurgada, optimisma pilni un nobrieduši garajam ceļam kāpjam noīrētā transportā un dodamies 6 h braucienā uz Kairu. Tā kā Hurgada ir slēgta un visā Ēģiptē dažādi ierobežojumi, tad braucienam uz Kairu nepieciešamas dažādas atļaujas, kas tika kārtotas vairāku dienu garumā.
Ar mums kopā brauc arī bruņots policists – drošībai un neparedzētām situācijām, ja tādas atgadās ceļā. Pa ceļam vairāki kontrolpunkti, bijām arī brīdināti, ka mūs var pārbaudīt – atļaujas un uz kurieni dodamies, taču visiem posteņiem izbraucam cauri bez jebkādas aizķeršanās.
Par laimi, brauciens viegls un ātrs. Ap pusdienlaiku jau iekārtojamies viesnīcā, kas atradas vien dažu km attālumā no lidostas. Lielākā daļa viesnīcu slēgtas, tāpēc nebija jāizvēlās, bet vienkārši jānakšņo, kur iespējams. Viesnīcas administrācija neilgi pēc mūsu ierašanās saņem zvanu no Tūristu polcijas, domājams, lai pārliecinātos, ka ar mums viss kārtībā un esam nonākuši tās dienas galamērķī. Vakarpusē saņemu ziņu no Hurgadas, ka Emīls dzīvoklī paslēpis savu mugursomu, kurā bija grāmatas, rakstāmlietas un kāda rotaļlieta, lai īsinātu garo ceļu. Varbūt zīme uz atgriešanos. Vai vienkārši skaidrs, ka nāksies bērnus izklaidēt citādāk. Ēdiens, miegs, pēdējā rokas bagāžas nokomplektēšana ar pašu svarīgāko – aizsarglīdzekļiem, dokumentiem, rezerves apģērbu bērniem, higiēnas piederumiem un kaut ko uzēdamu.
23.04 plkst. 9:00 no rīta. Esam izgulējušies un gatavi doties uz lidostu. Izmantojam taxi un 15 minūšu laikā esam lidostā. Viss notiek diez gan raiti, cilvēku nav daudz, kontroles arī pārsteidzoši ātras. Tā kā man bija beigusies vīza un nebija iespējams to līdz galam noformēt, jo attiecīgā iestāde slēgta, laicīgi biju sazinājusies ar Latvijas vēstniecību Ēģiptē un noskaidrojusi, ka šobrīd visus laiž ārā no valsts, sods nav jāmaksā. Par to arī pārliecinos pasu kontrolē, viss ļoti raiti. Tablo rāda, ka šajā dienā no Kairas izlido vien 4 reisi, no kuriem mūsējais plkst. 12:00 uz Frankfurti. Aptuveni 4h lidināšanās mākoņos un esam Vācijā.
Te gan sajūta, kā pamirušā pilsētā, garie gaiteņi tukši, pa kādam ceļotājam vai darbiniekam vien. Tranzītzonu pamest nedrīkstam, kas nozīmē, ka pie nododamās bagāžas arī netiekam.
Meklējam informāciju, kā bagāžu pārreģistrēt uz nākamās dienas lidojumu, taču neveiksmīgi. Rīts gudrāks par vakaru, tāpēc dodamies uz lidostas viesnīcu. 10m2 kompakts numuriņš ar ergonomisku izkārtojumu, dušu un labierīcībām 1m no gultasbun skatu uz lidlauku un lidaparātiem. Esam priecīgi, jo sajūtas labākas nekā cerēts. Ieturam vakariņas, miksējot līdzpaņemtās nūdeles ar lidostas aparātos dabūjamajām maizītēm, noskalojam ar Jack Colu, priecājamies par saulrietu Frankfurtes lidlaukā un dodamies gulēt.
24.04. esam vēl vienu soli tuvāk #ceļāuzmājām. Lai gan bijām plānojuši numuriņu izmantot līdz pusdienlaikam, tomēr rīta duša, brokastis un jau neilgi pēc 9:00 dodamies skaidrot bagāžas pārreģistrēšanas iespējas. Pulksteņa rādītāji griežas un mēs saprotam, ka cerība par bagāžas saņemšanu paliek arvien niecīgāka. Pieslēdzam kontaktpersonu Latvijā, sadarbojamies ar aviokompānijas personālu uz vietas un saņem cerīgu apstiprinājumu, ka tomēr esam laicīgi visu darījuši un bagāža būs. Aizdomīgi, bet izlidošana kavējas par 1h 40 min, mēs, protams, joprojām ceram, ka tas mūsu bagāžas dēļ, kura tiek meklēta pa lidostas noliktavām, lai lidotu kopā ar mums. Esam gaisā tad, kad jau bija jāpiezemējas galamērķī. Tātad viss ievilcies jau par aptuveni 2h.
Elzas niķi lidmašīnā glābj jauka meitene no Ukrainas, kas kreatīvi rīkojas šajā situācijā – izvelk no somas gumijas cimdu, piepūš, sasien, uzzīmē seju un niķis ir prom.
Ap plkst. 20:00 esam Minskas lidostā, nekad nebiju Baltkrievijā bijusi, bet pēc sajūtām tiešām šķiet, ka esmu tur, kur esmu. Un te sākas mūsu ilgās minūtes, kuru laikā nepieciešams aizpildīt detalizētas anketas par katru ceļotāju, pievienot klāt drukātu apdrošināšanu un foto, kuru nav iespējams pievienot, jo foto būdas nedarbojas. Daudz pacietības un tranzītvīzas izdaiļojušas mūsu pases. Tālāk vēl kaudzīte anketu, roka jau atsakās, bērni vairs neklausa, tomēr, izdzirdot, ka kāds ukrainis no mūsu lidojuma savu pasi pazaudējis pie iekāpšanas Frankfurtē, paceļam galvas un sapurināmies – vēl nedaudz un būsim mājās. Ceru, ka ceļotājs no Ukrainas arī. Izejam pasu kontroli un saprotam, ka mūsu bagāža tomēr nav atlidojusi kopā ar mums.
Elzas rati un čemodāni ar visu mūsu pēdējo mēnešu iedzīvi, un svarīgākais – ar virsdrēbēm, jo Minskā tik pat auksti, cik Latvijā, bet paši un bērni vien plānā apģērbā.
Jau liekot rokassomu saturu, apspriedām, vai bagāža nepazudīs, ko darīt ar virsdrēbēm. Taču tā kā uz 2 pāriem roku apgādībā ir 2 bērni, 3 somas un visas paralēlās darbības, sapratām, ka fiziski nevaram ietilpināt visu nepieciešamo, tāpēc līdzi tikai pats, pats svarīgākais un cerība, ka bagāža būs. Bagāža nav, aizpildām dokumentus un pēc pavadītām 1h 30min lidostā, dodamies uz izeju, kur mūs sagaida taksometra vadītājs. Pieturam pirmajā uzpildes stacijā, lai nomainītu pamperu un paķertu, ko ēdamu un dzeramu, arī vietējo ‘balto’, sieriņus un šokolādi Aļonka un laižam aptuveni 3h 30min braucienā uz robežu.
Man nāk miegs, nedaudz slikta dūša, jo tāds normāls ēdiens nav bijis, Elzai ik pa laikam niķis līdz iemieg. Edgars tikmēr īsina laiku sarunās ar taksometra vadītāju, kas tiešām jauks. Pa ceļam vienu reizi pārbauda pases, dažas minūtes pirms robežas apstājamies, lai sapakot mantas, saģērbtu bērnus. Konstatēju, ka Elza nolējusies viscaur slapja, tātad, par vēl 2 apģērba gabaliem mazāk. Emīls visplikākais, tāpēc izvelkam tašiņu ar netīro veļu, pa virsu iedodu uzvilkt krekliņu un ap kaklu apsienu Edgara t-kreklu. Labi, ka bērniem līdzi vismaz cepures.
25.04. ap 1:40 esam pie robežas. Paralēli pieripo vēl pa kādam ceļotāju auto, pāris smagie auto. Viena, otra, trešā, kopā kādas 6 pieturvietas Urbānu – Silenes robežkontroles punktos. Darbinieki ļoti atsaucīgi gan Baltkrievijas, gan Latvijas pusē, redzot, ka puspliki ar maziem bērniem, pārbauda tikai mūsu dokumentus un ļauj doties tālāk. Bērniem rokas aukstas, Elzai deguns sarkans.
Pieliekam soli, palēkājam, kamēr pārbauda dokumentus un ap 2:00 esam šķērsojuši aptuveni 1-1.5km garo robežkontroli. Sajūtas dīvainas, mērojot šo kājām, tomēr fantastiskas, jo redzu brāli un tēti, kas atveduši mums auto, lai varam doties uz savām mājām.
Ieturot drošu distanci pārmijam pāris vārdus, saliekam visu auto, sapakojam bērnus krēsliņos, dezinficējamies un braucam. Paspējam Emīlam un Elzai izstāstīt par Daugavpili un mūsu iepazīšanos te pirms 10 gadiem. Un apsolām, ka atbrauksim vēlreiz visi kopā. Bērni ātri vien aizmieg, es, plakstiņiem raustoties, cenšos uzturēt sarunu ar Edgaru. 4:50 un mēs esam mājās Jaunolainē. Visas drēbes veļasmašīnā, visas mantas dezinficējam un atviegloti nopūšamies, ka šis piedzīvojums aiz muguras.
Mums ir fantastiski draugi, mūsu krustmeitas vecāki, kas parūpējušies, lai mūsu ledusskapisbir pilns ar svaigu pārtiku, uz galda smaržo tulpes un pašcepts braunijs, mana mamma mums mašīnā ielikusi piknika kasti ar rosolu, kotletēm, karbonādēm, saldo biskvīta ruleti, tētis pievienojis mūsu iecienītos skudru pūžņus un vecrīgas. Brālis nodrošinājis ar dezinfekcijas līdzekļiem. Kaimiņi iznesīs mūsu atkritumus. Paldies jums! Mums viss ir, mēs esam kopā un ap 12:00 ieturam sarūpēto pikniku savā virtuvē, pa logu spīd saule, ārā stāv mūsu smukais auto. Piknikojam un sapņojam, kā metīsimies piedzīvojumos, kad beigsies mūsu pašizolācija. Mums ir tik daudz plānu, tik daudz gribēšanu. Cerībā, ka tie tiks īstenoti, mēs pašizolējamies, taču esam atvērti virtuālajām ballītēm un komunikācijai. Lai veselība mums un jums, tiksimies maijā
