FOTO. Atklājot Kurzemes burvību: Ģibuļu pagasta šarms un dabas ieskautā miera osta – LVM tūrisma un atpūtas centrs “Spāre” 14
Kurzeme. Manā līdzšinējā izpratnē tā bija vieta, kur piedzimst vējš, vieta, no kuras cēlušies sklandrauši. Un, protams, nevar nepieminēt jūru. Taču dienā, kad mans ceļš veda uz Kurzemes miera ostu – “Latvijas valsts mežu” (LVM) tūrisma un atpūtas centru “Spāre” –, asociāciju loks par šo Latvijas skaisto novadu paplašinājās. Kurzeme ir kaut kas daudz vairāk, un LVM tūrisma un atpūtas centrs “Spāre” ir daļa no novada burvības.
Tā ir vieta, kur daba ir klātesoša katrā detaļā – gleznās, interjerā, mēbelēs un, protams, apkārtnē. Pirmais, kas piesaista uzmanību, ierodoties atpūtas centrā, ir Gulbju ezers. Jāuzsver, ka nosaukums tam nav radies tāpat vien, jo, kā norādīja administrācijas darbiniece, tajā patiešām mīt gulbji, kurus klusībā ceru ieraudzīt nākamreiz, kad ieradīšos, jo šī ir vieta, kur tiešām gribētu atgriezties.
Ceļā
Bet sāksim no sākuma. Ceļš uz LVM tūrisma un atpūtas centru “Spāre” no Ogres nav pārāk īss, toties ļoti krāšņs rudenī. Tas ļauj izbaudīt katru minūti no divu stundu brauciena. Apkārt paveras kalnainas ainavas, ietērptas visos rudenim raksturīgajos toņos.
Pa automašīnas logu garām slīd skati, kas liecina par kurzemnieku darba tikumu un dabas klātesamību viņu dzīvēs. Par to spriežu pēc apstrādātajiem un plašajiem laukiem un rūpīgi iekoptajiem dārziem lauku viensētās.
Ierašanās
Kad aplikācija “Waze” norāda, ka galamērķis ir sasniegts, ir laiks doties uz kompleksa galveno ēku, lai iekārtotos numuriņā, uz kuru pavada laipnā administrācijas darbiniece. Viņa pastāsta, ka atpūtas mājiņas, kas atrodas pa kreisi no galvenās ēkas, ir būvētas salīdzinoši nesen – pirms trīs gadiem. Taču mājiņas, kas atrodas pa labi, jau ir krietni senākas – tām esot 15 gadi. Pamanu arī bērnu rotaļu laukumiņu – par pašiem mazākajiem arī īpaši padomāts.
Man pastāsta, kur un kas atrodams, izrāda virtuvi, kuru iespējams izmantot un kur pieejams pilnīgi viss, lai pagatavotu kādu restorāna cienīgu maltīti (šajā brīdī sāku nožēlot savu iepirkumu sarakstu). Patīkami, ka viesiem pieejams pat kafijas automāts, televizors, radio un vēl visādi labumi, ko sirds kāro, tostarp bezmaksas interneta pieslēgums. Taču tas nespēj novērst domas no došanās izpētīt apkārtni. Starp citu, te piedāvā iznomāt velosipēdus, laivas un siltākajos gadalaikos – supus. Diemžēl laivinieku iznomāt iespēju nav, tāpēc steidzos baudīt dabas burvību, kamēr vēl nav palicis tumšs.
Saplūst ar dabu
Gulbju ezera virsmu pamazām sāk klāt dūmaka. Stāvot uz laipas, šķiet, ka šajā brīdī iespējams saplūst ar dabu. Apkārt ir miers, klusums, mežs. Fantastiska vieta, lai meditētu vai manā gadījumā – sāktu to darīt. Un tikpat fantastiska vieta, lai izrautos no ikdienas steigas vai pilsētas burzmas un pabūtu harmonijā ar sevi un dabu.
Rakstot šīs rindas, pa istabas logu, caur kuru paveras skats uz manis izslavēto ezeru, redzu, kā garām paskrien lapsa, kas tikai vēl izteiktāk apliecina dabas klātesamību it visā, kas te apkārt.
Pienāk nakts, un omulīgi iekārtotajā istabiņā, ezera maģijas valdzināta un meža šalkoņas pavadīta, ieslīgstu miegā, lietum klusi sitoties pret jumta logu. Gulta ir ļoti ērta, telpa silta, atrodoties tur, rodas sajūta, ka esi mājās, nevis atbraucis uz svešu vietu gandrīz 200 km attālumā no mājas.
Spēt radīt māju sajūtu ir jāprot, un LVM tūrisma un atpūtas centrs “Spāre” šo sajūtu sniedz.
Atsaucīgie un smaidošie darbinieki nākamajā rītā pastāsta, ka atpūtas centra teritorijā bieži var manīt arī vāveres. Lāči gan neesot redzēti.
Ezeru ļoti novērtējot makšķernieki. Tajā mīt lielas līdakas. “Spāru” vadītāja pastāsta, ka lielākā līdaka, kas izvilkta no ezera, bijusi 1,14 m gara un svērusi ap 8 kg. Atkarībā no sezonas tur mājo 7–10 kg lielas ezera iemītnieces. Iespējams, ka viņām patīk tā sauktā līdaku zāle, kas klāj ezera gultni. Gulbju ezera apsaimniekošanas noteikumi paredz, ka ezerā var doties tikai ar LVM tūrisma un atpūtas centra “Spāre” laivām, lai pasargātu ezeru no dažādām slimībām, kuras var tikt atvestas no citām ūdenstilpnēm. Ezers ir mazs un sekls, tam nav nevienas dabīgās ietekas vai iztekas, ūdens nemainās un tas palielina iespēju ievest dažādas nevēlamas slimības, kuras apdraudētu ne vien ezerā mītošās zivis, bet arī pašu ezeru.
Spāre
Atpūtas un tūrisma centra nosaukums ir tāds pats kā blakus ciema nosaukums. Viens no darbiniekiem, kas ir vietējais iedzīvotājs, pastāsta, ka agrāk ciemats saukts par Spārni. Šo vēsturisko nosaukumu pārņēmis mednieku kolektīvs. Interesanti, ka mednieki bieži izmanto LVM tūrisma un atpūtas centra “Spāre” piedāvātos pakalpojumus. Man pastāsta, ka Itālijas un Norvēģijas karogi, kurus manīju plīvojam mastā, kad ierados, izkārti par godu medniekiem, kas ieradušies no šīm valstīm.
Apkārtne
Ja neskaita to, ka šis tūrisma un atpūtas centrs pats par sevi ir brīnišķīgs apskates objekts, tā apkārtnē ir daudz apskates vietu un aktīvās atpūtas iespēju, ko interesenti var baudīt. Par šīm daudzveidīgajām iespējām katrā istabiņā ir sagatavoti īpaši materiāli, kuros īsi aprakstīts, kur un ko var redzēt. Manā plānā ietilpa Spāres muižas un Spāres baznīcas tuvāka apskate, taču darbinieki pastāsta par Spāres dzelzceļa staciju, kurā ir kaut kas tāds, kas īpaši vilina ārzemju tūristus. Tad nu nākamajā dienā dodos ceļā!
Spāres dzelzceļa stacija
Ceļš uz Spāres dzelzceļa staciju ved cauri jau minētajam ciematam ar nosaukumu Spāre. Viens no darbiniekiem stāstīja, ka agrāk Spāre bijusi zināma ar savu dārzniecības produkciju. To bija iecienījuši ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet pat Rīgas Centrāltirgus apmeklētāji. Kad šī dārzniecība beidza pastāvēt, daži tirgotāji savai produkcijai izmantojuši Spāres nosaukumu, lai tādējādi pievilinātu savus klientus, līdz tikuši atmaskoti.
Ierodos dzelzceļa stacijā. Visu brauciena laiku mani pārņem sajūta, ka šajā vietā cilvēki cenšas saglabāt latvisko, saglabāt vēsturisko.Tāda pati sajūta rodas, stāvot pie stacijas ēkas, kura ir atjaunota, taču ļoti pietuvināta tās vēsturiskajam veidolam. Blakus stacijai ir jau minētā īpašā vieta – sausā koka tualete. Tā tūristiem šķietot pat interesantāka par pašu staciju, lielākā daļa bilžu tiek uzņemtas tieši tur. Amizanti. Aiz izslavētās tualetes spīd vecs ūdens tornis. Līst lietus, tāpēc tā apskate jāieplāno nākamajā vizītē.
Spāres muiža
Spāres muiža atrodas vien pāris kilometru attālumā no stacijas. Muižas vadītāja Tabita Kalniņa mani piekrīt izvedāt pa muižas telpām. “Mums ir pati labākā vadītāja. Bez viņas te nekas nebūtu tāds, kāds tas ir tagad!” nosaka darbinieki, kas atrodas blakus.
Ja LVM tūrisma un atpūtas centrs “Spāre” ir miera osta, tad Spāres muiža ir vieta, kur rosība nekad nebeidzas.
Klausos stāstos par neskaitāmiem kolektīviem, kas darbojas muižā – rokdarbu pulciņš, pensionāru klubiņš, teātris…Te var turpināt daudz un dikti. Pirms dažām dienām te norisinājusies Leģendu nakts. Muižā tiekot rīkoti dažādi koncerti, pasākumi, kāzas, kristības, garlaicīgi neesot nekad. Gribas piedalīties, vien klausoties stāstos.
Spāres muiža reiz bijusi skola. 2012.gadā tā pārtrauca savu darbību, un tad sākti labiekārtošanas un restaurēšanas darbi. Taču, atkārtoti gribu uzsvērt, visu maksimāli cenšoties saglabāt pēc iespējas autentiskāku, pietuvinātu latviskajām un vēsturiskajām vērtībām.
Runājot par vēsturisko, ir atsevišķa telpa, kurā apskatāmi dažādi priekšmeti un lietas no senākiem laikiem. Pat vērpjamais ratiņš, kas reiz stāvēja pie manas vecvecmāmiņas gultas. Pamanu arī piena seperatoru. Manuprāt, ir būtiski, ka vecāko paaudžu mantojums netiek aizmirsts. Tikpat būtiski, ka ir cilvēki, kas to parāda citiem, īpaši bērniem. Jā, muižā tiek organizētas arī ekskursijas. Bērniem īpaši patīkot spokošanās. Pieaugušajiem – kulinārijas darbnīca.
Šeit noteikti katrs atradīs kaut ko sirdij tuvu. Vai nu tā būs mājīgā bibliotēka, antikvariātu istaba, gleznu izstāde, novadu pētniecības telpa vai pagrabi, kas līdzinās omulīgi iekārtotai dzīvojamai telpai.
Vēl noteikti gribu pieminēt, ka Spāres muiža īpaši izceļ savus vietējos talantus. Vai zinājāt, ka Fricis Kristapsons un Paulīne Bārda arī nākuši no Spāres? Tāpat jāuzsver darba spars – muižā ir 22 krāsnis, kas ikdienā jāapsaimnieko.
Neatceros, kad pēdējoreiz pēc kādas vietas apskates mani pārņēmušas tik siltas sajūtas. Muižā darbojas patiešām sirds silti cilvēki. Interesējos par baznīcu. Tad nu mani piedāvā aizvest apskatīt arī to kāda darbiniece, kura ir galvenā baznīcas atslēgas glabātāja.
Spāres baznīca
Ar ko īpaša Spāres baznīca? Tā ir astoņstūra. Baznīcai nav zvanu torņa, zvans atrodas vienā no vārtu zvanu torņiem. Tā tikusi veidota kā “šķērsbanzīca” (ieeja reiz bijusi no sāniem), taču laika gaitā altāra un kanceles izvietojums mainīts ērtības labad. Padomju laikos baznīca izdemolēta, tā kalpojusi kā dārzeņu noliktava.
Baznīca tikusi vairākkārt restaurēta, darbiņi rit pamazām, jo baznīcu Latvijā ir daudz un finansējums ir tāds, kāds tas ir. Taču tas nebūt neliedz izbaudīt šo Spāres vēstures liecību.
Māris Gross ir Spāres baznīcas luterāņu draudzes mācītājs. Dievkalpojumi notiekot divas reizes mēnesī. Un par mācītāju dzirdu siltus vārdus. Labāku nevarot vēlēties. Novēroju, ka Spārē visi viens par otru runā tikai labu. Ir vērts mācīties.
Arī šī ir vieta, kurā vēsturiskais aspekts ieņem ļoti nozīmīgu lomu. Baznīcā blakus Latvijas karogam plīvo Gibuļu pagasta karogs. Un cilvēki ļoti lepojas ar to, kas saglabājies, ar optimismu raugās pretim tam, kas vēl priekšā.
Uz tikšanos
Viennozīmīgi varu apgalvot, ka šī ir tikai maza daļa no visa, ko sniedz šī vieta. Būtu nepieciešamas vēl pāris dienas, lai apskatītu visu, ko iesaka vietējie iedzīvotāji un kas atrodams interneta dzīlēs. Taču mazais ceļojums uz LVM tūrisma un atpūtas centru “Spāre” un tuvumā esošo objektu apskate iedvesmoja mani vēl vairāk izpētīt tieši Kurzemes glabāto mantojumu un atgriezties vēlreiz, lai dotos, piemēram, izbraucienā ar velosipēdu uz Usmas ezeru vai uzrāptos Ūdru kalna skatu tornī. Katra vieta glabā īpašu stāstu.
Uz tikšanos, Kurzeme, uz tikšanos, Spāre!
Visērtāk rezervācijas veikt mammadaba mājaslapā www.mammadaba.lv.
