FOTO: Ar “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” noslēdzies kino cikls “Desmit izcili ceļojumi” 1
“Ja jau Dieviņš nav devis īstu ziemu, dzīvosim vasarā!” aicina leģendārais režisors Jānis Streičs, kura filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” restaurētā versija 17. decembrī pirmoreiz bija skatāma uz lielā ekrāna, noslēdzot kino ciklu “Desmit izcili ceļojumi”.
Lai gan “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā” par tipisku road movie nenosauksi, tas tomēr ir ceļojums – katra varoņa ceļš pie sevis un savām vērtībām, atzīst kinokritiķe Daira Āboliņa.
Ar alu, sieru, Līgo rotājumiem, dejām un puķainām kleitām pašā ziemas viducī kinoteātrī “Splendid Palace” jestri un vasarīgi nosvinēti saulgrieži, godinot baltus žiguļus un cilvēka dabu.
Kino cikla “Desmit izcili ceļojumi” pēdējā seansa līdzbraucēji bija psiholoģijas doktore, aktrise un neatvairāmās Lāsmiņas lomas atveidotāja Diāna Zande un režisors Jānis Streičs, kurš nesen attapis, ka nupat jau ir vecāks par Mirtas tanti.
Auto – kaislība, nepieciešamība vai greznība?
Zirgs, traktors, automašīna, autobuss, velosipēds un motocikls ar blakusvāģi – filmā ir daudz un dažādu transporta līdzekļu, godavietā, protams, ceļot Mirtas tantes loterijā laimēto balto žiguli. Arī Jānim Streičam filmas uzņemšanas laikā pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā bijis žigulis, tiesa, ne balts, tomēr gana vasarīgā – cālēna krāsā, kā to raksturo pats režisors.
Vai žigulis bija statusa lieta? “Jā un nē. Man ir gadījies sastapt kādu kundzi, kura veda pārdot savu mašīnu, jo viņai vajag jaunu modeli – bet auto bija nobraucis vien 40 kilometrus. Man pašam tā bija nepieciešamība, jo apnika lūgt draugiem, lai izpalīdz un katru reizi aizved tur, kur man jānokļūst.
Mašīnu nopirku pēc filmas “Mans draugs – nenopietns cilvēks” un tad arī tikai iemācījos braukt.
Starp citu, man ir trešās klases kara autovadītāja tiesības. Esmu automehāniķis, kurš neko nejēdz no mašīnām,” ar smaidu stāsta Jānis Streičs.
Savukārt Diānas Zandes attiecības ar motorizētajiem transporta līdzekļiem ir senas un tuvas. Jau 12 gadu vecumā viņa stūrējusi traktoru T-16, 17 gados sēdusies pie zaporožeca stūres, bet, studējot Teātra fakultātes 1. kursā, jau “aizvilkusi” līdz traktoram T-150, kas bijis varen jaudīgs.
Mirttantes ģimene – tie esam mēs paši
Diezin vai latvietim nāktos viegli uzrakstīt recenziju par filmu “Jāņu nakts krāsā”, jo tā ir folklorizējusies. Kurš gan nezina filmas sižetu, citātus un vietas, kurās jāsmejas!
Bet Diāna Zande no psiholoģijas doktores viedokļa mēģinājusi rast atbildes uz jautājumu, kas tad īsti kaiš Mirtas tantes ģimenei, kura pamanās viena atvaļinājuma laikā “ievārīt” tik daudz ziepju.
“Man nācās vilties – visu laiku domāju, cik šie cilvēki ir parasti un normāli. Un tas iepriecina. Kino un mākslā parasti piesaista sarežģīti raksturi un problēmas, kas nebūt nav jautras.
Bet Sprēsliņu un Tūteru ģimenes ir kā mēs, ikviens no mums – parastas ģimenes, parasti cilvēki,
kas rūpējas par savu labumu, reizēm kādam nodara pāri, bet ne aiz ļauna prāta, vienkārši tāpēc, ka tāda ir dzīve, kuri grib dzīvot, mīlēt un drusciņ vairot savu labklājību,” pārdomās dalās Diāna Zande.
Balsojot par iemīļotāko kinofilmu Latvijas pirmajos simt gados, skatītāji izvēlējās tieši “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”. Jānis Streičs skaidro – tas tāpēc, ka šajā filmā mēs ieraugām un atpazīstam paši sevi.
Režisora darbā visgrūtākais esot paskatīties uz filmu no malas kā skatītājam un izvēlēties tikai tās epizodes, kas pašam iet pie sirds un patīk. Ja tas izdodas – izdodas arī vasarīgs kino, kas spēj kliedēt pat visbiezāko ziemas tumsu.
