FOTO. Apceļojam Latvijas pilis! Cesvaines pils – tajā mīt labie gari, kuriem ir savi nosacījumi
36
Cesvaines vārds rakstos ir minēts jau 13.gadsimtā kopā ar citiem Jersikas novada ciemiem, tāpat minēts, ka šeit bijusi senlatviešu pils (mītne), kura atradusies vietā, ko šobrīd dēvē par Baronkalnu vai Cesvaines pilskalnu. Arheoloģiskajos izrakumos iegūtie dati liecina, ka Cesvaines pilskalns bijis apdzīvots jau senākajā dzelzs laikmetā (500. g. p.m.ē. – 1. gs. m.ē.). Tur mitinājās latgaļi, tāpēc arī pilsētas un novada ģerbonī ir attēlota latgaļu pakavsakta. Tomēr izrakumi veikti tikai nelielā daļā no pilskalna, līdz ar to pagaidām nav zināms, kādu informāciju un vēstures liecības tas vēl slēpj.
Plašāku informāciju par Cesvaines pili, tās vēsturi un šodienu sniedza pils saimnieki.
Senākā mūra pils Cesvainē celta ap 1390. gadu un to licis būvēt Rīgas arhibīskaps Johans fon Zintels. Gan toreiz, gan tagad pils vietu no rietumu un ziemeļu puses apņēma Sūlas upītes grava, kas pils pusē ir ar stāvām malām.
Cesvaines pili jau 15. gs. apbruņoja ar lielgabaliem, bet vajadzības gadījumā pils aizsargāšanā piedalījās arī iedzīvotāji, muižas zemnieki un amatnieki. Tolaik pilsētiņā bija ap 800 – 1000 iedzīvotāju. Pie mūra pils bijusi arī pirmā baznīca. Cesvaines draudze 16. gs. pārgāja luterticībā.
Zemnieki bija pakļauti Cesvaines pārvaldniekam. 1556. gadā Cesvaine nonāca Livonijas ordeņa pakļautībā, bet 1559. gadā Livonijas kara rezultātā – poļu rokās. Polijas karalis Sigismunds II Augusts 1572.gadā pili uzdāvināja brīvkungam J. Taubem. Jau pēc 5 gadiem Cesvaini ieņēma Krievijas cars Ivans Bargais, bet 1582. gadā J. Taube pili atguva.
Polijas – Zviedrijas kara laikā (1600–1629) Cesvaini ieņēma zviedri. Pēc šī kara Cesvaine bija pamatīgi izpostīta: pēc revīzijas datiem 1638. gadā tajā dzīvoja tikai 32 vīrieši 26 mājvietās. Pils visdrīzāk nopostīta 1656. gadā Krievijas – Zviedrijas kara laikā (1656–1658), jo 1633. gadā tā vēl bijusi labā stāvoklī. Cesvaine un tās pils vēlreiz postīta arī Ziemeļu karā (1701–1710), pēc kura nonāca Krievijas impērijas sastāvā.
Krievijas impērijas laikā Cesvaines muižas īpašnieki vairākkārt mainījušies. Krievijas ķeizariene Elizabete 1760. gadā Cesvaini uzdāvināja ģenerālim Buturļinam, kurš vēlāk to pārdeva ķeizarienei Katrīnai II. 1795. gadā Cesvaine kopā ar 5 citām apkārtnes muižām par 300 000 rubļiem tika ieķīlāta vēlākajam civilgubernatoram, valsts padomniekam Kristofam Ādamam fon Rihteram, kurš 1806. gadā šīs ķīlu tiesības pārvērta par īpašuma tiesībām. Pēc Rihteriem Cesvaines zemes un piecas tai piederošās muižas – Cesvaines, Aizkujas, Bučauskas, Kraukļu (Grāvendāles) un Madonas (Biržu) – nonāca Vulfu dzimtas īpašumā, kura turpināja tās pārvaldīt vairāk kā 100 gadus līdz pat agrārajai reformai.
Senākais zināmais fon Vulfu dzimtas pārstāvis Johans Vulfs (1663- 1748) ieradās Vidzemē 1698. gadā no Prūsijas, kur tā senču uzvārds bija Vilkovskis (Vilkowsky) un mantoja Aumeisteru muižu. Zviedru karaļa Kārļa XII laikā viņš uzkalpojās līdz majora pakāpei un 1704. gada 25. aprīlī viņu iecēla Vidzemes muižnieku kārtā (piešķīra pievārdu fon). Fon Vulfiem nav barona titula, tāpēc tautā lietotais “barona” nosaukums nav attiecināms uz Cesvaines muižas īpašniekiem. Johana mazdēls 1815.gadā no jau minētā Rihtera nopirka Cesvaines zemes par 246 000 rubļu. Nākamais Cesvaines zemju īpašnieks bija viņa dēls Jūliuss Voldemārs fon Vulfs (1809 – 1872), kuram bija pieci bērni. Jūliuss paralēli muižu uzturēšanai bija Cēsu apriņķa tiesnesis.
Cesvaines muižu mantoja Jūliusa fon Vulfa vecākais dēls Ādolfs Gerhards Boriss Emīls fon Vulfs (1857-1904). Viņš piedzima Vācijā, Vīsbādenē, kur aizritēja zēna pirmie dzīves gadi, mācoties gan mājmācībā, gan pēc tam – Vīsbādenes ģimnāzijā. Augstāko izglītību viņš ieguva Tērbatas universitātē, kur studēja jurisprudenci, vēlāk arī ekonomiku (tautsaimniecību). Ādolfs sāka pārvaldīt Cesvaines un tās apkārtnes muižas 27 gadu vecumā 1884. gadā. Gadu vēlāk viņš apprecas ar baronesi Annu Natāliju Štālu fon Holšteinu (1862-1933) no Ūlas Igaunijā. Vēl pēc gada, 1886. gada 20. maijā, Rīgā, pasaulē nāca viņu pirmdzimtais dēls Egons Reinholds, taču diemžēl bērniņš nodzīvoja tikai 2 nedēļas. Ādolfs pats kristīja savu dēlu, kā šādos gadījumos bija pieļaujams. Vecāki nolēma viņu apbedīt Cesvainē, kur vecajā pilskalnā tika izbūvētas kapenes. 1888. gadā Tērbatā viņiem piedzima otrais dēls Vilhelms Ādolfs Edmunds, saukts arī par Bilu.
Ap 1890.gadu jaunā Vulfu ģimene nolemj būvēt savu ģimenes māju Cesvainē pastāvīgai dzīvošanai. 1892.gadā uz šejieni tiek uzaicināts Vācijā tolaik slavens arhitekts Hanss Grīzebahs, kurš tobrīd strādāja kopā ar citu arhitektu Augustu Dinklāgi. Viņu projekti joprojām daudzviet Vācijā pieejami apskatei, un ne vienā vien ēkā, kura savulaik tikusi celta kā dzīvojamā māja, šobrīd darbojas ekskluzīvas viesnīcas. Grīzebaha arhitektūras darbu sarakstā ir pasaules izstāžu paviljoni gan Parīzē, gan Čikāgā 1890.gados.
Cesvaines pils – 19. gs. beigu eklektisma stila arhitektūras pērle, ir valsts un arī Eiropas nozīmes kultūras piemineklis, ar unikālajiem ārpuses, metālkalumu, kokgriezumu un interjera elementiem tas izceļas starp pārējām pilīm ar īpatnējo salikumu. Pilī atrodas 5 valsts nozīmes mākslas pieminekļi – durvju komplekts, 4 mākslinieciski augstvērtīgi kamīni, 4 pils lodžiju griestu gleznojumi, metālkalumi pils fasādē, kā arī interjera dekoratīvā apdare 9 no pils telpām.
Pils tika plānota kā ģimenes māja, kurā paredzēta vieta gan bērnu istabām, gan viesu uzņemšanai, gan arī gandrīz vesels spārns pilī bija paredzēts saimnieciskajām vajadzībām. No arhitekta plāna ļoti maza daļa tika mainīta, un no ārpuses pils ir saglabājusies sākotnējā veidolā. Pils būvniecība tiek pabeigta 1895.gadā.
Pēc Vulfu došanās prom no Cesvaines 1904.gadā, Ādolfa fon Vulfa nāves dēļ, pils tiek nodota pārvaldniekiem, kas apsaimnieko muižu. Pēc I pasaules kara 1919.gadā ar pils mantinieka Vilhelma Vulfa piekrišanu pilī tiek atvērta skola, kura ar nelieliem pārtraukumiem II pasaules kara laikā, kā arī kādu gadu pēc ugunsgrēka 2002.gada decembrī darbojās pilī līdz pat 2007.gadam, kad tā tiek pārcelta uz jaunuzcelto skolu tepat netālu. Līdz pils rekonstrukcijai šeit darbojās arī Cesvaines Mūzikas un mākslas skola. Pēc ugunsgrēka pili pārņēma Cesvaines pašvaldība (pirms tam tā bija Izglītības ministrijas iestāde). Tad sākās pils atjaunošana. 20 gados pils atjaunošanā, pārbūvē un restaurācijā ir ieguldīti vairāk kā 4 miljoni eiro. Pārbūve un atjaunošama notikusi, realizējot apmēram 35 projektus, piesaistot gan Eiropas fondu, gan Valsts Kultūrkapitāla fonda u.c., līdzekļus reizē ar līdzfinansējumu piedaloties arī pašvaldībai. Šobrīd pils ir atsevišķa struktūrvienība, kura iecerēta kā Austrumvidzemes kultūras un mākslas centrs, ar pasākumiem, izstādēm u.c.
Ieejas maksa
Ieejas biļete pilī:
* 6 EUR pers.
* 3 EUR skolēniem, studentiem, pensionāriem
* 10 EUR ģimenei
– 1 pieaugušais ar 1 līdz 3 bērniem
– 2 pieaugušie ar 1 līdz 2 bērniem
* 8,50 EUR ģimenei
– 1 pieaugušais ar 1 līdz 4 bērniem
– 2 pieaugušie ar 1 līdz 3 bērniem
– daudzbērnu ģimene (uzrādot “3+ Ģimenes karti” vai citu daudzbērnu ģimenes statusu apliecinošu dokumentu),
* 2,50 EUR pers. skolēniem, studentiem, pensionāriem, (grupā 10 pers. un vairāk)
* 5 EUR pers., pieaugušo grupā 10 pers. un vairāk
Ieeja bez maksas:
* Bērniem līdz 7 gadu vecumam
* Personām līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti
* Personām ar I un II grupas invaliditāti (uzrādot invaliditātes apliecību) un 1 invalīdu pavadošai personai
* Bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem (uzrādot statusu apliecinošu dokumentu) un tos pavadošajām personām (1 persona uz 10 bērniem)
* Internātskolu audzēkņiem un bērniem no sociālās rehabilitācijas centriem (uzrādot statusu apliecinošu dokumentu) un tos pavadošajām personām (1 persona uz 10 bērniem).
* Grupas vadītājam (1 pers.), ja grupā ir līdz 25 cilvēkiem
* Grupas vadītājiem (2 pers.), ja grupā ir 25 un vairāk cilvēku
Katra mēneša pēdējā trešdienā visiem pils apmeklētājiem ieeja ir par brīvu. (izņemot gida pakalpojumus)
Leģendas/nostāsti
Šeit mitušo labo ļaužu dēļ pili sargājuši labie gari, kas nav ļāvuši nekam sliktam atgadīties ne ar pili, ne ar tās ļaudīm. Tomēr gariem bijis savs noteikums – to mieru nedrīkstējis traucēt. Gari esot mitinājušies pils labā spārna tornītī, kas pildījis dekoratīvas funkcijas – tam bijuši tikai logi, bet nav bijis ieejas. Garāmgājēji bieži redzējuši tornīša logos kustīgas ēnas. Un patiešām – trīs cilvēki, kas pirms pils ugunsgrēka tornītī iekļuvuši, drīz vien nomiruši. Divi no tiem bija Cesvaines skolas direktori, bet trešais – bijušais skolnieks. Cesvainieši stāsta, ka 2002. gada ugunsgrēka laikā daudzi redzējuši virs spoku tornīša paceļamies galvu siluetus. Kopš tā laika gariņu tornī vairs neesot, bet tornītim izveidota lūka.
Otrs spoks, kas Cesvaines muižā klīst joprojām, esot Ādolfa Vulfa sieva. Lieta tāda, ka Vulfs savu sievu mīlējis tik ļoti, ka pili cēlis ar baltiem, plašiem balkoniem, terasēm, ziedu ornamentiem, lai sievai tā patiktu. Abi Cesvainē aizvadījuši ļoti skaistu un romantisku laiku. Runā, ka sieva naktīs joprojām klīstot pa iemīļotajām vietām pilī un visbiežāk manīta stāvam uz sava baltā balkona un naktīs dzirdama mūzika. Taisnība jau ir – kurš no tik burvīgas vietas gribēs šķirties?
Trešā spokainā vieta bijusi kāpnes, kuras veda uz spoku tornīti.
Kādreizējais skolas direktors palicis pilī līdz 24:00. No 24:00 līdz 01:00 gājis apstaigāt pils telpas, līdz nonāca uz kāpnēm, kuras veda uz spoku tornīti. Kāpjot augšā pa kāpnēm, direktors pamanīja ko neparastu. Dažās vietās kāpnēm pazuda soļu atbalss. Direktors vairākas reizes pārstaigājis kāpnes, tiešām – tikai atsevišķās vietās pazuda soļu atbalss, bet citur to varēja dzirdēt. Direktors devies mājās, bet no rīta atgriezies un gājis vēlreiz klausīties atbalsi, bet šoreiz visās vietās tā ir bijusi. Secināts, ka šo atbalsi dažās vietās nevar dzirdēt tieši spoku stundā no 24:00 līdz 01:00.
