FOTO. Akmens nams ar radošo dzirksti – Dobičinu ģimenes mājoklis Mārupītes ielejā 5
Andris Tiļļa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gleznainās Mārupītes ielejā uzmanību piesaista postmodernisma ēka, kurai līdzās daudz akmens skulptūru. Celtnes vizuālā tēla akcents ir interesantā fasāde ar arkas motīvu, iekrāsotajām restēm un arī pats sienu mūrējums – no dažāda lieluma dolomīta plāksnēm.
“Dolomīta plāksnes mēdz lietot celtniecībā – gan iekšējai, gan ārējai būvju apdarei, jo tas ir izturīgs materiāls. Zinātāji man teica, ka tā ziemcietība esot atkarīga no ieguluma dziļuma. Jo tuvāk zemes
virsmai, jo dolomīts izturīgāks, jo dziļāk zemes siltumā, jo mazāk ziemcietīgs, toties glītāks nokrāsā,” atklāj Igors Dobičins.
Akmens nams? Nē, tajā nav saltuma, bet gan kuplas mākslinieku ģimenes radošā dzirksts, kas staro no tēlnieka Igora Dobičina, biedrības “Latvijas Mākslinieku savienība” prezidenta, viņa dzīvesbiedres arhitektes Rutas un jaunākās meitas arhitektes Elzas veikuma. Lai gan pārējie tēlnieka bērni – vecākā meita Liene (flautiste), dēli Ansis (tēlnieks) un Miķelis (čellists) – dzīvo atsevišķi, tomēr arī viņu klātesamība te jūtama gan interjera, gan āra skulptūru vides izveidē.
Radošā darbnīca pie Mārupītes
“Nama celtniecība sākta 1989. gadā, kad tā laika Rīgas dome arī man te iedalīja zemesgabalu radošajai darbnīcai saskaņā ar institūta “Komunālprojekts” arhitektu Viktora Zilgalvja un Daces Cines izstrādāto projektu “Tēlnieku parks Rīgā” (1985). 70. un 80. gados tēlnieks Ojārs Arvīds Feldbergs kopā ar domubiedriem tēlniekiem Induli Ojāru Ranku, Ojāru Breģi, Jāni Nagliņu u. c. centās īstenot ideju par Mārupītes tēlnieku parku ar skulptūru ekspozīcijām.
Indulis Ojārs Ranka tolaik pie Mārupītes veidoja skulptūras, kuras vēlāk izvietoja Dainu kalnā Turaidā. Projekts paredzēja izvietot tēlnieku darbnīcas ap Mārupīti, lai interesentiem, ejot vienu maršrutu, būtu ērtāk skatīt skulptūras, to tapšanas procesu.
Tomēr visu tēlnieku darbnīcu izbūvi neīstenoja, izdevās izvietot skulptūras, taču parku tā arī oficiāli noformēt nepaguva,” teic Igors Dobičins. Toties 2007. gadā pie savas darbnīcas tēlnieks sadarbībā ar Vides aizsardzības kluba Mārupītes dabas parka nodaļu izveidoja skulptūru ekspozīciju “Smagais ūdens”, ko varam skatīt joprojām.
Ruta Dobičina atceras: “Toreiz, 80. gados, iegādāties celtniecības materiālus bija sarežģīti, jo veikalos to trūka, tie bija pēc iepriekšēja pieraksta, piemēram, lai dabūtu izpilddirekcijas atļautos kokmateriālus, Igoram vajadzēja doties uz Inčukalna mežniecību, nopirkt sanitāro cirsmu un to izstrādāt.
No meža darbiem viņš pa taisno steidza uz barikādēm, lai aizstāvētu Zaķusalā televīziju. Tur arī tilta pakājē tapa 1991. gada barikāžu piemiņas zīme “Acis” (mākslinieki I. Dobičins, D. Bekmanis, arhitekte R. Dobičina, 1991). Ar aizstāvju tehniku noraka Salu tilta nobrauktuvi, tagad to uzskatītu par sodāmu huligānismu, taču toreiz tā bija cīņas forma – mākslinieki cerēja, ka viņu daiļradi atbrīvos no ierēdņu, cenzoru žņaugiem.
Ēkas anatomija
Līdzīgi kā dzīvs organisms arī māja elpo, tai ir sirds. Izejot cauri darbnīcai, kas pilna tēlniecībai nepieciešamo mehānismu un instrumentu, pa metāla kāpnēm nonākam stāvā, no kura pa plūdlīnijas formas koka kāpnēm uzmanīgi tiekam terasē. Paveras pasakains skats – visapkārt koku daudzkrāsu lapotne. Visos gadalaikos te varot vērot putnus, klausīties to balsīs.
Ēkas telpas nav plašas, toreiz darbnīcas nedrīkstēja pārsniegt 50 kvadrātmetrus (varēja būt tehniskās un radošās telpas, arī bibliotēka), tāpēc mākslinieki telpas iekārtoja racionāli.
Ēdamistabā servēts saimes galds, pie dēļu grīdas dabiskās faktūras lieliski pieskaņoti skapīši ar masīvām atvilktnēm, ko dizainējis tēlnieks Ansis.
Arī pie virtuves sienas ir viņa darinātie koka plaukti. Ļoti interesanta ir palodze – plūdlīnijas brusa, kas esot izmantota 15 tonnu smagās pulētās granīta skulptūras transportēšanai no Rīgas uz Ventspili, lai veidotu strūklaku “Kuģa vērotājs” (tēlnieks I. Dobičins, arhitekte R. Dobičina, 2002). Pie sienas – grieķu mākslinieces Evangelinas Nourchu glezna ar Mārupītes melnalkšņu siluetiem. Amizants ir griestu dekors, veidots no mandarīna un pomelo izkaltētas mizas.
Ruta ieved mūs savā guļamistabā, kas patlaban attālinātā darba dēļ kalpo arī par darba kabinetu: “Te rakstu grāmatu par Zvārtavas pils vēsturi, jo tā ir biedrības “Latvijas Mākslinieku savienība” muzejs. Līdz šim par pili gadījies lasīt nepilnīgas vai pat nepareizas ziņas, tāpēc uzskatu par savu pienākumu faktus salīdzināt pēc arhīvu dokumentiem, lai nākamajiem pētniekiem būtu drošs pamats turpmākiem darbiem.”
Mēbeles ir senas, katrai savs stāsts. Lūk, skapis esot iegūts Ziepniekkalnā, kur bijis nolikts izmešanai, slīpētā stikla spogulis atvests no Kursīšiem…
Ansis, apliecinot savu zaļo domāšanu, veidojis gultas karkasu un arī griestu lampiņu, kam uzskrūvēta… burciņa.
Pagalms kā ekspozīcija
Vieta daiļo cilvēku vai cilvēks vietu? Abpusēji, ja daba uzticas māksliniekam. Man jau šķiet, ka pati daba zināmā mērā ir tēlnieks, atliek tikai izjust tās mājienu… Igora dzīvesbiedre Ruta vīra mākslas stilu raksturo īsi: “Neobrutālisms, “neaplaiza” detaļu, atstāj tajā dzīvīgumu. Viņam ir perfekta formas izjūta.”
Visapkārt mājai dolomīta, marmora bluķi, skulptūras, par kurām tēlnieks savā raksturīgajā humorā teic: “Mūsu malka!” Neredzu sakņu vai dārzeņu dobes, dažviet tikai puķes, kur uz rožu galvas kā berete nošļukusi kāda rudenīga lapa… “Zeme te nav tik auglīga, kāda bija Siguldā [tur Ruta uzaugusi], kur dilles izstiepās līdz jostas vietai, te, piemēram, burkāni izaug kā bārdaina vecene…” lieso augsni raksturo Ruta.
Meita Elza piebilst, ka ne jau visiem jābūt tiem zaļajiem pirkstiņiem, var audzēt arī dekoratīvismam. Viņa mums rāda akmens ķirbi, kam tuvojas granīta taurenis (metaforā minētās skulptūras “Mākslinieka sirds” un “Taurenis”).
Apstājoties pie skulptūras “Dainas Janovnas portrets” (granīts, 2010), Igors Dobičins dziļdomīgi skaidro: “Kad ir kontrastaina gaismēna, akmens nav dzīvs, nedzied. Grūti jau notvert to mirkli, kad tas sāk dziesmu, visbiežāk tas notiek, ja apmākusies diena vai tuvojas mijkrēslis. Tad pati daba izceļ akmeni, ieraugi tā tekstūru, pulējumu un sāc baudīt estētisko akmens valodu, kas izraisa dvēseles saviļņojumu.”
