FOTO. Abi esam temperamentīgi cilvēki! Par dzīvi kopā uz skatuves un ģimenē intervijā “Mājas Viesim” – Kristīne Kārkle un Marts Kristiāns Kalniņi 13
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ar bērnu ratiņiem pa koncertiem – tā pagājusi Kristīnes Kārkles-Kalniņas un Marta Kristiāna Kalniņa kopīgā desmitgade muzikālajā apvienībā “Raxtu raxti” un ģimenes dzīvē. Oktobra vidū sāksies kolektīva jubilejas koncerttūre ar vēl nedzirdētiem tautas mūzikas skaņdarbiem un jauno albumu, bet mūsu sarunā – arī par talantīgu un slavenu vecāku “garo ēnu” un karstiem politiskiem tematiem.
Mūziķi ir ceļa jūtīs uz Sicīliju, kur uzlūgti uz latviešu kāzām. Pie viena noķeršot pa saules staram – pirms garās koncerttūres atpūta nāks par labu, un jaunajam albumam taču dots nosaukums “Vidū saule”. Uz Saeimas vēlēšanām Kalniņi sola būt atpakaļ, jo, šaubu nav, dosies balsot.
Tad jau neesat uz valdību apvainojušies par aizliegumiem un dīkstāvi pandēmijas laikā? Jautāju tāpēc, ka par šo runāju ar mūziķi Ralfu Eilandu, kurš atzina – ja ne Ukrainas karš, diez vai ietu balsot, jo juties ļoti aizvainots.
Marts: Ir tāds teiciens, ka pēc kara visi gudri. Kad jāprasa atbalsts no valsts, rodas jautājums, ko tad paši esam maksājuši, un izlīda gadiem krājušās problēmas. Vairumā gadījumu bija vainīgi arī mūziķi, jo saistības ar sociālajām iemaksām netika pildītas. Guntara Rača dibinātās Pašnodarbināto mūziķu biedrības argumenti ir saprotami, un beidzot lietas sakārtojās.
Var jau lamāt valdību, bet, ja man pajautātu, vai vēlētos atrasties viņu vietā, teiktu – nekad. Ko darīt, kad slimnīcas pilnas, cilvēki mirst? Vienīgais, ka nemākam pieņemt straujus lēmumus, bet taustāmies, un jebkura ilga neziņa rada haosu un paniku.
Kristīne: Skrējiens pirms pandēmijas bija tik liels, ka bija svētīgi noraut stopkrānu, lai apstātos, tāpēc šim laikam redzu arī plusus. Tomēr sāpīgi nāca atziņa, ka viens dūriens plecā var sadalīt sabiedrību pareizajos un nepareizajos, atklājot to patiesās sejas. Pašai sanāca asas diskusijas ar paziņām, zinu, ka daudziem tādas notika arī starp draugiem un ģimenēs.
Marts: Nāk prātā 2006. gada ceļojums uz ASV, kad devos arī uz Lasvegasu, kas mirguļoja un griezās spožos uguņos. Man bija 26 gadi, visu ieelpoju ar sajūsmas pilnu krūti – tā ir Amerika! Taču no rīta pamosties viesnīcā, izej ārā un saproti, ka spožums bijis tikai butaforija, virskārta, bet patiesībā viss ir netīrs un piesārņots, un tā paiet katra diena. Pandēmijas laiks parādīja, kas te mums pašiem ir “apakšā”.
Arī Krievijas iebrukums Ukrainā daudz ko atklāja, taču vienlaikus deva drosmi svarīgiem soļiem.
Atzīšos, kara sākumā jutāmies nobijušies. Šampēterī kaimiņos dzīvo ukraiņi, un, kad redzējām, ka pie viņiem brauc bēgļi no Ukrainas, sākām domāt, ar ko tas var beigties, zinot, cik neprognozējams ir lielais kaimiņš. Bet mums ir bērni, par kuru drošību esam atbildīgi.
Kristīne: Bija gan bailes, gan stress, taču ukraiņu piemērs ir devis vairāk drosmes pieņemt lēmumus, rīkoties, arī ne tikai pieminekļa sakarā, bet vispār iet pa dzīvi drosmīgākiem, pārliecinātākiem un nebaidīties. Skaidrs, ka vieni nespētu aizsargāties no tik lielas valsts, bet nevaram taču paļauties tikai uz ārvalstu karavīriem, mums pašiem vispirms ir jābūt gataviem aizsargāt savu zemi. Pat ja puikas jāsūta aizsardzības dienestā! Nu kā var teikt, ka dēlu nelaidīšu dienēt, vai tad tikai kādas citas mātes dēlam no Amerikas vai Kanādas jābrauc mūs aizsargāt?
Jūsu bērni iet skolā un bērnudārzā, kā vērtējat skolotāju streiku (saruna notika, vēl pirms skolotāju streiks tika atcelts)?
Mana mamma ir skolotāja Līvānu 1. vidusskolā, ceļas četros no rīta, lai visu paspētu izdarīt, un tas nav normāli. Māsa strādā pirmskolā, krustmāte – sākumskolā, apkārt ir daudz skolotāju, kurus satieku arī ikdienā. Ir gan rūgtums, gan kauns, ka esam kaut ko tādu pieļāvuši kā sabiedrība un valsts. Kad portālos skatos bildes no smalkiem koncertiem vai feisbukā no ārzemju ceļojumiem, zinu, ka manu bērnu audzinātājām vai skolotājām naudas tādiem nepietiek, labi ja sanāk rēķinu samaksāšanai. To es redzu ikdienā, tāpēc ir kauns, ka arī mēs kā vecāki esam pievēruši acis un to pieļāvuši gan izglītībā, gan medicīnā.
Cik kupla tagad ir jūsu ģimene?
Nu jau esam kopā astoņi, jo pie sevis uzņēmām mammu ar diviem maziem bērniem no Ukrainas.
Marts: Kopš kara pirmās dienas, pat īpaši neapspriežoties, bija doma – ja kādam vajadzēs, palīdzēsim, jo mūsu dzīvesvietā ir tāda iespēja. Vienu dienu feisbukā pienāca ziņa – atrodamies uz Ukrainas–Polijas robežas, dodamies uz Rīgu, vai kādam ir iespēja palīdzēt ar dzīvesvietu? No marta pie mums dzīvo Anna ar dēlu, kuram oktobrī būs deviņi gadi, un meitiņu, kurai nesen palika gadiņš.
Kā viņi sarunājas ar jūsu bērniem?
Kristīne: Latviski, angliski, krieviski.
Marts: Tas ir apbrīnojami, kā viņi to spēj! Pa pusgadu dēls sācis labi saprast krievu valodu, ukraiņu puisis – latviešu.
Kā saprotas pieaugušie?
Kristīne: Anna ir diezgan līdzīga man – ar grumbu pierē…
Ko šorīt pirms mūsu sarunas varēja redzēt arī tavā sejā – izskatījies gana norūpējusies.
Rīts bija satraucošs, jo auklēju Annas meitiņu, kamēr viņa mācās autokursos. Mazā bļauj, autiņi jāmaina, bet paši jau pierunājām, lai mamma izraujas no mājas, nospriedām, ka kaut kā tiksim galā.
Cēla rīcība, ka ukraiņu ģimenei varējāt sniegt palīdzīgu roku.
Nekas nenotiek tāpat – visam ir savs pamatojums. Daudzi saka: mēs malači, bet ir sajūta, ka situācija bija piespēlēta tāpēc, lai no tās kaut ko mācītos. Zinu, ka man jādabū grumba ārā no pieres, kas rodas no tā, ka visu laiku jūtos par kaut ko norūpējusies. Vecmamma mācēja palaist cilvēkos savu mīlestības enerģiju, arī manī tā ir, taču ne vienmēr spēju ar to brīvi dalīties. Savukārt Martam…
Marts: … tā grumba tieši parādās.
Kristīne: Martam vajadzēja izkāpt no saviem rāmīšiem par radošo telpu un negrozāmajiem plāniem.
Marts: Kristīne vairāk runā par pagātni, jo tagad daudz kas ir mainījies, bet jāpiekrīt, ka tā ir arī sevis laušana. Tiem, kas mums nāk klāt un paslavē, varu teikt, ka vēl ir daudz un dažādu veidu, kā palīdzēt Ukrainai.
Kristīne: Kāpēc domāju, ka mums šis ir iedots ar nolūku, – kad pašiem bērni bija mazi un vajadzēja spēlēt koncertos, tik daudzi nāca palīgā, un tagad tas ir jāatdara.
Koncerttūre veltīta “Raxtu raxtu” jubilejai. Kā pagājuši pirmie desmit gadi?
Ar bērnu ratiņiem pa koncertiem, jo “Raxtu raxti” ir neatņemami no mūsu personīgās dzīves. Kā sākās grupas darbība, sāka dzimt bērni, tāpēc publicitātes bildēs lielākoties esmu redzama vai nu gaidībās, vai pēc dzemdībām.
Marts: Bet dzimuši ir arī muzikālie bērni – skaņdarbi, albumi. Man ir grūti noticēt, ka pagājuši jau desmit gadi, jo spilgti atceros, kā ieskaņojām pirmo albumu “Es atradu tautasdziesmu”, un ir sajūta, ka tas noticis tikai vakar.
Ar ko būs īpašs jaunais albums “Vidū saule”?
Kristīne: Iepriekšējos ir bijuši arī citu autoru darbi, bet šajā – tikai tautas mūzika, kas aranžēta pēc mūsu sajūtām. Sajutām, ka esam sasnieguši atbilstošu līmeni. Pēdējos gadus mūsu koncertos diezgan daudz ir skanējusi tautas mūzika.
Marts: Radot albumu, domājām par pasaulīgo pieskārienu, arī tāpēc, lai mūziku varētu spēlēt ārpus Latvijas. Šovasar jaunos skaņdarbus labi prezentējām Vīlandes Folkmūzikas festivālā, un ir vēlēšanās vēl kaut kur aizbraukt.
Kristīne: Folkloras un tradicionālajai mūzikai ir liels pluss, ka citur pasaulē to uztver kā kaut ko īpašu. Esmu to piedzīvojusi ar “Ceiruleiti” (Līvānu folkloras kopa), uzstājoties daudzos folkloras festivālos ārpus Latvijas. Šis albums ir latviešu vēstījums pasaulei, ko varam laist pasaulē ar cerību, ka to novērtēs. Tomēr man šķiet, ka mūsu apkārtbraukšanas laiks uz tālākām ārvalstīm ir pagājis.
Marts: Šeit mums ar Kristīni viedokļi atšķiras. Pašam kolektīvam arī ir vajadzīgi festivāli, uzstāšanās, jo tie ļoti iedvesmo.
Visas acis izskatīju, bet Rīgu garajā koncerttūres sarakstā neatradu.
Marts: Rīgā turpināsim iesākto tradīciju ar Latvijas valsts svētku koncertu 18. novembrī, kas pandēmijas aizliegumu dēļ pāris gadu izpalika. Šogad tas notiks nevis Ķīpsalā, bet Dailes teātrī.
Kristīne: Ar vietas izvēli nolēmām drusku nolaisties pie zemes pieaugošo cenu dēļ. Koncertā līdz ar mums piedalīsies vīru koris “Gaudeamus” un tautas deju ansambļi. Pēc šā gada koncerta kopā ar tautas deju ansambli “Teiksma”, kas izdevās ļoti labi, nolēmām dejotājus pieaicināt arī uz valsts svētku koncertu. Ļoti daudz deju ir veidotas ar mūsu mūziku, piemēram, horeogrāfam Jānim Ērglim, Dagmāra Bārbale kopā ar Agri Daņiļēviču un Gintu Baumani visam lieluzvedumam “Vēstījums rakstos” izmantoja “Raxtu raxtu” skaņdarbus, tāpēc nospriedām, ka koncertā dejotāji iederēsies.
Kā top skaņdarbi, cik dziļi rokat tautasdziesmās, kas savā vienkāršībā ir tik mānīgas?
Kristīne: Ne visiem dots dziļi rakt – viens var sasniegt trīs slāņus, cits – piecus, bet kāds pat pirmo nespēj pacelt. Man tas notiek intuitīvi – caur mūziku, sajūtām, ar ko nododu dziesmas vēstījumu.
Kā tu, Mart, tos slāņus lobi?
Manā bērnībā bija shēmas un kodi vairāk caur klasisko, simfonisko mūziku, taču tēvs, kuram ir augstāku spēku dots talants un pieskāriens, ir iedevis man līdzi tādu grāmatu, kas palīdz saprast patiesās mūzikas vērtības no otršķirīgām. Viņam mūzikā ir savs Dainu skapis.
Pirmā tiešā saskare ar tautas mūziku bija latviešu spēka dziesmās, kad sapratu, ja pašam rodas iekšējais pārdzīvojums, tas nozīmē, ka kaut kādus slāņus esi atradis. Šajā ziņā esmu vēl ceļā.
Kā izvēlaties melodijas, kuru ir tik daudz?
Kristīne: Jūtu, ka pa manu dzīvi iet noteikts daudzums melodiju, kuras man skaniski patīk. Parasti ausīs skan mūzika, kurai piemeklēju dainu ar melodiju, kas labāk iekļausies.
Vai to var saukt par radīšanas brīnumu?
Marts: Kas nāk caur ciešanām, pārdzīvojumu – ja tas notiek, radīšanas process ir stipri ražīgāks.
Kristīne: Man ir citādi – varu “ieslēgt pogu” un radīt. Ātri pielāgojos apstākļiem un iespējām, piemēram, kad aizbraucam uz laukiem, varu tūlīt pārslēgties uz atpūtas režīmu.
Marts: Radīšanai man nepieciešama sava telpa. Ja ir kāds pasūtījums, kam nenāk radošs risinājums, tas ir gadījums, kad vajag palikt vienam pašam.
Kristīne: Marts ir krietni jūtīgāks pret blakus apstākļiem nekā es.
Viņam vajag vīriešu “garāžu” vai arī durvis ciet – lūdzu, netraucēt, tētis komponē!
Marts: Manā bērnībā tā arī bija.
Kristīne: Nejūtos tik liela māksliniece, ka manas mākslinieciskās vēlmes kļūtu svarīgākas par ģimenes vajadzībām. Visu laiku balansēju – aizvedu bērnu uz bērnudārzu un zinu, ka ir brīvas četras stundas, kas jāizmanto mūzikai, pēc tam kāds būs jāved uz dejošanu un nāks vēl citi pienākumi. Abi esam izvēlējušies šādu modeli, kurā ir gan bērni, gan radošais darbs.
Marts: Nevar radīt bērnus un dzīvot tikai savā mākslinieka pasaulē, jo kāds ģimenē no tā cietīs.
Kristīne: Bet ģimene ir mūsu prioritāte.
Vai mūzikas un ģimenes dzīvei, ikdienā esot blakus, nerodas berze?
Šad un tad jau rodas, jo abi esam temperamentīgi cilvēki, bet dzīve ir savedusi kopā tādus, kādi esam, lai radītu mūziku. Sākumā bija pielāgošanās periods, bet pandēmija palīdzēja. Lai gan bērni ir skolas un bērnudārza vecumā, neteiktu, ka gāja grūti. Aizvedam viņus uz bērnudārzu, braucam mājās, uztaisām kafiju un sēžamies pie instrumentiem.
Marts: Tā ir mūsu darba diena. Vēl strādāju orķestrī “Rīga” par oboju grupas koncertmeistaru. Kristīne ir pilna laika mamma.
Kristīne: Līdztekus “Raxtu raxtiem” piedalos arī citos muzikālos projektos, kur spēlēju vijoli, dziedu.
Kā paši esat mainījušies pa šiem gadiem?
“Raxtu raxti” mūsu dzīvē ienāca vecumā, kad ir sasniegts zināms briedums, spējam novērtēt kvalitāti iepretim kvantitātei, kas izpaužas gan personīgā dzīvē, gan mūzikā. Nevienam nekas nav jāpierāda, vari radīt un darīt to, kas tev patīk. Tā varu teikt, jo mums ir arī lieliski klausītāji, tāpēc spējam piepildīt Ķīpsalas halli vai arēnu. Turklāt varam sabalansēt ģimenes dzīvi, bērnus un mūziku, kas vairs nekļūst par augstāko punktu, kuram visu pakārto. Man patīk šis līdzsvars, kas nācis ar briedumu. Tas attiecas arī uz pārējiem grupas biedriem.
Vai savus bērnus virzāt mūzikā?
Marts: Vecākajam dēlam Matīsam ir sava grupa “Skaļā daba”, meita Līva spēlē vijoli.
Kristīne: Meita Madlēna dejo “Dzirnās”, bija iestājusies mūzikas skolā, bet nevarēja apvienot ar dejošanu. Vakar uz pirmo nodarbību “Dzirnās” devās mūsu mazā meita Margrēta. Arī Eduards teica, ka gribot dejot, bet man šķiet, ka tā saka, lai nespiežam iet uz mūzikas skolu, jo ieteicāmies, ka viņš tur varētu doties. Eduardam ir ļoti laba dzirde, bet neko jau nevar nokavēt.
Marts: Nav jau tā, ka mūziķu bērni noteikti mācīsies mūziku! No mana tēva septiņiem bērniem ar mūziku profesionāli nodarbojos tikai es. Vecākiem dota brīnišķīgā iespēja īstajā brīdī sajust, kur bērnam ir aicinājums un talants.
Tavi vecāki to sajuta, bet tev tāpat nepatika spēlēt klavieres. Esi jau stāstījis, ka uzliki magnetofona ierakstu, lai mamma domā, ka cītīgi vingrinies.
Ir ļoti daudz paņēmienu, kā bērni cenšas izvairīties no spēlēšanas. Pusbrālis Krists, lai nebūtu jāsēžas pie klavierēm, iebāza roku lapseņpūznī.
Kristīne: Es speciāli iegriezu pirkstā, lai mūzikas skolā nebūtu jāspēlē vijole, un tas notika jau nopietnā vecumā. Notikušais pat netika apspriests, jo iesāktās mācības ir jāpabeidz! Daudz kam esmu emocionāli gājusi cauri, lai piepildītu kāda sapni. Ja liktu uz svaru kausiem, manā dzīvē tas ir nodarījis vairāk ļauna, nekā būtu dzīvojusi bez vijoles rokā.
Tagad man var teikt – jā, bet ja mamma nepiespiestu… Pašas pieredze neļauj lietot piespiešanas metodes saviem bērniem. Nesen skatījos koncertu, kas ar muzikālu priekšnesumu bija jāatklāj mazam puikam, bet stress bija tik liels, ka viņš stāvēja uz skatuves un rīstījās. Tieši to pašu piedzīvoju bērnībā arī es. Pieaugušie var pasmaidīt – bērniņš satraucies, bet ko viņam šis pārdzīvojums maksā!
Arī manai meitai ir reizes, kad negribas doties uz mēģinājumu “Dzirnās”, tomēr jūtu, ka tas ir tikai nogurums vai slinkums, bet ir bērni, kas gadiem atkārto vienu un to pašu – negribu spēlēt, un viņus nedzird.
Marts: Tā smalkā robeža vecākiem jājūt. Atceros tēva stāstu, kad viņa mamma nopirkusi vijolīti un veda uz noklausīšanos Dārziņskolā, bet tur saka – puika mūzikai neder. Viens cilvēks var izlemt tavu likteni! Paņēma viņu “Mediņos” (Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskola).
Nereti talantīgu un slavenu vecāku bērni dzīvo viņu ēnā. Kā jūties blakus savam tēvam komponistam Imantam Kalniņam?
Neesmu pat aizdomājies, vienkārši darījis to, kas vislabāk patīk, kas man ir mūzika, un nevaru iedomāties citu jomu, kurā tik komfortabli justos.
Kristīne: Iepazīstoties vairāk ar Martu “Raxtu raxtos”, es šo ēnu sajutu. Viņš vēl nebija īsti nostabilizējies, līdzinājās slaidam ozoliņam, kas lokās. Tagad Marts ir nostājies uz savām kājām, viņam ir gan stipra otra puse, gan ar ko lepoties. Nu varu teikt, ka ir kļuvis par staltu, stipru ozolu, kurā arī putni dzied. Iespējams, ka tas ir arī mans nopelns – tāpēc ka esmu mudinājusi veidot ģimenes tradīcijas, kopīgu svētku svinēšanu, arī ar draugiem, ceļošanu un citām skaistām lietām. Vienkārši izbaudīt dzīvošanas prieku, ka esam kopā! Kad koncentrējāmies uz savu ģimeni, pārējais atvirzījās otrajā plānā.
Un kādas ir sajūtas, kad tēvs publiski slavina Putinu un pauž atbalstu Krievijai?
Marts: Viedokļi ar tēvu mums ir diametrāli atšķirīgi, arī man daudzi viņa uzskati nav saprotami, bet tas ir mans tētis un nevaru necienīt viņa viedokli, arī tad, ja tas būtu absolūti nepareizs. Mēģinot izprast tēva nostāju, viņa brālis Viks bija to ļoti labi noformulējis apmēram tādā teikumā – viņš jau vienmēr ir bijis pret sistēmu. Gribētu aicināt sabiedrību tik ļoti to nepārdzīvot, jo laiks visu izsijās.
Par šo tematu ar tēvu pat neesam runājuši, un savā ziņā tās ir ģimenes lietas, kas var būt skaistas vai arī ne tik skaistas, bet tām vajadzētu palikt ģimenē.
Kristīne: Parasti tiekamies ciemos vai aizbraucam viesos pēc Jāņiem, kad šādām sarunām nemaz nav laika, apspriežam pavisam citas lietas.
Marts: Un esam priecīgi satikties!
Kādā intervijā kovida laikā stāstīji, ka ir plāns kļūt par autobusa šoferi. Tiešām?
To arī pamazām realizēju, bet būšu šoferis savam privātajam autobusam, esmu procesā. Tolaik vilku arī paralēles ar “Autobuss debesīs” šoferēšanu kā bērnības sapni.
Vai “Autobuss debesīs” ir nolikts uz koka bluķīšiem?
Pirms pandēmijas nosvinējām grupas divdesmit gadu jubileju, un ir sajūta, ka kaut kāds dzīves posms ir beidzies. Radošajā darbībā man ļoti nepatīk rutīna.
Kas sniedz iedvesmu, lai neieslīgtu rutīnā?
Kristīne: Man nav jāskrien apkārt un jāmeklē kaut kas īpašs, jo ir pašas svarīgākās pamatlietas, kas gan nenozīmē apstāties attīstībā. Tas ir būšanas prieks – šajā laikā un vietā ar cilvēkiem, kas ir apkārt. Būt uz skatuves! Par to ir gan pateicība, gan iedvesmojoša sajūta.
Marts: Ņemot vērā visus notikumus, īpaši novērtēju brīvības sajūtu, arī fiziski, un apzinos, cik ļoti mums ir paveicies, ka nav kara, bērni aug un ir veseli, sieva jūtas laimīga… Tas viss ir! Attaisi mājas durvis un redzi, ka pamazām sakārtojas arī vide, kas mums apkārt, un es runāju par visu valsti. Daudz vēl uzdevumu, kas jādara, bet lielās līnijās virziens ir pareizs.
Kristīne: Un ir tik forši aizbraukt uz laukiem un satikt laimīgus cilvēkus! Skaidrs, ka pastāv problēmas, kam tādu nav, taču laimīgu ļaužu kļūst arvien vairāk.
Vizītkartes
Kristīne Kārkle-Kalniņa
mūziķe
Dzimusi 1984. gada 19. janvārī.
Beigusi Līvānu 1. visusskolu.
Mūziku mācījusies Daugavpils Mūzikas vidusskolā, etnomuzikoloģiju – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
Kopš bērnības spēlējusi mammas vadītajāfolkloras kopā “Ceiruleits”.
Dalībniece grupā “Laimas muzykanti”, Pūces etnogrāfiskajā orķestrī, “Ēlektrofolk”, “Brāļi un māsas”.
Kopš 2012. gada muzicē muzikālajā apvienībā”Raxtu raxti”.
Marts Kristiāns Kalniņš
mūziķis
Dzimis 1980. gada 16. martā.
Kopš 1998. gada darbojās grupā “Autobuss debesīs” kā solists un vadītājs.
Dalībnieks Pūces etnogrāfiskajā orķestrī, muzikālajā projektā “Tev tuvumā”.
Piedalījās TV šovā “Dziedi ar zvaigzni” kopā ar Veroniku Plotņikovu un ieguva 1. vietu, kā arī”Koru karos”, kur izcīnīja 2. vietu.
Strādā orķestrī “Rīga” par oboju grupas koncertmeistaru.
Kopš 2012. gada muzicē muzikālajā apvienībā”Raxtu raxti”.
Uzziņa
Muzikālās apvienības “Raxtu raxti” jubilejas koncerti
15. oktobrī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”
22. oktobrī Rēzeknē Latgales vēstniecībā “Gors”
29. oktobrī Jelgavas kultūras namā
4. novembrī Jēkabpilī Krustpils kultūras centrā
5. novembrī Tukuma pilsētas kultūras namā
9. novembrī Ogres novada kultūras centrā
10. novembrī Ventspils Teātra namā “Jūras vārti”
12. novembrī Cēsīs Vidzemes koncertzālē “Cēsis”
16. novembrī Ulbrokas kultūras centrā “Ulbrokas pērle”
20. novembrī Alūksnes kultūras centrā
Biļetes www.bilesuparadize
