Mamma Dita Lūriņa 0
Dita ir divu bērnu mamma. Kovida krīzes plaukumā televīzijā aktieriem uzdeva jautājumu – ko viņi darītu, ja nevarētu spēlēt teātri. Dita Lūriņa toreiz teica, ka ar viņu ir vienkārši, jo viņa ir divu bērnu mamma.
Līdz ar to viņa aktīvi seko līdzi arī izglītības nozarē notiekošajam, par ko dalījusies arī kādā intervijā “Mājas viesim”. Turpinājumā neliels fragments no tās.
“Kā divu bērnu mamma es vai ārprātīgi trakoju tā visa dēļ, kas notiek izglītībā. Paši savām rokām nīcinām ārā savu nākotni. Šķiet, izglītības tā dēvētais jaunais saturs radīts tā, lai neiemācītu neko. Ja latviešu literatūrā ap viena rakstnieka trim rindiņām var meditēt veselu mēnesi, tad gribas teikt – mīļie draugi, izglītības satura veidotāji, pietaupiet tās meditācijas, izdomājiet, kā jaunieti piespiest, tiešām piespiest lasīt un kā pēc tam pārbaudīt, vai viņš tiešām ir lasījis! Manam dēlam Ernestam skolā bija jālasa Anšlava Eglīša novele “Izsalkuša zēna pavārgrāmata”.
Pēc tam, it kā iedvesmojoties no Anšlava Eglīša, mēnesi sprieda un meditēja… zināt, par ko? Par receptēm, par to, ko nu katrs ēd vai neēd. Gribētos vai kliegt – būtu tajā laikā izlasījuši trīs, nu kaut vai vēl vienu rakstnieka noveli! Esmu redzējusi tos priekšrakstus un sapratusi, ka skolotāji diemžēl citādi nemaz nedrīkst rīkoties, nedrīkst tos neievērot. Bet kas tos neloģiskos, ārprātīgos priekšrakstus sacer?!
Kovida laikā zvanīju savai literatūras skolotājai – kā jums klājas? Teica – smagi. Jo viņa joprojām liekot skolēniem izlasīt visu rakstnieka darbu, nevis tikai to mazo fragmentiņu, kas ieteikts un iedrukāts jaunajā izglītības saturā. Lai dotu bērniem elementāro, labam skolotājam tik grūti jāiet pret straumi. Diemžēl.”
Reiz par lomu sadalījumu ģimenē un bērnu audzināšanā Dita teikusi arī tā: “Kad mēs sadalām savas darbības reizinātajos, katram ir sava loma un sava specifika, bet gala rezultāts ir viens – drošības sajūta. Lai bērns jūtas drošs un ir labā nozīmē par sevi pārliecināts. Nevis pašpārliecināts, bet ar stāju un pašapziņu. Lai viņu nevar iebiedēt un iedzīt stūrī ar niknu uzrūcienu. Šo sajūtu iedod tētis, mamma, ģimene – sajūtu, ka man ir aizmugure. Pat, ja es savāru sūdus, man ir, kur patverties, atnāk un godīgi pateikt: es savārīju sūdus, lūdzu, glābiet!”
