FOTO. “45 minūtes pirms Putina izbraukšanas ceļi tiek slēgti,” par Putina šābrīža ikdienu stāsta Londonas profesors 0
“Pirms dažiem gadiem es dzīvoju Kutuzovska prospektā, pie viena no ceļiem, kas ved uz Maskavas centru, un prezidenta Vladimira Putina autokolonnas iecienītajā maršrutā uz Kremli,” savos novērojumos dalās Marks Galeotti, Londonas universitātes profesors izdevumam “Dailymail”.
“Putinam nekad nav paticis ceļot ar helikopteriem, tāpēc 18 transportlīdzekļu kolonna, tostarp pavadītāji, ātrā palīdzība un virkne mirdzošu, melnu limuzīnu ar tonētiem stikliem, bija pazīstams skats,” dalās profesors.
Apmēram 45 minūtes pirms šī brauciena ceļš ticis noslēgts un aizzīmogots. Profesora daudzdzīvokļu mājas durvīs atradies apsargs, kas neļāva iedzīvotājiem izbraukt.
Profesors arī vērtē: “Krievijas prezidents vienmēr ir apzinājies drošības nozīmi, bet šodien, zaudējot savu “speciālo militāro operāciju” Ukrainā, kurā viņš ir vainīgs tikai pats, Putins ir paranoiskāks nekā jebkad agrāk.”
Tagad viņš reti ierodas pat savā birojā Kremlī, dodot priekšroku darbam no savas vērienīgās, dzelteni krāsotās savrupmājas savā vasaras īpašumā Novo-Ogarjovā – ekskluzīvā priekšpilsētā, ko iecienījušas rokzvaigznes un oligarhi tieši uz rietumiem no Maskavas.
Cilvēki nāk pie viņa, ja un kad viņš vēlas tos redzēt. Un arvien biežāk viņš nevēlas.
Viņam ir personāls, miesassargi, ēdienu degustētāju komanda un tā tālāk, taču mēnešiem ilgi vecākie ministri, padomnieki un palīgi, ar kuriem viņš kādreiz bieži konsultējās, tiek turēti attālumā. Pandēmija to veicināja, taču šobrīd nekas neliecina par vēlmi ko mainīt. Putins dod priekšroku video konferencēm, nevis klātienes tikšanās reizēm, jo tas ļauj viņam kontrolēt to, ko viņš dzird un ko nē.
Te saskatāmas paralēles ar Ādolfa Hitlera laiku, kad pret viņu gāja arī viņa paša uzsāktais karš. Protams, Putina ienaidnieki neatrodas Maskavas vārtos kā tas bija Hitleram Berlīnē, tomēr ir paralēles, piemēram, abu līderu atteikšanās uzklausīt padomu un viņu uzstājība uz militāro manevru mikrovadību, lai gan viņiem nav pieredzes to darīt.
Ikdienā Putina ieradums ir celties vēlu, nopeldēties un tad sākt strādāt. Viņš neuzticas internetam un uzstāj uz papīra instruktāžām. Kopš iebrukuma prioritāte ir militārajiem ziņojumiem, tad dokumenti no SFV, izlūkdienesta, informācija par to, kas notiek starptautiskā mērogā; tad federālā drošības dienesta ziņojums par notiekošo Krievijā; un visbeidzot federālā aizsardzības dienesta apkopojums par Krievijas elites — gan viņa biedru, gan ienaidnieku — veikumu.
Kremļa uzticīgie vērotāji uzskata, ka Putins lielu daļu sava laika pavada vienatnē. Viņam nav absolūti nekādas jēgpilnas militārās pieredzes, lai gan (tāpat kā daudzi politiķi) viņš nespēj tikt garām tankam vai kaujas lidmašīnai, neapstājoties fotografēšanai.
Te mēs nonākam pie tēmas par lāzieročiem. Pagājušajā nedēļā Kremlis apgalvoja, ka tā jaunās paaudzes lāzeri ļaus iznīcināt satelītus, kas riņķo 900 jūdzes virs Zemes. Izsmejot atbildi, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis sacīja, ka tas viņam atgādināja nacistu brīnumieroča meklējumus Otrā pasaules kara laikā.
Ir kāda vecs militāra paruna: amatieri runā par taktiku, profesionāļi runā par loģistiku. Amatieri domā, ka karus uzvar ar ģeniāliem ieročiem vai viltīgiem stratēģiskiem trikiem. Profesionāļi zina, ka galvenais ir nodrošināt, ka ir pietiekami daudz degvielas un munīcijas un ka karavīri saņem labu aprīkojumu un siltas maltītes. Šajā ziņā Krievija ir cietusi neveiksmi.
Iemesls, kāpēc Krievijas militārā ofensīva ir notikusi tik nepareizi, ir nevis tas, ka spēki ir nepietiekami, bet tas, ka tie slikti tiek izmantoti. Viņi nav spējuši cīnīties tā, kā viņiem ir paredzēts.
Tā ir Putina vaina. Viņš bija pārliecināts, ka ukraiņi nepretosies, ka viņa “speciālās operācijas” beigsies pēc pāris dienām. Viņš teica saviem ģenerāļiem, ka viņiem nav vajadzīgas lielas munīcijas rezerves, lai sagatavotu savu vietu vai izveidotu piegādes līnijas. Rezultātā plānotais galvaspilsētas Kijevas aplenkums tika atcelts, un krievi tika padzīti no teritorijām, kuras viņi ieņēma.
Bet, lai kas arī notiktu Ukrainā, Putins to uzskatīs par uzvaru, jo viņam tas ir jādara. Laiks iet uz beigām. Oktobrī viņam paliks 70, un viņš ir nepārprotami slims. Klīst baumas, ka viņam varētu būt Parkinsona slimība, vairogdziedzera vai asins vēzis. “Neesmu ārsts, bet 25 gadus cieši vēroju Putinu un tur kaut kas ļoti nav kārtībā,” saka profesors.
“Bija dīvaini redzēt viņu — cilvēku, kurš no savas melnās jostas džudo, hokeja un izjādes ar kailām krūtīm radīja politisko kapitālu — Maskavā 9. maijā uzvaras dienas piemiņas pasākumā par triumfu pār nacistiem ieskautu desmit miesassargu pavadībā un ar segu pār ceļiem. Līdzās viņam bija 90 gadus veci veterāni ar medaļām izrotātām krūtīm, kuri ērti sēdēja bez segām.
Tagad viņš ir iestrēdzis. Viņš nevar atkāpties, jo apkārtējie oportūnisti padarītu viņu par grēkāzi karam Ukrainā. Viņš izmanto mikromenedžmenta taktiku, jo jā, tas ir jautri, un viņš jūt, ka veido pasauli, taču viņš zina, ka galu galā viņa kakls ir apdraudēts.
Vai viņš varētu izmantot taktisko kodolieroci? “Pirms trim mēnešiem es būtu teicis nē. Tagad viņš daudz mazāk kontrolē situāciju. Pilnīgas neveiksmes gadījumā viņš varētu saasināt konfliktu, bet tādā gadījumā es ceru, ka citi spēki uzvarēs,” lēš profesors.
Šobrīd ļoti pārsteidzoši ir tas, cik izolēts Putins šķiet. Viņam apkārt nav daudz tādu, kuri, manuprāt, uzņemtos lodi par prezidentu. Kad un tomēr Putins beidzot aizies, neviens neraudās.
